visā šajā krāšņumā atrada ilgi gaidīto mieru un klusumu. Septītajā dienā, kad īpašumu apņēma tumsa un spoži spīdošās ugunspuķes-laternas izlēja apkārt siltu dzeltenu gaismu, viņš beidzot izlādēja ieroci, piekāra to pie sienas un atstāja savu posteni loga priekšā. Viņš aizvēra aizkarus, izslēdza eļļas lampu, novilka čības un devās gulēt. Es apsedos ar segu un domāju: "Varbūt tomēr jāpateicas tēvam Jakovam?"
* * *
Ogles kamīnā jau sen bija satumsušas un tikai reizēm uz mirkli uzliesmoja un tad atkal nodzisa. Kaut kur tālumā iespēra zibens, un pēc minūtes savrupmāju sasniedza apslāpēts pērkona klakšķis. Sāka līt: sākumā bikli, tad arvien stiprāk. Lietusgāze ar caurspīdīgiem pirkstiem klauvēja pie muižas logiem. Bet tas ne mazākajā mērā netraucēja gulēt tās vienīgajam iemītniekam.
Kungs mierīgi atpūtās gultā, un tikai Dievs zināja, kādus sapņus viņš redz. Dzīvojamās istabas pulkstenis sita vienpadsmit, divpadsmit un pēc tam stundu pēc pusnakts. Vīrietis izdvesa skaņu, kas skanēja kā starp skaļu šņukstu un krākšanu, un apgriezās uz otru pusi. Vētra kļuva arvien spēcīgāka. Zibens iespēra ļoti tuvu, apgaismojot visu apkārtni ar spilgti baltu zibspuldzi. Pērkons bija tik spēcīgs, ka muižas logi grabēja. Kungs nodrebēja un pamodās: ar refleksīvu kustību viņš sniedzās pēc pistoles, bet neatrada. Atjēdzis, viņš atviegloti nopūtās, noslaucīja sviedrus no pieres un… dzirdēja no ārpuses nākam draudīgu suņa gaudošanu.
Šī gaudošana lika vīrieša asinīm sastingt vēnās: viņpus kapa bija kaut kas citāds, it kā pati nāve izsauktu no atvērta kapa. Viņš noņēma ieroci no sienas un atrāva aizkaru. Uz zāliena mājas priekšā baltuma mākonī stāvēja melns suns, kura acis dega indīgi zaļā ugunī. Un, lai gan istabā bija pilnīgi tumšs, un cilvēku vienkārši nebija iespējams redzēt, suns pagrieza galvu viņa virzienā, atvēra muti un atkal auroja. Un tad viņš metās uz priekšu, lecot pāri galveno kāpņu pakāpieniem. Kungs dzirdēja spēcīgu triecienu pa durvīm, kas satricināja visu māju.
Nokāpis lejā, apakšveļā, nespēdams neko izmest pār pleciem, trīcošām rokām pielādēja ieroci, nometot pāris patronas uz grīdas. Dzirdēju, kā zvērs gāja durvju priekšā, ar nagiem skrāpēja akmeni un rūc kā velns. Norādījis mucu pret ieeju, Kungs gaidīja. Uz brīdi viss norima un klusumu pārtrauca tikai lietus skaņa. Un tad māju satricināja vēl viens sitiens.
– Tā tas ir, necilvēks! – Kungs iesaucās, skatīdamies uz šūpojošo lustru virs galvas, – šis zvērs te visu iznīcinās!
Viņš pieskrēja pie durvīm, atvēra visas slēdzenes, atrāva tās vaļā, negaidot no sevis tādu veiklību, un zibens ātrumā atgriezās atpakaļ, pavērsdams pistoles uzpurni uz izeju.
– Nāc, radījums, nāc šurp, es aicinu tevi mājā.
Suns parādījās no baltas miglas mākoņa zālienā: viņš paņēma skriešanas startu, šausmīgi klikšķinot ilkņus, no kuriem plūda tā pati migla. Kungs, zobus sakodis, iznāca viņam pretī un nostājās durvīs: dzīvnieks ar neticamu ātrumu pārvarēja kāpnes un uzlēca vīrietim.
Vīrietis nospieda abus sprūdus, un tumsā plosījās šautenes salvete. Zvērs, izdarījis kūleni, nokrita uz kāpnēm, noasiņojot kaut ko līdzīgu zaļganām asinīm. Īpašuma īpašnieks steigā pārlādēja ieroci, domādams izbeigt elles nārstu. Tomēr tam nebija lemts notikt: miglas mākonis pacēlās augstāk līdz pakāpieniem un apņēma radījumu. Pēc nejaušības principa izšāvis tumsā, Kungs steidzīgi atgriezās mājā un, to nemanot, trīcošām rokām sakrustoja. Tad viņš pārlādēja ieroci, apsēdās uz grīdas iepretim ieejai, pavēra tēmēkli tur un, nenovērsdams skatienu no durvīm, turpināja gaidīt.
