vienam uzmanīgi nospiedu viņas teiktos ciparus. Panelis turpināja mirdzēt sarkanā krāsā. Es neizpratnē paskatījos uz Venēru, un tad panelis pārslēdzās uz zaļu. Durvju spārni sāka lēnām slīdēt viens no otra. Jā, viņi šeit ilgi kavējas. Droši vien tāpēc, lai apmeklētājam būtu laiks kārtējo reizi beidzot izlemt, vai viņam vajag doties uz šo elli.
Radiācijas sensors pīkstēja kaut kā ātrāk.
– Venēra, kā ar radiāciju, man šeit nav lieku zīveru, bekerelu, pelēko un rentgenu? Pretējā gadījumā es sasniegšu mērķi, un muskuļi nokritīs no maniem kauliem, ”es katram gadījumam precizēju.
– Vasīlij, jūs esat radioaktivitātes eksperts. Vai tev labi gāja skolā? – Viņas komunikācijas maniere sāka mani pamazām sasprindzināt. Nez vai viņai iestatījumos ir kāds slīdnis, kas atbild par sarkasma pakāpi. Lai gan, iespējams, tā bija karma, kas mani nokļuva. Daudzi cilvēki man teica, ka es ar viņiem sazinos tā, it kā viņi būtu garīgi atpalikuši. Tagad es to grābu. Jums jāapstājas un lēnām jāskaita līdz desmit. Viens divi trīs četri pieci Seši Septiņi Astoņi Deviņi Desmit. Dziļi ieelpojiet un dziļi izelpojiet.
"Es nedzirdēju atbildi uz savu jautājumu, Venēra," es viņai atgādināju.
"Uhh, kāds tu esi garlaicīgs Vasīlijs," viņa teica, uzmetot virtuālās lūpas, "vai neviens tev neteica, ka viņi ar meitenēm tā nerunā?"
Kungs, dod man spēku.
– UN? – vēlreiz noskaidroju.
"Pagaidām starojums šeit ir normāls," viņa šņāca man sejā.
– Vai jūs varētu precizēt? – Es neatpaliku.
"Pabeidzot nepieciešamos pasākumus, trīsdesmit minūšu laikā radiācijas deva nepārsniegs apstarošanas slieksni atomelektrostacijas personālam, kas strādā ar jonizējošā starojuma avotiem," viņa sacīja.
– Venēra, ar ko tu tagad runā? "Man ir jāpaskaidro vienkārši, ar pirkstiem," es centos viņai mierīgi paskaidrot, "cik ilgs laiks ir vajadzīgs, lai, kā jūs teicāt, notikums un kāds kaitējums manai veselībai būs. ar?”
"Paredzamais notikuma ilgums ir aptuveni 24 stundas ar letālu iznākumu," viņa klusi atbildēja.
Es apklusu. Gribējās mazliet zvērēt un gaudot. Tad ar uzvalka cimdu uzsitu sev pa ķiveri. Nejauki simulācijas izstrādātāji. Biju jau tik ļoti pieradis, ka sāku domāt, vai kolonisti, pateicīgi par dzīvības izglābšanu, uzcels man pieminekli. Reiz es noskatījos filmu “Armagedons” un vienu sekundi sajutos kā Brūss Viliss.
Tad tas pat kļuva kaut kā aizskaroši. Šī loze nonāks kādam citam un viņam tiks uzcelts piemineklis, bet, ja tas notiks ar mani, tas būs tikai virtuāli. Labi, vēl viena nāve, viena mazāk.
"Svin, Susanin," es pavēlēju Venērai.
Bulta atkal parādījās ķiveres stikla priekšā.
– Trase ir izbūvēta. Pēc piecdesmit soļiem pagriezieties pa kreisi,” ķiveres iekšpusē atskanēja pazīstama balss.
Stomp, stomp, stomp baby. Es staigāju un dungoju pie sevis. Klusums kaut kā lika man pat trakot. Vienīgais veids, kā aizbēgt, bija tava balss. Acīmredzot Venēra uzskatīja savu uzdevumu par pabeigtu un atkal pazuda. Es gāju pa koridoru. Sānos dažreiz bija durvis bez identifikācijas plāksnēm. Vai nu viņi krāpās ar simulāciju, vai arī patiesībā uz šīm durvīm vēl nebija identifikācijas zīmju.
