kas mani pārņem, dod vēlmi dzīvot un radīt. Es zinu, ka noteikti viņu vēl satikšu, jo ne velti liktenis mūs saveda kopā. Es jūtu, ka mana sirds pukst arvien straujāk, jau domājot par viņu satikšanos.
Un, ja es viņu redzēšu, ko es teikšu?
"Es teikšu, ka es visu laiku domāju par viņu un esmu ļoti pateicīgs par glābšanu." Es jautāju, kā es varu pateikties par šādu iejaukšanos manā dzīvē?
Bet patiesībā es droši vien klusēšu kā muļķis.
Esmu muļķis, ja sapņoju par kādu, kurš uz mani pat neskatās!
Un jebkurā gadījumā es neko nezinu, absolūti neko par viņu. Varbūt viņš ir tikai sargeņģelis, kurš uz minūti nokāpa, lai neļautu man nomirt?
Protams, viņš nav cilvēks. Viņš nevar būt cilvēks. Ja viņš būtu vienkāršs cilvēks, viņš būtu pagājis garām. Bet viņš neizturēja, viņš sniedza palīdzīgu roku.
Pēc inerces es noslaucīju otas ar lupatu, mazgāju rokas terpentīnā, pēc tam notīrīju tās ziepēs un ūdenī.
Krāsa ir iekļuvusi manos nagos. Jāsakārto nagi, citādi staigāju kā cūka. Ir pavasaris, es gribu būt skaista, pat sev. Kā ar puišiem? – Viņi nav pelnījuši tādu skaistumu – hee. Tikai viens ir cienīgs, Roberts ir mans princis.
Lai aizbēgtu no ikdienas mājās un ar to saistītām problēmām, es bieži bēgu pastaigāties pa pamestu parku. Vienatnē ar dabu es vieglāk elpoju, skābeklis piepilda plaušas un izelpojot izspiež negatīvo enerģiju rūgtumu. Dabā ir vieglāk domāt. Nervu sistēmai vienkārši nepieciešama atpūta.
Eju pa šauru taciņu, kas pēc pavasara plūdiem nokaltusi ar nelīdzenām zemes lūžņiem. Jauna zāle staigā apkārt kā zaļa samta sega. Šur tur gaismā izlaužas pirmie pamodušies ziedi. Viņi velk pumpuru galvas pret sauli, cenšoties uzņemt visu pavasara siltumu.
Bērzi, liepas, papeles – visiem kokiem ir izaugusi jauna lapotne – maiga, gluda, sulīga, ar spīdīgu, it kā lakotu virsmu. Saules stari kā lāzeri griež cauri koku zariem, dažkārt aizmigloja acis, kas nav pieradušas pie gaismas pārpilnības pēc ziemas, piepildot tās ar sarkaniem zibšņiem.
Bet tagad spožie stari sapinās manos matos un atspīdēja oranžos apkārtējos zaļumos.
Visskaistākā lieta pavasarī ir ziedēšana. Putnu ķiršu krūmi, klāti ar pūkainiem baltiem ziedkopām, piesaista ar rūgteni svaigiem patīkamiem aromātiem. Bērzi rotājās ar auskariem. Un papeles izdalīja nokritušu sēnalu medus smaržu no uztūkušajiem pumpuriem un no tiem dzimušām jaunām lapām.
Pamodinājušās blaktis un zirnekļi, dārd kamenes, kas meklē vēl dažus pirmos ziedu pumpurus.
Putni dzied dažādās balsīs, viņu trilles neapstājas ne minūti. Gaiss ir brīnuma un svaiguma pilns. Galu galā, kas tas ir, ja ne brīnums? Pasaule atdzīvojas, un es atdzīvojos ar to.
Un te ir mans mīļākais vecais ozols, ar nelīdzenu, brūnu mizu, ar nelielu dobumu pašā augšā. Šajā ieplakā bieži apmetās putni. Un šoreiz šeit apmetās ņipru zīlīšu pāris. Tik mīļi.
Bagāžnieks ir tik biezs, ka nevar aptīt to ar rokām. Viņam, iespējams, ir trīssimt gadu, ne mazāk. Ozols ir daudz redzējis, tāpēc zina visu.
