Tev būs labi jāpaēd, lai mani iepriecinātu.
– Kas tev liek domāt, ka es gribu tevi iepriecināt? Un vispār es gribu būt tāda, kāda esmu.
"Tevī kaut kas ir, tu esi tik pārdrošs, tieši mans tips," viņš drosmīgi paziņoja, izstiepdams lūpas smaidā.
– Vai nu es esmu tavs tips, vai arī es neesmu tavs. Izlem tu.
"Tu esi tik naiva, ka jūs nemaz nezināt dzīvi." Vai vēlaties rīt ar mani doties uz klubu, ir sestdiena?
"Es nezinu," es paraustīju plecus, "es nekad neesmu bijis tik sliktās vietās."
– Dzīvē viss ir jāredz un jāizmēģina.
– ES domāšu.
"Nu, tad rīt septiņos vakarā es jūs gaidīšu pie Jasmine."
Viņš ir tik pārliecināts, ka es iešu, acīmredzot neviens viņam nekad nav atteicis.
Problēma ir tāda, ka man pat nav ko valkāt, ko man vajadzētu vilkt? Man nāksies neiet. Vai varbūt es varētu aizņemties kleitu no Natašas? Viņai to ir daudz.
Un, ja es iešu pie viņas pēc kleitas, man būs viņai jāpasaka, kur es eju, bet es vēl nevēlos nevienam stāstīt par Robertu. Turklāt, kas man jāsaka? Es pats nezinu, vai tas ir randiņš vai tikai draugu tikšanās?
Šķiet, ka starp mums jau ir uzlidojusi dzirksts un iemitinājusies abu sirdīs. Tā vismaz es gribu ticēt.
Vakarā aizskrēju pie Natašas. Viņa bija nedaudz pārsteigta par manu negaidīto ierašanos.
"Sveiki, es nāku pie jums darba darīšanās," es ziņoju.
"Sveika, klusējiet, pretējā gadījumā es vienkārši noliku Vitjušku gulēt," Nataša čukstēja, pieliekot pirkstu pie lūpām.
"Man steidzami vajag kleitu," es čukstēju atpakaļ.
– Kādu vēl kleitu? – mans draugs bija pārsteigts.
– Skaists. Es iešu uz naktsklubu.
"Labi," Nataša viltīgi saknieba lūpas, "pastāsti man." Vai tev ir draugs? Ar ko tu iesi kopā? Kāpēc?
– Man neviens neieradās. Es eju kopā ar kādu paziņu, jūs viņu nepazīstat. "Es tikai gribu izklaidēties," es meloju.
– Tu man kaut ko nestāsti, mans draugs. Labi, ejam uz guļamistabu.
Mēs ievācāmies istabā ar lielu drēbju skapi, no kura puse bija spoguļstikla.
Natālija atvēra skapi – uz pakaramajiem bija dažāda veida kleitas. No desmit gabaliņiem man patika pāris: aveņu ar lureksu un līdz grīdai un pelnu rozā, no bieza auduma, ar nedaudz atvērtu kakla izgriezumu un apakšmalu, kas nedaudz atklāj ceļus. Pēc abu kleitu pielaikošanas un spoguļa priekšā virpinoties, izvēlējos otro.
Pirmkārt, tas nav tik pretenciozs un svinīgs kā pirmais, un, otrkārt, aveņu tas man nešķita garš, jo esmu garš. Nu, vismaz Natašas uzbūve ir tāda pati, un tas ir labi.
"Tas jums ir piemērots, ņemiet to," Nataša apstiprināja manu izvēli.
– Ak, liels paldies. Ko es darītu bez tevis, draugs? – es priecīgi iesaucos un apskāvu Natašu.
Viņa, priecājusies, ka spēj mani iepriecināt, pasmaidīja:
– Ko tu saki, it kā tu man nekad nebūtu palīdzējis?
– Tas tā, es skrēju! Skūpsts! – Steidzīgi ietinot kleitu, viņa ielika to somā un priecīga metās uz izejas pusi.
– Čau! Tad pastāsti, kā iet.
– Noteikti, čau!
Nataša aizvēra aiz manis durvis, un es, entuziasma pilna, ka esmu atradusi kleitu rītdienas braucienam uz klubu, laimīgi skrēju mājās.
Tagad ir pienācis laiks, teiksim, stunda X. Ir pienācis laiks gatavoties sanāksmei.
Es gandrīz neizmantoju kosmētiku, man patīk dabiska, dabiska kopšana.
Bet ne šajā laikā. Protams, es negrasos krāsot kara krāsu, bet es uzklāju skropstas skropstu tušu un izklāju skropstas ar zīmuli. Uzkrāsošu lūpas ar lūpu krāsu, nedaudz košāku par šo kleitu. Izķemmēju nepaklausīgās matu lokas, sānu rotājot ar matadatu ar perlamutra pērlītēm.
Atliek tikai uzvilkt kleitu, dažus aksesuārus rokassprādzes veidā un ķēdīti ar perlamutra piekariņu, un esat gatavs doties ārā.
Ak, jā, noteikti izsmidziniet sevi ar savām iecienītākajām smaržām, kuru aromātā dominē tējas rozes notis.
Ir pusseptiņi, es kavēju.
Uzmetusi pār plecu mazu baltu somiņu, viņa ātri ievilka kājas baltās kurpēs ar zemiem papēžiem un lidojošā gaitā metās uz nolikto vietu.
Tuvojoties kafejnīcai Jasmine, es jutu, ka mana sirds sažņaudzas no sajūsmas.
"Oho, jūs esat neatpazīstami," Roberts apbrīnojami nosvilpa.
– Sveiks, kāpēc gan to neuzzināt?
– Tu izskaties labi, vienkārši skaista!
– Paldies, esmu sagatavojies.
– Ejam, taksis jau mūs gaida.
Mēs piegājām pie mašīnas, Roberts man kā džentlmenis atvēra aizmugurējā sēdekļa durvis, un es paklausīgi apsēdos. Viņš apsēdās otrā pusē, man blakus. Visu ceļu nervozi pielāgoju kleitas apakšmalu, lai nosegtu ceļgalus, man nepatika, ka tā bija par īsu.
Nonākuši naktsklubā ar uzrakstu “Brigantine”, devāmies iekšā.
Istabā atskanēja rūkoņa un cigarešu dūmi visu apkārt pārklāja ar balti pelēku miglu. Es uzreiz gribēju iztīrīt rīkli, jo nevarēju izturēt cigarešu dūmus.
Šīs iestādes pastāvīgie apmeklētāji sēdēja uz koka galdiem ar mīkstiem atzveltnes krēsliem. Viņi dzēra, ēda, smēķēja, strīdējās un zvērēja, katrs par savu. Šur tur sēdēja mīlētāju pāri, kas apskāvās un ik pa laikam skūpstījās.
"Ejam tur," Roberts pavēlēja, norādot uz koka galdu pašā gaiteņa galā.
Es klusībā sekoju viņam.
Mēs apsēdāmies uz omulīga melna dīvāna, kas atradās nelielā pacēlumā. Apskatījuši ēdienkarti, pasūtījām siltos ēdienus – gaļu, kas cepta ar dārzeņiem, augļu plati, ceptas garneles ar mērci un citas uzkodas. Galds bija dāsns un garšīgs.
– Vai jūs vēlētos sarkanvīnu? – ieteica Roberts.
– Patiesībā es nelietoju alkoholu.
"Nenāktu par ļaunu iedzert nedaudz dzēriena, lai
