nebija patīkams, neskatoties uz lielisko laiku. Saule pamodās un pa logu iespīdēja silta, izkliedēta gaisma. Es izstaipījos, uzsmaidīju saules staram, kas bija miegaini kritis pār mani, un, piemiedzot aci, sacīju: "Labrīt, saule, labrīt, debesis!"
Pirms piecelties no gultas, jums jāanalizē savs dīvainais sapnis.
Visu nakti es sapņoju par Roberta tēlu, viņš stāvēja un pastiepa man rokas, it kā aicinot mani savās rokās. Arī es laimīgi gāju viņam pretī, bet jo tuvāk nācu viņam, jo vairāk viņš attālinājās no manis.
Es gāju viņam pretī, gandrīz skrēju, un viņš bija arvien tālāk, līdz pazuda pie apvāršņa.
Es piecēlos no gultas un, pārtaisījusi visu savu rīta rutīnu, pirmā lieta, ko izdarīju, bija interneta savienojums.
Odnoklassniki draugu meklētājā es ievadīju vārdu Roberts. Meklētājprogramma atgrieza simtiem vīriešu, taču, ātri tos ritinot, es nevarēju atrast neko līdzīgu.
To pašu darīju arī citos sociālajos tīklos – klusi kā tankā. Vai nu viņš neatrodas šajās vietnēs, vai arī slēpjas zem cita segvārda ar kāda cita iemiesojumu. Žēl gan.
Šodien skatīšos pludmalē, varbūt kāds nejauši paies garām?
Dievs, cik traki ir sekot kādam, kas tev patīk. Šī ir stulba ideja. Nu, es uzzinu, ka viņš ir precējies, un ko tad? Un pat ja es neesmu precējies, kāds man no tā labums? "It kā viņš pievērsīs man uzmanību un kļūs par manu draugu." Jā, pasaki savam vīram un ej, muļķis, nopērc kāzu kleitu.
Tātad pagāja vēl viena nedēļa, es neko nevarēju uzzināt par princi, acīmredzot esmu slikts detektīvs, vai varbūt tas vienkārši nav liktenis.
Tajā pašā stundā un arī piektdien skatos un neticu savām acīm – Roberts tuvojas personīgi, taisni pret mani.
– Sveiks, lieliskais mākslinieks! Kā tev iet? – viņš smaidot teica.
"Sveika," es spēju tikai pateikt.
– Kā tiek pārdotas gleznas?
– Godīgi sakot, ne pārāk daudz, es nemelošu.
– Es vēlos tev palīdzēt un piedāvāt darbu.
– Tas ir atkarīgs no.
– Man ir māja, tā man ir mīļa kā piemiņa par vecākiem. Es gribu viņu iemūžināt pilnā skaistumā, vai vari viņu izvilkt no dzīves? Es maksāšu tik, cik vajadzēs.
"Es neiebilstu, bet baidos, ka nevarēšu, man nav tik labi zīmēt."
– Neesiet pārāk kautrīgs, jūs varat to izdarīt. Es vēlos, lai glezna karājas manā pilsētas dzīvoklī un sasilda mani ar atmiņu siltumu.
– Labi, es mēģināšu. Bet, ja jums tas nepatīk, jums joprojām ir jāmaksā.
– Tātad, mums ir vienošanās?
– Piekritu. Kad es varu sākt?
– Rīt vismaz varēsi sākt strādāt. Vai tev ir mans telefons? Es tevi paņemšu deviņos no rīta, esi gatavs. Kāda ir tava adrese? Ļaujiet man to pierakstīt.
– Uh, labāk nenāc pēc manis. "Es pats nākšu, kur man jāiet," es sacīju, iztēlojoties savu kaimiņu pārsteigtās acis, kad iekāpu viņa foršajā mašīnā.
– Kas jums ir ērts, šeit ir mājas adrese, nāc deviņos, saimniece sagaidīs. Viņš man pasniedza lapiņu ar skaistā rokrakstā uzrakstītu adresi.