– Sveiks, ozoliņ, kā man tevis pietrūka! Vai tev manis pietrūka? Man tev ir tik daudz ko pastāstīt.
Kopš tā rudens neesam redzējuši viens otru. Kad sākās atkusnis, tad salnas, parkam nevarēja pietuvoties: tu noslīksi dubļos vai sniegā.
Šeit neviens nestaigā, apgriež kokus, pļauj zāli vasarā vai netīra sniegu ziemā. Parks gandrīz nezina, kas ir cilvēki. Tikai reizēm, vasarā, piebrauc daži sēņotāji un suņu pastaigātāji. Tāpēc man patīk šis mežs. Viņš ir tāds pats kā es, nesabiedrisks.
Apsēdos uz celma pie ozola, nospiedusi galvu uz atvērtajām plaukstām, un, pacēlusi acis pret debesīm, nopūtos…
Pa debesīm peld balti pūkaini mākoņi, kas kustībā pārvēršas par sarežģītām dzīvnieku figūrām.
Tur mākonis, kas izskatās pēc ziloņa, lēnām zaudē formu un pārvēršas par trusi.
Vējš izkliedē balto mākoņu vati zilajās debesīs, un tagad no truša vairs nav ne miņas.
Es paskatījos uz tumši brūno ozola stumbru ar līkumotām iedobēm, uz kura spiegoja skudras, kas steidzās savās skudru darīšanās.
Arī man ir daudz darāmā, bet visu dara pēc inerces, manas domas pilnībā iegrimušas sajūtās, un domāju tikai par Robertu, par viņu vien.
– Ozol, kas man jādara? Es nevaru nedomāt par Robertu. Zini, viņš izglāba manu dzīvību.
Man viņš noteikti ir jāatrod, citādi man nav miera.
Un pat ja es uzzināšu, ka viņš nav brīvs un ka viņš mani nemaz neatceras, tā būs auksta duša, kas noliks manas smadzenes vietā un atdzesēs manas sakarsušās sirds degsmi.
– Ko tu teici? Aizmirsti viņu?
Nē, ozol, es to nevaru. Tad iemāci man aizmirst?
Nezinu kā? Tāpēc es nezinu.
Es īsti nevēlos atgriezties mājās. Bet rīt ir svarīga diena, pirmo reizi šogad došos uz pludmali pārdot savas gleznas. Vajag arī nedaudz pagulēt.
Rīts pienāca ātri, jo nevarēju aizmigt. Ātri izdzērusi tasi šķīstošās kafijas ar pienu, viņa savāca mantas, iesaiņoja gleznas maisos un devās uz krastmalu.
Vēl nebija tik tālu, bet lietas joprojām jutās smagi. Centos iet ātrāk, lai nesaskrietu vēlreiz ar draugiem un kaimiņiem. Kāpēc es baidos, ka es tos nozagu? Tas arī ir darbs, lai paši pamēģina un kaut ko uzzīmē.
Pludmalē bija teltis, kurās tirgoja visādus niekus, piemēram, magnētus un suvenīrus. Kreisajā pusē stāvēja sieviete, kas tirgoja saulesbrilles. Labajā pusē vecmāmiņa tirgoja pītās salmu cepures, skaļi saucot pēc pircējiem.
Ļaujiet man stāvēt viņai blakus, viņa tik skaļi kliedz, varbūt viņi mani pamanīs?
Es iekārtojos, vicinājos ar esošajām septiņām pabeigtajām gleznām, apsēdos uz maza saliekamā krēsliņa un sāku gaidīt, kad cilvēki ieinteresēsies un kaut ko nopirks.
Cepures tika pārdotas ar blīkšķi, manas gleznas gandrīz nevienu nesaista.
Vieni prasīja cenu, citi vienkārši skatījās, it kā izstādē, bet neviens nepirka.
Melnie zēni skraidīja pa pludmali, ubagodami garāmgājējiem naudu saldējumam. Es nezinu, ko viņi vēlāk nopirka par izlūgto naudu, bet viņu nozveja nebija slikta.
Bija vairāk žēlsirdīgu cilvēku nekā tie, kas čigānu bērnus kā kaitinošas mušas slaucīja nost.
Pieaugušie čigāni mocīja neprecētās meitenes, lai liktu laimīgām saderinātajām.
