iebrūk zālē, taču apmeklētāji tos atgrūž, un sākas kautiņš.
Es izmisīgi steidzos apkārt, meklējot veidu, kā aizbēgt, suņi ir labākie no labākajiem, viņiem pietiek ar pāris minūtēm, lai atjaunotu kārtību, un, ja šajā laikā es neizdomāju, kā aizbēgt, es turpat nomiršu.
Durvis aizšķērso vairāki dzinējsuņi, bet logs gaiteņa pretējā galā izrādās brīvs. Turot savu somu tuvāk, es sāku spiesties pretī logam.
– Noliecies! – kaķa balss atskan brīdī, kad viņam pār galvu pārlido krēsls, nu, ne velti es viņu baroju. – Viņi tevi pamanīja, skrien!
Es ielaužos skrējienā un izlecu pa atvērto logu, piezemējos uz kājām un uzreiz uzlieku tempu. Aiz viņa atskan lāsts, un viņam aiz muguras izlec divi dzinējsuņi.
Par laimi, taverna atrodas Lāča ķepas ciema nomalē, tieši aiz kura paveras blīvs mežs, kurā dzīvo daudz savvaļas dzīvnieku.
Es steidzos, cik ātri vien varu, cerībā, ka viņi man nesekos uz tik postošām vietām.
Vajātāji neatpaliek, pat tad, kad izbraucu cauri vējgāzei, sāku vest viņus tuvāk purviem.
Mēneša pavadīts šajās vietās, es varu šeit orientēties pat ar tausti. Kaķis palīdz, brīdinot par zariem un izciļņiem. Man ir durstoša sāpes sānos, dauzīšana deniņos, un manā acu priekšā sāk peldēt jau tā neskaidra aina. Es nevarēšu ilgi šādi skriet.
Pagrūdis, es izskrienu plašā izcirtumā un sāku kāpt lielā ozola kokā. Tās leknais vainags mani pārklās. Pēc skriešanas elpošana ir īsa, bet cenšos neelpot.
Izcirtumā parādās divi cilvēki. Nelielu gaisa strūklu virzu uz krūmiem otrpus izcirtumam.
– Šeit viņa ir! – kliedz viens no suņiem un tie metas pa nepareizo taku.
Es izmantoju maģiju, lai izveidotu šūpuļtīklu un sāku krist aizmirstībā. Es nevarēšu ilgi slēpties.
Es atveru acis ar pirmajiem saules stariem. Es sūtu nelielu izlūkošanas sfēru. Aplidojis izcirtumu, skauts atgriežas pie manis, neko neatradis.
"Tu vari iet lejā," es saku kaķim, un viņš sāk kāpt maisā. -Vai tu pats nevari?
– Es? Vai jūs domājat, ka es esmu kūts kaķis? Patiesībā es nāku no garas pazīstamu cilvēku rindas! – vilnāniete sāk vaimanāt.
– Jā, ko tu saki? Arī es nāku no senas dzimtas, bet tagad mēs ar tevi dzīvojam mežā! – mani argumenti uz viņu nekādi neietekmē, un, to pamājis, viņš iekārtojas somā.
Paņēmis kaķi, es sāku iet lejā. Mežs ir kluss, pārāk kluss. Tiklīdz mana kāja pieskaras zemei, kāda rokas mani satver un velk atpakaļ, vienlaikus aizsedzot manu muti.
– Klusi, vai nevēlies, lai mūs sadzird? – atskan apslāpēta vīrieša balss. – Nespārdiet!
No somas izlec kaķis un uzbrūk vīrietim.
– Raganu katls! – viņš rūc, noraujot kaķi no sejas. Šo izteiksmi un balsi esmu dzirdējis jau iepriekš, šķiet pazīstams.
– Makss? Maksimiliāns? – jautāju neticot savām acīm.
Gara brunete ar nekārtību galvā beidzot norauj savu pazīstamo.
"Ņem savu kaķi, Vivjen," puisis lūdz.
"Bagel, tas ir Makss, viņš ir mūsu draugs," es uzmanīgi paskatos uz puisi, sakot pēdējos vārdus.
