žēl, ka tā notika. Es esmu iemesls, kāpēc tu kavējies.
– Ir labi. Šeit ir mans tālruņa numurs, ja jums kas nepieciešams, nevilcinieties zvanīt. – Viņš nejauši nometa uz galda vizītkarti. Uz tā bija rakstīts: "Roberts Aleksandrovičs."
Puisis piecēlās un devās uz izeju. Andželīna paskatījās uz viņu: “Oho, no kurienes viņš nāca? Vai kaut kas nokrita no debesīm? Tādu cilvēku nav. Vismaz es ar tādu neesmu saskāries.
Gara auguma, raupja, nedaudz tumša āda, brūnas acis ar siltu spīdumu, kas skatās it kā pašos dvēseles dziļumos. Mati melni kā piķis, nedaudz cirtaini un nav īsi kā parastiem vīriešiem. Un viņš ir ģērbies kā džentlmenis. Pelēks vīriešu uzvalks, tumši zaļš krekls ar atvērtu apkakli, melns vīriešu mētelis. Un kā viņš smaržoja! Mmmm, tikai pasaka, nevis puisis!
Varbūt viņš sapņoja? Jā, tas bija sapnis. Murgs, bet ar labām beigām. Ne citādi."
Andželīna paņēma vizītkarti, ielika to somiņā un lēnām traucās uz izeju. Viņa gāja mājās, kur neviens viņu negaidīja. Kur ir mūžīgā ikdiena, trulums un tumsa.
Viņa gāja pa sen pazīstamām vietām. Pa ceļu, pa kuru esmu gājusi daudzus gadus. Kuru līkumus es zināju kā savu kabatu. Pirmkārt, jūs saskaraties ar mazām privātmājām, vecām, nekoptām, kuru pagalms ir nožogots ar koka, ļodzīgu žogu. Pie šīs mājas ar zilu jumtu noteikti rej suns, pasargājot savu teritoriju no garāmgājējiem. Paejiet nedaudz tālāk, un būs dzirdams automašīnu troksnis, kas nozīmē, ka federālā šoseja jau ir tuvu. Tu skrien pāri gājēju pārejai, kur vienmēr nedarbojas luksofors, mirgo kā traks, un tu esi savā apkārtnē. Vientuļa laterna, kas stāv uz betona kājas, mirgo blāvā gaismā, it kā mirkšķinot un aicinot mājās. Netīrumi, kas sajaukti ar brūnām, žāvētām lapām, pielīp pie apavu zoles. Gribētos atrast sausu asfaltu, lai mazliet notīrītu, citādi tālāk tikt nav iespējams. Arī kailie koki, bez nevienas lapas, kas aizmiguši līdz pavasarim, šajā garlaicīgajā rudens dienā nekādu spilgtumu nepiešķir. Un te tās ir – mājas, mājas, mājas.
Tas pats, it kā slikta plastilīna multfilma, tas pats animators. Pelēkas, blāvas, absolūti identiskas paneļu piecstāvu ēkas ligzdotas nejauši. Daudzām no tām lobījās apmetums, kas liecināja, ka šīs ēkas sen nebija piedzīvojušas kapitālo remontu. Pie ieeju nobružātajiem pakāpieniem, turklāt ar saulespuķu sēklām apšļakstītajiem un cigarešu izsmēķiem nokaisītos, nereti uz soliņiem sēdējušas vecenes. Viņi mazgāja kaulus visiem kaimiņiem, kas bija iecienīta izklaide visu vietējo iedzīvotāju pensijas gados. Vecmāmiņu nesasveicināšanās nozīmēja šausmīgu grēku, pēc kura tu tiksi atematizēts.
– Sveiki! – Andželīna no inerces kliedza.
"Sveika," caur sakostiem zobiem nomurmināja uz soliem sēdošās vecmāmiņas.
– Kā klājas tavai mātei? – jautāja viena no satrauktajām, ļoti zinātkāra sieviete apmēram sešdesmit piecus gadus veca. Viņas vārds bija Zinaida Fedorovna.
– Viss ir kārtībā, neuztraucieties! – Andželīna atbildēja, cenšoties ātri ieskriet ieejā un aizvērt aiz sevis durvis, lai izvairītos no turpmākas detalizētas sarunas.
Ātri uzkāpusi pa pakāpieniem uz otro stāvu, viņa pēc inerces izvilka no kabatas atslēgu un, iebāzusi to durvju slēdzenē, pagrieza. Noklikšķiniet – un tagad jūs esat mājās.