* * *
Kad pirmie saules stari pieskārās ozola galotnei, ķieģeļu mājas durvis nedaudz pavērās un pavērās Montija nekoptā galva. Dārznieks piesardzīgi paskatījās apkārt, tad izgāja ārā un klejoja uz savrupmāju. Savās rokās viņš satvēra tēva Jakova dāvināto krucifiksu. Uzkāpis pa kāpnēm, viņš uzmanīgi paskatījās ārā pa logu un ieraudzīja neparastu ainu: saimnieks gulēja šūpuļkrēslā, stāvot pretī ieejai. Zem segas, ar kuru viņš bija apsegts, varēja saskatīt pistoles kontūras.
Montijs klusi pieklauvēja pie loga. Bet pat ar šo kluso skaņu pietika, lai Kungs lēktu un vērstu pret viņu ieroci. Sapratis, ka tas nav spoks, bet dzīvs cilvēks, viņš piegāja pie durvīm, atslēdza tās un nomurmināja:
– Nāc iekšā, Montij, ātri.
Viņš ātri aizvēra durvis un atgriezās savā vietā. Viņš uzmanīgi paskatījās uz dārznieku, kurš, skatīdamies uz Skolotāju, klusi kustināja lūpas, it kā lasītu lūgšanu.
–Vai tu esi to redzējis, Montij?
"Es neuzdrošinājos skatīties, mans kungs." Bet es dzirdēju visu. Atvainojiet! Man bija bail pēc šāvieniem iziet ārā un uzzināt, kas ar tevi noticis.
Montijs nokrita uz ceļiem un, izplūdis asarās, aizrāpās līdz krēslam, lai apskautu Kunga kājas. Viņš maigi pacēla viņu no grīdas:
– Nu, Montij, viss ir kārtībā. Pat bezbailīgākais cilvēks no kaut kā šāda baidītos, nemaz nerunājot par tevi. Vai jūs zināt, kas tas bija?
Dārznieks paklausīgi pamāja ar galvu.
– Un kas?
"Tā bija Nāve, mans kungs."
"Tu neesi tik tālu no patiesības," viņš domīgi sacīja. "Man jums ir steidzams uzdevums." Ej uz ciemu un atved šo svēto šurp. Pastāstiet viņam, ka lieta ir nopietna, ļaujiet viņam paņemt līdzi visus instrumentus no tempļa. Viss, kas var palīdzēt cīņā pret Ļaunumu. Un saki viņam, ka Tas Kungs viņam simtkārtīgi atmaksās par visiem viņa pūliņiem. Pasteidzies, Montij!
"Es negribētu jūs atstāt vienu, mans kungs."
"Īpašumā vienmēr ir jābūt kādam." Turklāt dienas laikā man nekas nedraud. Pasteidzies!
Dārznieks rikšoja uz vārtiem, Kungs viņam sekoja. Viņš sekoja viņam ar savu skatienu, līdz viņš vairs nebija redzams, un tikai tad norāva vārtiem ķēdi. Un tad, kā bija ierasts, viņš devās apskatīt savu īpašumu. Tāpat kā es to darīju katru dienu.
3. nodaļa. Tēvs Jakovs
Pulkstenis viesistabā noskanēja piecas reizes, kad kāds parādījās uz lauku ceļa starp koku rindām. Īpašuma īpašnieks ar blāvām acīm nevarēja saskatīt, kas ir šie tuvojošie cilvēki. Bet viņš noteikti zināja, ka tas ir Montijs un priesteris. Un es nekļūdījos. Nākot lejā pa kāpnēm, lai sagaidītu viesus, es redzēju, kā dārznieks ripināja sev priekšā ratus, virsū pārklātus ar audeklu. Viņš varēja tikai nojaust par tā saturu. Tēvs Jakovs gāja aiz muguras. Un, ja Montijs neizskatījās pēc vīrieša, kurš bija gājis pāris jūdzes bez apstājas, tad priesteris izskatījās pēc dzīta zirga.
– Esi sveicināts, svētais tēvs. "Es priecājos, ka jūs atsaucāties uz manu lūgumu," Kungs izspieda.
Smagi elpodams, Kunga kalps ar abām rokām satvēra vārtu dzelzs restes, ievilka elpu un sacīja:
– Vairāk kā Montija lūgums.