"Oho, bagele, tas ir vesels klaips," puisis pasniedz man kaķi. Ko es varu teikt, pazīstamais ātri aug un ir daudz lielāks par parastajiem kaķiem.
– Vai tu dzirdēji, ko viņš teica? Ļaujiet man dot viņam vēl! – Bubļiks aizvainots nošņāc.
– Kā tu mani atradi, Maks? – Es pasperu soli atpakaļ, ieliekot kaķi somā, ignorējot pēdējā protestu.
"Pēc notikušā visi domāja, ka tu esi miris," Maksimilians ietur pauzi. "Tomēr suņi turpina meklēt rudmataino meiteni, imperators zina, ka jūs izdzīvojāt." Visos ciemos, kas atrodas divdesmit jūdžu attālumā ap muižu, mīt dzinējsuņi. Pastāvīgi reidi visās sabiedriskās vietās.
– Bet kāpēc tu mani meklēji? – Es šokā pamirkšķinu acis.
"Mans tēvs, viņš bija vecā imperatora kraukļu galva." Vivjen, mēs esam Moras, un mūsu uzdevums ir par tevi parūpēties, lai kas arī notiktu,” Makss paceļ piedurkni un uz viņa plaukstas iedegas kraukļa tetovējums. Pēc pāris sekundēm viņa atkal pazūd.
Tētis man vienmēr teica, ka mēra zīme ir uzticības zvērests, kuru pārkāpjot krauklis nomirst. Zīmi nevar viltot, un to var redzēt tikai citi mori un mūsu ģimenes locekļi.
3. nodaļa
Pēc desmit minūtēm. Es sēdēju mīkstā krēslā un dzēru karstu tēju ar piparmētrām un dažām ogām. Cik jauki ir vienkārši sēdēt un nedomāt par to, vai tev seko vai nē. Bubliks snauda uz ceļiem un kaut ko murmināja zem deguna.
Arī melnais šomēnes bija diezgan izsmelts. Gandrīz uzreiz pēc ugunsgrēka kaķim pamodās pazīstamais spēks, un viņš sāka ar mani runāt. Bagels bija vienīgais, uz kuru varēju paļauties, pateicoties viņam, es izdzīvoju.
Tagad izdzīvošanas problēma mežā ir pagātne, tomēr mani vajātāji diez vai atstās mierā. Imperatora suņi ir slaveni ar savu spēju nomedīt ikvienu, ko viņu kungs norāda.
Viņa aizvēra acis un lēnām ievilka elpu, lai savestu kopā. Maksimiliana Mortones ģimenes savrupmājas dzīvojamā istaba nav mainījusies kopš pēdējās reizes, kad šeit biju. Tās pašas grebtās mēbeles, drapētas sienas, kristāla lustra un milzīgais kamīns, es pat nespēju noticēt, ka pēdējo reizi šeit biju pirms vairāk nekā desmit gadiem, kad bija dzīvs mans tēvs. Iekšā skrāpēja, tagad man vairs nav neviena, visas cerības, ka arī man palīdzēs tie cilvēki, kuri uzticīgi kalpoja manam tēvam.
Makss ar artefakta palīdzību mūs no meža aizsūtīja tieši uz dzīvojamo istabu, tādējādi paglābjot mūs no iespējamās tikšanās ar imperatora suņiem. Es nedomāju, ka es varētu atkal aizbēgt.
Koridorā atskanēja soļi, un durvis atvērās, ielaižot apmēram piecdesmit gadus vecu vīrieti ar lieko svaru.
"Laipni lūdzam, Vivjen," sirmais kungs man paklanījās. "Mani sauc Enzo Mortone, es esmu Maksimiliāna tēvs."
– Labdien, lord Morton, es jūs atceros. "Paldies par viesmīlību," viņa piecēlās no krēsla un aizcirtās.
"Lūdzu, iztiksim bez visām šīm oficiālajām muļķībām," lords labestīgi pasmaidīja.
– Noteikti.
– Priecājos, ka esi drošībā. Tomēr mums tevi vajag paslēpt, lai nevienam dzinējsuņam pat prātā neienāktu tur paskatīties,” Mortone saskrāpēja zodu.
– Varbūt varam
