viņā.
Pacēlusi acis, viņa ieskrēja nicinājuma un ledus mūrī. Garš, ar kraukļa matiem un asiem vaibstiem viņš izskatījās pēc plēsēja. Viņa neviļus paspēra soli atpakaļ. Kaķis maisā saritinājās kamolā.
"Piedod," es nomurminu, cenšoties pēc iespējas ātrāk tikt prom.
"Nekādas cieņas pret godājamo kungu," viņa biedrs, kas izskatījās pēc žurkas, sāka nobriest, bet kungs viņu pārtrauca ar vienu skatienu.
– Kas tu esi? – šķiet, ka kungs mēģināja ieskatīties manā dvēselē un lielākai iedarbībai satvēra manu roku. Uz sekundes daļu viņa acīs pazibēja atpazīšana, liekot bailēm izplatīties manā dvēselē. Suņi mani pazīst pēc manas personības, bet ja nu ir tādi, kas mani pazīst pēc redzes?
– Ak, tur tu esi! – man uz pleciem nokrita pazīstamās, siltās rokas un es atkal varēju elpot. "Lūdzu, piedod manai kompanjonei, šī ir viņa pirmo reizi Artolā," Makss pasmīnēja, izraujot manu roku no nezināmā lorda tvēriena.
"Nu tad nepazaudē viņu," zaudējis interesi par mums, kungs pagriezās un pazuda pūlī.
– Kas tas bija? – jautāja Makss, kad bailes rimās.
– Es nezinu, bet man viņš nepatīk. Ejam, mēs esam gandrīz klāt,” Mortone satvēra mani aiz rokas un aizvilka uz Hound Academy.
Akadēmijas vārti tuvojās. Ar katru soli mani arvien vairāk pārklāja auksti, lipīgi sviedri. Svētās debesis, ja vien mūsu plāns izdotos.
"Nekratiet tā," pazīstamais čukstēja, tomēr es joprojām nesapratu, vai viņš to teica man vai sev.
5. nodaļa
Ieejot akadēmijas teritorijā, mūsu identitāte tika paņemta un pēc tam… mūs atlaida. Enzo Mortone paveica lielisku darbu, mūs skenējošajiem suņiem nebija ne mazāko šaubu par to, kurš ir viņiem priekšā.
– Vivjen Lein, kāds ir jūsu vizītes mērķis? – ar žilbinošu smaidu jautāja jauns, slinks puisis.
"Es gribu iet uz akadēmiju," viņa mīļi pasmaidīja.
– Nu, lai veicas. Ja iekļūsi iekšā, mēs noteikti tiksimies,” blondīne piemiedza man ar aci un pasniedza dokumentus.
"Paldies," Makss burtiski izvilka dokumentus no rokām un vilka mani tālāk.
"Tu lieliski spēlē lielā brāļa lomu," es nočukstēju, pārmetot somu pār otru plecu.
"Es cenšos, bet adeptu acīs mēs izskatīsimies vairāk kā pāris," viņš iesmējās. – Kāpēc Batons pats neiet?
– Nē, nu, vai tu klausīji šo nekaunīgo cilvēku!? – kaķis aizvainots pamāja ar ķepu, brīdinot izplešot nagus. Nu, viņam nepatika staigāt pat vairāk nekā makšķerēt.
"Viņu sauc Bubliks, un viņš nevarēs tik tālu aiziet, viņam ir liekais svars," viņa piemiedza Maksimiliānam, gatavojoties sava pazīstamā reakcijai.
– Tas ir par daudz! – kaķis izlēca no somas un devās nezināmā virzienā.
"Neuztraucieties, viņš varēs jūs atrast, jūs esat savienots," Makss uzsitīja man pa plecu, kad es vēroju, kā melnais pazūd aiz ēkas stūra ar lepni paceltu asti.
"Galvenais, lai viņš neiekļūst nepatikšanās," es nogurusi izdvesu.
Mēs gājām pa piebraucamo ceļu, kas veda uz akadēmijas galveno ieeju. “Dokumentu pieņemšana ziemeļu spārnā” vēstīja uzraksts uz durvīm. Par laimi, bija norādes, kur bija jādodas tālāk.
