manā burkā.
Manuprāt, vienā filmā šī frāze bija nevis par bezalkoholisko alu, bet gan par parasto alu. Vispār es sēdēju uz dīvāna. Es iemalkoju kokteili un atjēdzos. Šodien es nomiru ar sasnieguma sajūtu. Tāpēc es pat nebiju ļoti sarūgtināts.
Makss ielidoja laboratorijā, un mēs devāmies prom. Nekad agrāk nebiju redzējis cilvēku tā kliedzam. Tomēr sākumā to ieguva nevis mēs, bet gan inženieri. Viņš apsolīja personīgi kādu ielikt kapsulā un piespiest viņu skriet kailu nulles gravitācijas apstākļos divus simtus metrus pie sava skafandra. Tad ieradās tehniķi. Kāpēc viņi mani neizcēla no kapsulas uzreiz pēc remonta un kāpēc radiācijas slimības gaita vēl nav pilnībā simulēta. Tehniķi akmeņainajām sejām klusībā nopētīja priekšnieku.
Tad to ieguva arī Venēra. Cik tālu viņa tika līdz nāvei? Kāpēc tas nesniedza iespējas samazināt starojuma iedarbību? Viņa būtu varējusi mani izsist no “Reaktora vadības telpas” drošā attālumā uz remontdarbu laiku un palaist tikai, lai sāktu nākamo posmu. Kāpēc es nekontrolēju saņemto radiācijas līmeni? Viņš nekavējoties atkal atgriezās pie tehniķiem ar jautājumu: kāpēc skafandros joprojām sistēmā nav programmaparatūras ar brīdinājumu par absorbētā starojuma līmeņiem. Tad atkal ieradās Venera. Viņa mēģināja pazust kā parasti, ja kaut kas viņai nederēja, bet Maksam uz rokas bija tāds sīkrīks kā fitnesa aproce, un viņš viņu atveda. Pēc trešās pazušanas un atgriešanās viņš apsolīja Venērai, ka iznīcinās viņu, ja viņa atkal pazudīs.
Es uz to visu skatījos kā uz anime varoņiem tādā ziņā, ka acis ir piecu centu vērtas. Beigās tas nonāca arī pie manis. Makss man aizrādīja par neadekvātu uzvedību darba vietā. Tad viņš pavēlēja visiem pamest laboratoriju, lai mūsu gars pēc desmit minūtēm pazustu. Pēc tam viņš steidzās ārā no laboratorijas. Visi palika apmulsuši un sēdēja savās vietās, nespēdami aptvert notiekošo. Īpaši es, tik ātri aizrādījumus neesmu saņēmis.
Pēc desmit minūtēm Makss atgriezās un visiem atvainojās. Viņš izspieda no tehniķiem alus skārdeni un nogāzās uz mana dīvāna. Viņš piezvanīja Venērai ar savu fitnesa aproci un atvainojās viņai. Tad viņš teica, lai par aizrādījumu neuztraucos. Protams, man bija vienalga, bet es gudri klusēju. Beidzot ieradās Dimons un viņa komanda. Makss viņiem deva līdz rītam, lai izvirzītu visas iepriekš izteiktās prasības. Dimons uzskatīja, ka vislabāk ir nekavējoties sākt darbu klusumā.
"Vai ir iespējams piestiprināt skābekļa balonu ar masku kapsulai vai ārpus tās," es jautāju Maksam, kad viņš tika nedaudz atbrīvots.
"Tas ir iespējams, bet spiediena starpības dēļ, pat ja neaizverat vārstus, gaiss joprojām izplūst, tāpēc viņi piedāvāja citu iespēju," viņš man atbildēja.
“Inženieri ir ākstiņi,” viņš aizkustināts izpļāpājās, “liekas, ka viņi visu dara “Fuck Off”, lai gan mēle lūdz pareizāku vārdu, bet tas nav iespējams – visur ir kameras.
"Šefs paskatījās uz jūsu sacīkstēm šodien un visi mazie cilvēciņi ieradās, tāpēc neuztraucieties, mammu," pēc neliela klusuma viņš turpināja izliet uzkrāto negatīvismu, "vispār tiks pārskatīts skafandru izkārtojums, to skaits tiks palielināts, viņš teica par skābekļa maskām. Jāpastiprina arī vadības telpas radiācijas aizsardzība. Šeit.
Apmulsusi paskatījos uz Maksu. Šķiet, šodien visus ļoti iespaidoja tas, ka priekšnieks ar mani dzer alu un intīmas sarunas.
"Viņi jums arī piešķīra prēmiju un rītdienai brīvu laiku," Makss teica, "tāpēc mēs rīt iztīrīsim nekārtību un turpināsim parīt."
– Tāpēc nesēdi ilgi, rīt būs cita diena. "Man darbā nevajag līķus," viņš jau teica Dimonam un viņa puišiem.
