kustība un mans ķermenis jau atrodas uz lielā ādas dīvāna. Vienu brīdi galvā iešāvās doma, ka, ja tikai paklusēšu, izturēšu, tad varbūt viss ātri beigsies un grieķis mani atlaidīs? Es pat kādu laiku sastingu, par to domājot. Tomēr mani no stupora izveda atslēgas pagriešanas skaņa. Durvis aizvērās no iekšpuses, un Zvērs sāka sāpīgi lēnām tuvoties. Viņš izskatījās pēc dzīvnieka, kas bija sajutis laupījumu un gatavojās mesties.
"Es dāsni maksāšu par visu, kas šodien notiek."
– Atlaid mani, tas ir nelikumīgi!
Atkal smiekli. Biedējošs, vēss un iekļūst sirdī.
Kad viņš piegāja ļoti tuvu, viņš bez ceremonijām piespieda savas lūpas manējās ar skūpstu, kas bija pārsteidzoši atšķirīgs no tiem, ko es saņēmu no sava vecuma drosmīgākajiem cienītājiem. Šis vīrietis neskūpstīja, viņš mocīja un pakļāva ar katru spēcīgo mēles kustību, dedzinādams mani ar melniem rugājiem un ar stiprām rokām cieši turot manu pakausi.
Es pretojos no visa spēka. Viņa sakoda un saplēsa viņa seju, pēc kā viņu uzreiz nobiedēja viņa asiņu skats uz viņas rokām un iespējamais sods par to.
Bet likās, ka mana pretestība šajā cilvēkā tikai iededzina nevis dusmas, bet kaut kādu šausmīgu uguni.
Nē, viņš mani neiesita.
Bet vai viņš mani sāpināja?
Jā.
Blūzes pogas, kas nolidoja, un atsegtās krūtis plānā apakšveļā, un pēc tam paceltie svārki, atsedzot mežģīņu zeķes, kas pārklātas ar krokām – tas viss bija biedējoši un izskatījās nožēlojami, taču šķita, ka pretējais vīrietis vēl vairāk izbauda notiekošo. , kā skaidri liecināja viņa satrauktās melnās acis un mušu zonā izspiedies uztraukums.
Man šķita, ka bija pagājusi vesela mūžība, kamēr ilga mūsu duelis, no kura es nepārprotami iznācu kā zaudētājs. Viņš varēja mani salauzt ar vienu roku un darīt visu, ko gribēja.
Bet Zvērs vilcinājās.
Viņš to izbaudīja.
Viņa drēbes bija saplēstas, lūpa asiņoja, rokas un krūtis dega no kodumiem un rupjiem pieskārieniem, viņa spēki izsīka, un viņš bija vairākas reizes lielāks par mani pēc svara un izmēra, tāpēc viņš nemaz nešķita noguris. .
Beidzot, gandrīz atņemta cerība uz pestīšanu, neizturēju un ķēros pie pēdējā trumpja, kas man bija: sāku kliegt pirmo, kas ienāca prātā:
– Lieciet mani mierā, es esmu slima ar nopietnu venerisku slimību!
Tas izdevās.
Viņš apstājās, bet turpināja uzmanīgi uz mani skatīties.
Un es?
Es satvēru šos melus, it kā tas būtu vienīgais glābjošais salmiņš, un sāku burtiski aizrīties ar asarām, kas sajauktas ar vārdiem:
– Draugs mani inficēja desmitajā klasē, protams, ka ārstējos, bet zini, ka tas ir uz visiem laikiem.
"Tu melo," melnās acis meklēja mani, meklējot melus, bet es nepadevos.
Tikai nešķiries, tikai neatdod sevi!
"Es zvēru," maza un trausla, manas galvas augšdaļa tikko sasniedza viņa zodu, es stāvēju un trīcēju, sakrustoju pirkstus aiz muguras un drosmīgi centos izturēt tēraudo skatienu.
sekunde.
Vēl viens…
Visbeidzot, kā atlīdzība par manām mokām, viņa skaistajā, augstprātīgajā sejā parādījās vilšanās.
"Ejiet ārā," zvērs noguris sacīja.
Es negaidīju atkārtotu uzaicinājumu, un, pirms viņš pārdomāja, es uzreiz atrados pie izejas, neveikli pagriezu atslēgu un izlecu kā lode pa atvērtajām durvīm.
1. nodaļa
Atslēgas pagriešanas skaņa melnās koka durvīs.
Es atkal esmu šajā istabā.
Murgs atkārtojas.
Skaists un labi ģērbies briesmonis skatās tieši uz mani.
Briesmas, kas izplūst no viņa, piepilda visu apkārtējo un vienkārši fiziski paralizē mani.
Viņš zina.
Viņš zina, ka es meloju, un par to mani sodīs.
Mana mugura ir pilnīgi slapja no aukstiem sviedriem, un manas rokas un kājas trīc tik ļoti, ka es gandrīz nevaru noturēties stāvus.
Nav nekas cits kā šis briesmīgais vīrietis un zemiskās, lipīgās bailes, kas sasaldēja visu manu būtību.
Kāpēc es atkal esmu šeit? Kā viņš mani atrada?
Tumšais skatiens deg cauri, un aukstās, vienaldzīgās acis lasa mani kā atvērtu grāmatu…
Plēsonīgs smaids atklāj viņa baltos zobus, kad es atspiežu muguru pret sienu, mēģinot atkāpties.
"Es tevi sapratu, melis," čukst aizsmakusi balss.
Šķiet, ka telpa sarūk, un Zvērs kļūst arvien lielāks… Man nav neviena, kas palīdzētu un nav kur bēgt.
Zvērs tuvojas, viņa rokas stiepjas pret mani.
Neviens nenāks. Neviens mani neglābs.
Šausmīga šausmu un bezcerības sajūta iespiežas līdz pašiem kauliem. Gribu izsaukt palīdzību, bet nevaru. Tā vietā man no rīkles izplūst tikko dzirdama sēkšana.
Nē!
Es pamodos no sava mokošā kliedziena piķa tumsā. T-krekls burtiski pielipa pie mana auguma, aukstiem sviedriem klāts, un sirds dauzījās tā, it kā es būtu noskrējusi simts metrus. Asaras tecēja pār maniem vaigiem, un plaušās nebija pietiekami daudz gaisa, jo saprotot, ka tas ir tikai sapnis, es sāku šņukstēt ar jaunu sparu – tikai tagad no atvieglojuma.
Šķiet, ka miegā mani atkal pārņēma panikas lēkme, un es atkal nevarēju ar to tikt galā. Jau gandrīz trīs mēnešus gandrīz katru nakti mani mocīja murgs ar vienu un to pašu sižetu, kurā kā sods par meliem es to nakti pārdzīvoju atkal un atkal, ar vienīgo atšķirību, ka tagad VIŅŠ zināja par maniem meliem, kas nozīmē, ka pestīšanas nebija.
Vai tiešām šīs mokas ilgs mūžīgi un vai es tur atgriezīšos katru vakaru?
Es nodrebēju uzvilku savas rozā adītās zeķes, atmetu silto segu un izlīdu no gultas. Man ļoti negribējās tumsā celties un iet uz virtuvi, bet vajadzēja iedzert nomierinošu līdzekli, jo bez tā es noteikti nebūtu gulējusi ne aci līdz rītam. Man, kam nekad nav paticis lietot tabletes, miegazāles tagad ir kļuvušas vitāli svarīgas gandrīz katru vakaru. It