Sekojot navigatora norādījumiem, vispirms nogriezos pa kreisi, tad vēl pēc simts soļiem pa labi, un tad vēl pēc septiņdesmit četriem soļiem sasniedzu maršruta beigu punktu. Es ieskrēju jaunās durvīs. Uz šīm durvīm atšķirībā no visām iepriekš redzētajām bija uzraksts. Uzraksts vēstīja: "Reaktora vadības telpa." Tieši tāpat – zāle, nevis telpa, nevis vadības telpa, bet vienkārši zāle. Iztēle uzreiz uzzīmēja dīvānu, kafijas galdiņu un televizoru, kas pārklāja visu sienu. Man bija jāpiespiež sava griba, lai padzītu apsēstību un atgrieztos realitātē. Realitāte mani sagaidīja ar kārtējo kombinēto slēdzeni. Es nolēmu, ka esmu visgudrākais, un apņēmīgi ierakstīju to pašu kodu. Sistēma domāja, mirkšķināja sarkani un pat kaut kā sarkastiski paziņoja: “Atlicis viens mēģinājums. Ja tiek ievadīts nepareizs kods, durvis tiks aizslēgtas." Man palika auksti.
– Venēra, kāds šeit ir kods? – es praktiski iekliedzos.
Tūlīt atkal parādījās Venera.
"Pieci, četri, trīs, divi, viens," viņa atkal lēni un skaidri teica kodu secību.
Tie nelieši! Es sajutu tieši savās muguras smadzenēs, kā tehniķi un Makss tagad skatās uz mani un smejas. Un atkal liek likmes uz to, cik ilgi es izturēšu, pie kāda pārbaudījuma izlauzīšu. Es pagriezos un paspiedu dūri gaisā. Protams, varēja negriezties, bet dūru kratīšana pret sienu – tas jau smaržo pēc vājprāta.
Es atgriezos pie bloķēšanas paneļa un sāku ievadīt kodu. Mums ir jākontrolē sevi. Ar pēdējo numuru es mazliet steidzos, un mans pirksts uzvalka cimdā aizķēra blakus esošo pogu. Es sastingu ar pirkstu piespiestu pie pogas. Pār manu muguru pārskrēja nodevīgs vēsums. Es pat jutu, ka pār manu roku noskrien zosāda un visi mati uz tās sacēlās stāvus.
Sistēma domāja mūžīgi. Tad viņa beidzot piekāpās un ieslēdza zaļo gaismu. Durvis nosvila un lēnām atvērās. Izskatās, ka man jau rodas kļūmes no pārslodzes. Kas ir šņākšana vakuumā? Bet smadzenes, šķiet, domāja citādi, un manās ausīs visu laiku, kad durvis slīdēja, bija skaidri dzirdama šņākšana. Interesanti, cik daudz reālā laika jau esmu bijis kapsulā?
Uz vājām kājām es iekļuvu reaktora vadības telpā. Reiz televizorā redzēju atomelektrostacijas vadības telpu. Šeit viss bija sakārtots līdzīgi. Radās jautājums: kāpēc? Tad es sapratu, ka esmu jau daudz dzirdējis par kolonistu garo miegu, kas ilga visu lidojumu. Kā komanda strādās šajā laikā? Mums jājautā Venērai.
– Venera, kā tiek plānots apkalpes darbs lidojuma laikā? – Es viņai uzdevu jautājumu.
"Pulksteņi, kas ilgst mēnesi pēc Zemes laika lidojuma pirmajā un pēdējā posmā," viņa atbildēja, "pārējo laiku, tāpat kā kolonisti, pavadīs kriomiegā." Izeja ir iespējama tikai ārkārtas gadījumos. Kuģa galveno lidojuma laiku kontrolēs mākslīgais intelekts.
– Tāpat kā tu? – ES jautāju.
"Varētu teikt, mans vecākais brālis," viņa atkal jokoja.
– Tātad, tīri teorētiski, apkalpe varēs izsēdināt kolonistus un atgriezties mājās? – uzdevu jaunu jautājumu.
"Tīri teorētiski jā, tīri praktiski nē," viņa atbildēja, "saskaņā ar misijas plānu, zvaigžņu kuģim, nonākot planētas Teagarden b orbītā, vajadzētu iekļūt blīvajos atmosfēras slāņos un izšļakstīties." Nākotnē plānots izmantot kuģa konstrukcijas topošās apmetnes vajadzībām.
"Jā, es neko nedomāju par kuģa dizainu," es godīgi atzinu, "kopumā acīmredzams risinājums ir izmantot šādu gatavu konstrukciju apjomu mierīgiem nolūkiem."
Kamēr es runāju, es mazliet atjēdzos. Un viņš paskatījās apkārt uzmanīgāk.
