apkārt. Ārā neviena nebija. Viņš izgāja zālienā savrupmājas priekšā un samazināja ātrumu. Viņš devās uz saplīsušās laternas pusi, palūkojoties uz vārtiem, kas bija atvērti. Viņš pienāca tuvāk.
"Mans nabaga Ārčijs," Lords skumji sacīja, pakratīdams galvu. – Ko šie nelieši tev nodarīja… Viņi nogalināja nevainīgu dzīvnieku, lai mani iebiedētu. Viņi nogalināja draugu… Ak, Ārčij, kāpēc tu atgriezies…
Kungs dzirdēja kāda balsi un pagrieza galvu pret vārtiem: pa zemes ceļu cilvēki tuvojās savrupmājai. Vīrietis samiedza acis, bet nepazina svešiniekus. Turējis ieroci gatavībā, viņš piegāja pie vārtiem un sāka tos aizvērt, taču viņu apturēja kluss zvans:
– Kungs, pagaidiet, neaizslēdziet to!
Kungs beidzot ieraudzīja tuvojošos pāri: tas bija pazudušais dārznieks un vīrietis melnā sutanā.
– Montij, kāpēc tu viņu atvedi? Es tev teicu, ka nevēlos viņu šeit redzēt.
– Nomierinieties, Kārpentera kungs. Esmu ieradies pēc jūsu dārznieka ielūguma. Viņš ir ticīgs un viņam ir visas tiesības uz manu palīdzību. Tomēr tāpat kā jūs.
"Tātad ielieciet to savā baznīcā, nevis manā īpašumā," Kungs nomurmināja un turpināja slēgt vārtus.
Priesteris iesmējās un paskatījās uz Montiju, darīdams dārzniekam, ka viņš tur neko nevar darīt. Viņš uzreiz visu saprata un, satvēris restes, kliedza:
– Mans kungs, apžēlojies! Jūs pats varat redzēt, kas šeit notiek: šalkoņas, silueti, beigti putni un tagad jūsu suns. Šo problēmu nevar atrisināt ar šāvienu no pistoles. Tikai baznīca ir spējīga uzveikt šo ļaunumu. Es lūdzu jūs, ļaujiet tēvam Jakovam apskatīt īpašumu un iesvētīt vismaz manu māju. Citādi es dodu vārdu, mans kungs, es šeit vairs neatgriezīšos!
Visa šī sasteigtā tirāde ne mazākā mērā neietekmēja Kārpentera viedokli, kurš metodiski turpināja vicināt vārtus aizslēdzošo ķēdi. Tomēr pēdējā frāze viņā izraisīja patiesu izbrīnu.
– Ko tu saki, Montij? Vai esmu bijis slikts saimnieks? Vai man par tevi vienalga? Vai mēs tomēr neesam veci draugi? Bez jūsu rokām dārzs pilnībā sabruks, jūs zināt. Es nevaru ļaut tam notikt. Mūsu pienākums ir rūpēties par īpašumu.
"Tad pakļaujieties manam lūgumam." Tas neaizņem daudz laika. Vai tā nav, tēv Jakov?
– Tev taisnība, Montij, es varu tikt galā pirms pusdienlaika.
Kungs, sakodis zobus un no zem uzacīm skatīdamies uz vīru sutanā, negribīgi ar roku izdarīja viesmīlīgu žestu:
"Nāc iekšā, svētais tēvs," viņš nomurmināja caur zobiem, "un es domāju, ka pagaidām palikšu mājā."
* * *
Saule jau sen bija atstājusi savu zenītu, kad Kārpenters pameta savrupmāju un devās uz dārznieka māju. Pieejot pie durvīm, vīrietis grasījās tās stumt, taču tās kā uz burvju mājienu atvērās pašas no sevis. Uz sliekšņa stāvēja priesteris.
"Un es tikko atnācu jums jau sen atgādināt, ka pusdienlaiks jau ir pagājis un jums ir laiks atstāt īpašumu, tēv Jakov."
– Es tagad dodos prom, Karpentera kungs. Montijs bija pietiekami laipns un neatlaida mani, līdz viņš man iedeva šo neticamo tēju, kas pagatavota no Sudānas rožu ziedlapiņām. Esmu šeit pabeidzis. Es domāju, ka tumsa vairs netraucēs jums vai jūsu dārzniekam.