– Darījums? – Roberts izstiepa spēcīgu plaukstu ar koptiem gariem pirkstiem; uz rādītājpirksta bija vīrieša zelta zīmogs ar lauvas attēlu.
"Tiek galā viens ar otru," es atbildēju, ieliekot viņa plaukstā mazu tievu plaukstu.
Viņš to spieda tik ilgi, likās, ka siltums kā straume izplatās pa manām vēnām, sasniedzot tieši manu sirdi. Tas šūpojās kā zvirbulis, jūtas gribēja izšļakstīties kā pārpildīta verdoša tējkanna.
Bet prāts mani atturēja no stulbām darbībām un darbībām. Smadzenes ir mūsu sargs, un to vēsums vienmēr ir nepieciešams dzīvē.
Es skrēju mājās priecīgs, gandrīz izlaižot. Divi sapņi piepildās uzreiz. Pirmkārt, es vienmēr sapņoju gleznot pēc pasūtījuma. Otrkārt, es bieži satikšos ar Robertu, un Dievs zina, kur mūsu komunikācija novedīs.
Nākamajā dienā, agri pamostoties, savācu savus mākslas piederumus un devos uz norādīto adresi, uz īsto māju.
Mūsu pilsēta ir maza, tāpēc mums nebija ilgi jāmeklē galamērķis.
Braucu piesmakušā autobusā, kas bija piebāzts ar pasažieriem kā sardīnes bundžā. Viņi steidzās savās darīšanās – daži uz darbu, daži mācīties.
Pieturā izlidoju kā lode – aiz manis stāvošie paši mani izgrūda. Nākamais brauciens ar tramvaju bija mierīgāks, desmit minūtes un es biju īstajā vietā.
Izkāpu, šķērsoju sliedes, tad ceļu pa zebru un nokļuvu “Zaļā” ielā. Es pajautāšu cilvēkiem, kur ir tāda māja.
– Sieviete, vai varat man pateikt, kur es varu atrast piecpadsmito māju? – jautāju vecmāmiņai lakatā, kura uzradās.
– Ejiet uz ceļa galu, pagriezieties pa kreisi, un tur ieraudzīsiet sarkanu augstu akmens sētu. Kāpēc jums tur jāiet?
– Man tas ir vajadzīgs darbam. Paldies.
– Un varbūt jūs uzkopsiet māju?
"Nē, netīriet to," es paātrināšu savu gaitu, lai izvairītos no nevajadzīgiem jautājumiem. Kādi viņi visi ir zinātkāri cilvēki!
Sasniedzot māju ar uzrakstu “st. Zaļš, 15,” šaubīgi apstājās pie durvīm. Nedaudz padomājusi, viņa trīs reizes pieklauvēja, un viņai atbildēja klusums. Pieklauvēju vēlreiz – tas pats. Paskatoties uz augšu, es ieraudzīju zvanīšanas pogu augšpusē. Viņa to nospieda, un, izdzirdot caururbjošu asu skaņu, kāds pienāca klāt un atvēra durvis.
– Ak, tas esi tu? "Sveika, nāc iekšā, es tevi gaidīju," sacīja sieviete apmēram sešdesmit gadus veca: kupla, apaļa seja, īsiem, cirtainiem brūniem matiem.
Skaidrs, ka sieviete nebija ļauna un izstaroja pozitīvismu. Viņas smaids bija diezgan sirsnīgs, tāpēc mana kautrība ātri pazuda.
– Vai jūsu vārds ir Andželīna? Kāds ir tavs otrais vārds? Jūs varat mani saukt par Mariju Petrovnu.
– Ļoti labi. Es esmu Aleksandrovna, bet labāk vienkārši nosaukt mani vārdā, tas ir vairāk pazīstams.
– Labi. Tas nozīmē, ka tu, tāpat kā mūsu Roberts Aleksandrovičs, arī būsi Aleksandrovna,” smejoties sacīja Marija Petrovna.
– Jā, es zinu.
Iegāju
