zibsnis.
– Labi, piezvani man. Čau!
– Čau!
Es devos mājās un domāju, kas tas ir? Es nesaprotu, šķiet, ka man patīk Dimka, bet es viņu nemīlu. Bet viņš mani mīl.
Man vajadzēja viņam pastāstīt par savām jūtām agrāk, pirms es satiku savu princi. Varbūt tad mēs kaut ko saņēmām.
Vispār es biju galīgi apmulsusi.
Tā nu es gāju mājās, savās apmulsušajās sajūtās, domājot par to, kas notika ar mani un Dimku.
Es redzu, kā Nataša staigā ar ratiem.
– Kāpēc tu esi tik sarkana? Kas notika? – viņa nesasveicinoties sāka jautāt.
– Jā, viss ir kārtībā, ir tikai ļoti karsts.
– Pat nerunājiet par to, ir jau pārāk karsts. Mājās nevar paelpot, ir tik smacīgs. No kurienes tu nāc?
– Es izgāju pastaigāties.
– Viens?
– Jā, viens.
– Un šodien es redzēju Dimku, atceries, puisi no tavas klases? Godīgi un cirtaini?
– Es atceros, un ko tad?
– Tātad viņš jautāja par tevi. Vai jums ir kāds vai nav?
– Un ko tu teici?
– Es nezinu ko.
– Es viņu arī tikko redzēju.
– Un kas?
– Viņš piedāvāja viņam tikties.
– Ko tu atbildēji?
– Viņa atteicās.
– Kāpēc? Viņš šķiet jauks puisis, un tu viņam vienmēr esi paticis.
– Man patīk otrais.
– Kam? Princis, ar kuru tu biji uz klubu?
– Jā, viņu sauc Roberts.
– Žēl Dimkas, viņš ir labs.
– Un es atvainojos.
Ja es būtu iepriekš zinājis, pie kā novedīs mans atteikums Dimkai, es kaut ko izdomātu, lai turpmākie nomācošie notikumi nenotiktu.
Pēc kāda laika es sāku aizmirst par Dimku. Nu, jūs nekad zināt, puisis zaudēja savaldību no emociju pieplūduma, kurš gan to nedara? Galu galā man ir mans princis, un viņš noteikti neļāva man garlaikoties.
Kopā pastaigājāmies, ik pa laikam izgājām dabā, gājām uz kino un teātri.
Mēs parasti vakariņojām Roberta mājā vai mūsu iecienītākajā kafejnīcā Jasmine.
Šoreiz devāmies izmēģināt arī šajā kafejnīcā pasniegto garšīgi pagatavoto ēdienu – ceptas garneles pikantā mērcē.
Mēs iegājām kafejnīcā, rezervējot galdiņu prom no cilvēku skata – iestādes stūrī.
Un, gaidot kādu gardu delikatesi, viņi bija iecerējuši veikt pasūtījumu.
Pirms paspējām atvērt ēdienkarti, kāds piegāja pie galdiņa, un diemžēl tas nebija viesmīlis.
– Labdien, klasesbiedr! – Dimka drosmīgā balsī teica, pieejot pie galda.
– Sveiks, ko tev vajag? – bailīgi atbildēju, saprotot, ka viņš nav viņš pats.
– Un tevi man vajag! Nāc līdzi, man jāparunā,” Dimka satvēra mani aiz blūzes piedurknes un pievilka sev klāt.
– Atstāj mani vienu! Vai tu esi piedzēries? – Es atvilku roku atpakaļ.
– Jā, piedzēries! Un tas viss ir tevis dēļ! – viņš teica balsī, kas plosīja viņu un manu dvēseli.
Šajā brīdī Roberts vairs nespēja sevi savaldīt. Viņš piecēlās no galda un stingrā balsī teica:
– Rokas nost no manas meitenes! Ej pagulēt!
– Kas? Kas tu esi, lai izlemtu, kas man jādara? Viņa bija mana, ilgi pirms tevis! – Dimka atbildēja dzērumā.
– Es nebiju tava draudzene! Mēs esam tikai draugi un klasesbiedri! – Es biju nervozs.
Roberts Dimkam neko nepaskaidroja.
Viņš iznāca aiz galda, pēkšņi satvēra Dimku aiz apkakles un vilka uz izeju.
Dimka nav bailīgs cilvēks, viņš sāka cīnīties. Viņš salieca kāju un ar ceļgalu iespēra Robertai pa vēderu, vienlaikus izraujot pretiniekam rokas. Roberts no sāpēm noliecās un atlaida rokas, viņš smagi elpoja.
Dimka pat nedomāja par aiziešanu, viņš paskatījās uz Robertu, kurš bija satraukts no sāpēm, un gaidīja, kad viņam atkal piesitīs.
Šajā brīdī es iejaucos, mēģinot nošķirt un apturēt šo bezjēdzīgo cīņu:
– Beidz! Pietiekami! Rokas nost no viņa! Ja tu nenomierināsies, es tagad iešu viens!
Tiklīdz Roberts atvilka elpu, pār viņu krita jauns sitiens, trāpot viņam pa seju.
Taču, neskatoties uz sāpēm, viņš piecēlās un no visa spēka iesita Dimkam pa žokli.
Viņš nebija prātīgs un, neizturēdams tik spēcīgu sitiena vilni, nokrita, atsitot galvu pret galda stūri.
No viņa galvas izplūda asinis, notraipot galda stūri un grīdu koši sarkanā krāsā.
– Kungs, tu viņu nogalināji! – es ar šausmām teicu, noliecoties pār bezsamaņā esošo Dimku.
Roberts apmulsis stāvēja, turēdams galvu, arī sasitumu, ar abām rokām.
Šeit jau skraidīja pārbiedēti viesmīļi, ziņkārīgie kafejnīcas apmeklētāji ielūkojās svešos ķīviņos, tādējādi dažādojot savu garlaicīgo dzīvi.
Es stāvēju un nezināju, ko darīt. Man žēl gan Roberta, gan Dimkas.
Manas plaukstas bija aukstas, smadzenes nestrādāja.
Mēs gaidām policiju un ātro palīdzību, es domāju, ka viņi sapratīs, kas ir kas.
9. nodaļa. Greizsirdība
– Dievs svētī! "Viņš pamodās," es čukstēju ar neslēptu atvieglojumu.
– Kas tas bija? Kur es esmu? – Dimka fragmentāri stostījās.
"Tas ir labi, jūs