– Montijs ir analfabēts un neizglītots cilvēks, viņš mēdz ticēt visādām nejēdzībām. Bet man vienmēr šķita, ka tu esi gudrāks, tēv Jakov. Viņi tikpat labi varētu būt godīgi pret mani. Bet, ja visi šie rituāli nomierinās Montiju, es būšu tev pateicīgs – Kungs vienkārši izspieda pēdējos vārdus.
Priesteris dīvaini paskatījās uz viņu un sacīja:
– Ceru, ka kādreiz mainīsi savus uzskatus. Man ir jāiet. Monti, – tēvs Jakovs atskatījās, – nav vajadzības mani pavadīt. Domāju, ka namdara kungs ar lielu prieku pats aiz manis aizslēgs vārtus.
– Skolotāj, vai tu esi šeit? – tēvam Jakovam aiz muguras parādījās izspūrušā dārznieka galva.
"Priesterim ir taisnība, es pats viņu atlaidīšu." Un tu, Montij, rūpējies par dārzu: tām baltajām lilijām, par kurām es tev stāstīju, ir vajadzīga aprūpe.
– Kā tu pavēli, mans kungs.
Pa ceļam uz muižas izeju Kunga kalps neteica ne vārda, un tikai tad, kad Kārpters noklikšķināja uz masīvās ķēdes slēdzenes, viņš pagriezās un sacīja:
– Uzmaniet Montiju, Kārpentera kungs. Viņš ir ļoti nobijies. Un lai Tas Kungs jūs visus svētī.
Kungs tikai nomurmināja un steidzās atpakaļ mājā: pusdienas laiks jau bija pagājis, un viņš joprojām nebija ēdis, pa logu vērodams priestera rīcību. Tāpēc es biju ļoti izsalcis un dusmīgs. Par tēvu Jakovu un viņu pašu.
* * *
Uzcēlis pavardā uguni, Kārpters nogāja pagrabā un atnesa speķi. Es iemetu to pannā un pāris olas otrā pannā. Pagaidīju, kamēr bekons apbrūninās un kopā ar olām noliku uz šķīvja. Viņš no sienas skapja izņēma maizes gabalu un pārziež to ar zemeņu ievārījumu. Es uzvārīju tēju no rožu ziedlapiņām, par kurām priesteris tik glaimojoši runāja, un sāku vakariņas. Lēnām sakošļādams savu vienkāršo ēdienu, viņš domāja. Un viņa domas bija skumju pilnas. Pēc pusdienām viņam vajadzēja nosnausties un atpūsties pirms nakts modrības, taču vēl viens uzdevums bija nepabeigts. Ārčiju vajadzēja apglabāt.
* * *
Smagi elpodams, ar plaukstu noslaucījis sviedrus no pieres, Kungs nosvieda maisu zemē. Es paskatījos apkārt: apkārt neviena nebija. Un kurš gan šeit varētu būt, izņemot dārznieku, kurš, iespējams, tagad apgrieza krūmus. Kungs nolēma suni apglabāt pašā stūrī sava domēna dienvidrietumu daļā: netālu no dīķa, gandrīz tuvu kaltajam žogam, aiz kura auga varens ozols.
Bruņojies ar lāpstu, viņš uzmanīgi atvēra kūdras kārtu un sāka rakties zemē. Tomēr Kungs nebija jauns, un tāpēc kapa rakšana prasīja daudz laika. Kad bedre bija izrakta ceturtdaļa cilvēka auguma, saule jau rietēja. Vīrietis apsēdās uz malas un mēģināja atvilkt elpu.
– Mans nabaga Ārčij, tu esi pelnījis labāku galīgo patvērumu… Bet ko man darīt? Piedod, vecais draugs. Varbūt, lai jūs cienītu, es izrakšu dziļāku kapu.
Kungs nopūties paņēma lāpstu rokās. Viņš raka vienreiz, raka divas reizes, ar uzplaukumu iegrūda galu zemē, pret kaut ko atdūrās un nolādējās. Viņš noliecās, šķieldams pusaklās acis, un ar rokām grāba zemi. Un viņš no zemes izvilka nodzeltējušu, pussapuvušu kaulu.
– Kas par miskasti! – viņš iesaucās un pārmeta atradumu pāri žogam. Kauls ar trulu blīkšķi atsitās pret veca ozola stumbru un iekrita biezokņos. – Eh, Ārčij, man vairs nav spēka.
Ar šiem vārdiem viņš satvēra somu, kurā atradās suņa