– Kur tu vazājies, vajag sakopt pēc mammas?! – tieši no sliekšņa rupji iesaucās vīrietis ar pāraugušu bārdu diegu jakā un džinsos ar nokareniem ceļiem. Izskatās, ka viņam ir kādi piecdesmit vai sešdesmit, viss nekopts un smirdīgs, neatšķirams no bezpajumtnieka. Tikai sarkana bārda varētu pierādīt, ka mūsu varonei ir ģenētiska saikne ar šo vīrieti. Ne viņa uzvedība, ne vārdu krājums, ne izskats nekādā veidā nebija saistīti ar Andželīnu. Lasītājs var domāt, ka tas ir viņas nevērtīgais tēvs. Bet nē, tas ir viņas brālis, kurš ir desmit gadus vecāks, tas ir, viņam ir tikai trīsdesmit pieci.
Kāpēc, dzīvojot tādos pašos apstākļos, kam ir tie paši vecāki, jūs varat būt tik atšķirīgi viens no otra?
Andželīna bija ļoti tīra, pat pārāk tīra. Viņas perfekcionisms ietekmēja visu apkārtējo. Pastāvīga tīrīšana, gatavošana, mazgāšana ar rokām varēja izžūt viņas smalkās rokas, mazās, ar mākslinieka vai pianista tievajiem garajiem pirkstiem. Viņa būtībā bija māksliniece, bet mēs par to uzzināsim vēlāk. Meitene vienmēr rūpējās par sevi, smērējās ar eļļām un krēmiem, smaržīgiem kā smalks puķu rozes zieds.
– Ko tu izšķīlēji, ej jau iztīri! – brālis kliedza.
– Ko, tu esi pilnīgi bez rokām? "Es gribētu pati to iztīrīt vismaz vienu reizi," Andželīna skumji atbildēja.
"Es to nedarīšu, tu esi meita, tu esi sieviete, tu dari to."
– Ho-ro-šo.
Ieejot mazā istabiņā ar noplucis iekārtojumu, acīs iekrīt spilgti dzelteni aizkari, uz kuru fona izceļas tikai divi priekšmeti – vecs brūns bufete un vienguļamā gulta, kas pārklāta ar pūkainu segu, nokaltušas zāles krāsā.
Gultā gulēja veca sieviete. Mazs, sauss, krunkains, ar īsiem, kupliem, pilnīgi sirmiem matiem. Tā bija Andželīnas māte, paralizēta pēc dubultā insulta un daļēji zaudējusi atmiņu. Slimība nevienu nepadara skaistāku. Un kādreiz skaistā sieviete, gadiem guļot gultā, pārvērtās par vecu sievieti. Tā gadās, tā ir rūgtā dzīves patiesība.
Andželīna klusi piegāja pie gultas un skumji paskatījās uz savu guļošo māti.
"Man tik ļoti sāp skatīties uz tevi, mammu. Man tik ļoti pietrūkst jūsu laipno roku, padomu, ko jūs man sniedzāt. Man ir tik slikti dzīvot bez tevis. Cik ārstus esmu apmeklējis, cik asaras esmu nolējis, cik izmisumā teiktas lūgšanas visiem dieviem. Kungs, es tik ļoti gribēju, lai tu izveseļotos! Es tik ļoti par šo sapņoju. Īpaši sāpīgi ir dzirdēt, kad tu mani neatpazīsti un sauc citā vārdā. Es vienkārši nevaru ar to samierināties. Es gribu, lai man būtu māte. Es gribu dzirdēt atbalsta vārdus, es vēlos sajust jūsu mīlestību.
Andželīna klusībā nomainīja autiņbiksītes, uzmanīgi pagrieza viņu uz sāniem un nolika jaunu palagu. Ar veiklu, apgūtu kustību viņa noguldīja mammu uz muguras, apsedza ar segu, tad ar gultas pārklāju.
"Mēs tagad ēdīsim, mammu." Vai tu esi izsalcis? – Andželīna maigā tonī jautāja.
– Nē.
"Jums ir jāēd, pretējā gadījumā jūs nekad nepiecelsities."
"Es nekad vairs necelšos."
"Es aiziešu paņemt auzu pārslu ar banānu."
Atbildot uz to, Andželīna dzirdēja tikai ņurdēšanu.
"Kā vienmēr, mums joprojām ir jāpierunā viņš ēst. Zinaīda Fedorovna atnāks un teiks, ka es tevi nebaroju, un tā ir tikai mana vaina, ka es padarīju mammu tik tievu. Un ka es vispār esmu slikta meita un nedrīkstu ne uz minūti pamest mammu, to nekad nevar zināt. Un es joprojām eju kaut kur citur, laikam skrienu pēc pielūdzējiem. Un tas, ka Igors neko nedara un nepieskata, ir normāli. Viņš ir vīrietis. Viņš