Nebija grūti noteikt, ka mēs ejam pareizajā virzienā, ar katru soli balsu burzma pieauga. Kurtu akadēmijā studēt gribētāju bija daudz vairāk, nekā biju iedomājies.
Pretendenti ieņēma kāpnes, soliņus, teritoriju pie strūklakas, drūzmējās grupās, daži sēdēja zālienā.
Pēkšņi atvērās durvis uz ziemeļu spārnu, un uz sliekšņa parādījās tievs jauneklis ar piezīmju blociņu rokās.
"Tie, kam nav maģisku spēku, jūs varat būt brīvi," sekretāre paskatījās apkārt strauji retinātajam pūlim. "Hound Academy uzņem tikai labākos no labākajiem, tāpēc rūpīgi pārdomājiet, vai esat piemērots mums." Iestājpārbaudījums ir ļoti bīstams, iespējama savainojums vai pat nāve,” ar šiem vārdiem puisis nocirta sev uz sejas uzkritušo matu šķipsnu.
It kā apstiprinot viņa vārdus, aiz durvīm atskanēja sirdi plosošs kliedziens. Viņa neviļus paspēra soli atpakaļ. Pieteicēji ātri nobālēja un, paņēmuši savas mantas, devās uz izeju no teritorijas.
“Labi,” kad bija palikuši ap piecdesmit cilvēku, kas vēlējās izmēģināt veiksmi, puisis pasmaidīja. – Mani sauc Entonijs Hegs, esmu akadēmijas absolvents. Uz laiku pildu rektora sekretāra pienākumus, ceru, ka ne ilgi. Ja kāds vēlas ieņemt šo garšīgo amatu, priecāšos, un apmēram puse no stipendijas tiek maksāta par sekretāres darbu. Tagad par galveno, iedodiet mums savus dokumentus, lai varu jūs pievienot sarakstam.
Makss bija pirmais, kas nodeva mūsu dokumentus.
–Jūs esat pāris? – Hegs paskatījās uz mums sānis, kad viņam rokā iekrita divas ID kartes.
– Vai tam ir nozīme? – Makss samiedza acis.
"Nomierinieties, man bija vienalga, akadēmijā ir daži noteikumi par to." Citādi tās bieži tiek pārkāptas,” Entonijs pasmaidīja.
Kad visi pretendenti bija sarakstā, Entonijs paziņoja, ka mums piezvanīs, un tad aizgāja.
Ievērojami bija tas, ka piekritēji tikai iekļuva ēkā, bet neviens neizgāja. Noteikti bija cita izeja.
"Maksimilian Mortone, izpildiet testu," pa burvju skaļruni atskanēja sekretāres balss.
Pieteicēju vidū sāka izplatīties čuksti, tomēr Mortonu klans ir pazīstams ar savu noraidīšanu pret jauno imperatoru, un satikt vienu no viņiem šeit šķiet traki. Ja mēs to darīsim, tad no liekas uzmanības neizvairīsies.
Ignorējot pretendentu ieinteresētos skatienus, Makss uzkāpa uz lieveņa un iegāja akadēmijas ziemeļu spārnā. Svētās debesis, palīdziet viņam.
Mani pārņēma satraukums, tāpēc sāku staigāt pa zālienu ieejas priekšā. Pat ja Bubļiks parādījās, viņa prombūtne tikai vairoja satraukumu. Turklāt pēc Maksimiliāna aiziešanas pretendentu uzmanība pievērsās man. Daudzi cilvēki skatījās, daži čukstēja, bet neviens neuzdrošinājās ar mani runāt.
"Viss būs labi, viņš ir Mortons, un viņi ir vieni no labākajiem," rudmatainā meitene mēģināja mani nomierināt, kā man pietrūkst matu. "Es esmu Taša Lorgūda," viņa pastiepa man roku.
"Vivjena Leina, tas ir prieks," viņa paspieda izstiepto roku.
– Vai jūs uztraucaties par viņu vai par sevi? – Taša jautāja.
"Abus," es godīgi atzinu.