Pēc tam Makss devās saulrietā. Pabeidzu savu alu, atvadījos no puišiem un arī taksometru uz izeju. Šodien bija interesanta diena. Neskaitāmi virtuālie nāves gadījumi noteikti ir slikti, bet brīvais laiks un bonuss par tiem ir labs. Ar šādām domām es izgāju no ēkas un devos mājās.
No rīta pamodos no sirdi plosošā modinātāja kliedziena. Atcerējos, ka aizmirsu pabrīdināt viedo runātāju, ka šodien brīvdiena. Lai gan, cik viņa ir gudra, viņa varēja nojaust. Kamēr es viņai skaidroju, ka man nav jāiet uz darbu, visa miegainība pārgāja. Sasodīts! Ir seši no rīta, ne acīs neguļ un nav nekur jāiet. Un ko darīt? Tīrīšana pēc grafika, veļas mazgāšana pēc grafika. Varbūt pakārt plauktu? Man kaut kur guļ urbis. Joks. Protams, pēdējo dienu laikā esmu pieradis nemitīgi mirt virtualitātē, bet patiesībā vēl neesmu plānojis to darīt.
Galu galā es nolēmu veikt visu savu rīta vingrošanu vienkārši, nesteidzoties. Es veltīju laiku dušā. Tad viņš lēnām nomazgāja seju. Bija arī lēnas brokastis. Paskatījos modinātājā – septiņi no rīta. Labi, es ieslēgšu televizoru, nav iemesla, ka tas karājas pie sienas. Vēl divas stundas pavadīju aizraujošai kanālu pāršķiršanai. Tātad, ir deviņi no rīta. Cik tas ir neērti, ja brīvdiena notiek spontāni. Jā, pat darba dienā. Vispār vēl kādu stundu vazājos pa dzīvokli un devos uz darbu. Es labprātāk tur pavadīšu laiku.
Ierodoties, atkal saņēmu aizrādījumu par kavēšanos. Makss stulbi aizmirsa, ka iedeva man brīvu dienu. Labi, ka tas bija publiski un tehniķi mani aizstāvēja. Pa šo laiku viņi jau bija paveikuši dažus uzdevumus, un es tiku nekavējoties ievietots atpakaļ kapsulā.
Es atkal atvēru acis uz kriomiega podiņu. Aiz vāka jau laimīgi rēgojās Venera. Viņš jautāja, pie kāda uzdevuma mēs strādājam. Izrādījās, ka ārkārtas situāciju izstrādātājiem ir bagāta iztēle un pārmērīga meteorītu mīlestība. Saskaņā ar norādījumiem meteorīta lietus iznīcināja centrālo stabu.
Tas ir vienkārši brīnišķīgi un ko darīt šādā situācijā, it īpaši vienatnē. Nu labi, ne viens, ar palīgu. Virtuāls. Joprojām vienatnē. Viņš pavilka sviru, un vāks atvērās. Venera ierosināja, ka tagad labajā pusē ir skābekļa maska. Viņš uzmanīgi pārvilka to pār galvu. Arī stends ar skafandru tika pārvietots gandrīz blakus viens otram. Viņš viegli atgrūdās un iepeldēja skafandrā.
Tā es saprotu apkalpošanu. Viss nepieciešamais ir pa rokai. Kāpēc tas nevarētu notikt uzreiz? Nu jā – ezītis ir lepns putns, kamēr nepaspersi, nelidos. Mūsu valstī viss notiek ar burvju sākumu. Ir kaut kāda neizskaidrojama pārliecība, ka, ja šis koloss lidos, tas notiks nevis pateicoties tam, bet gan par spīti.
Šodien bija jādodas otrā virzienā. Vispirms uz centrālo posteni, lai redzētu, cik tur viss ir slikti. Tad uz priekšgala stabu. Kopā desmit kilometri. Uz magnētiem es staigāšu daudz lēnāk nekā lidošu. Ir tikai viena problēma. Kontrolēt skafandru ir nedaudz neērti. Tas nav kā ķermeņa sagrozīšana. Šeit ir grūta sistēma, tā ir gandrīz kā sveiks Visums.
– Venēr, kādā augstumā no grīdas magnēti uz apaviem vēl spēj mani pievilkt pie viņa? – jautāju Venērai, kad vēl nevarēju pieņemt nekādu lēmumu.
"Maksimums metrs," viņa atbildēja.
"Jā, es saprotu," es teicu, "starp citu, kā apkalpes locekļiem vajadzēja pārvietoties tik lielos attālumos?"
"Viņiem ir izstrādāts zemūdens motocikla analogs kaujas peldētājiem," viņa paskaidroja.
– Un kur ir šis inženierijas brīnums? – ES biju laimīgs. Nu vismaz nav jāiet
