Pūķa ēna. Saimniece. Edgars Auziņš

Чтение книги онлайн.

Читать онлайн книгу Pūķa ēna. Saimniece - Edgars Auziņš страница 9

Автор:
Жанр:
Серия:
Издательство:
Pūķa ēna. Saimniece - Edgars Auziņš

Скачать книгу

Manas kājas slīdēja, pirksti bija notirpuši, bet es tomēr paspēju tikt līdz augšai Nazis mani uzreiz satvēra un viegli, kā spalvu, pievilka. Es to instalēju, bet nekad to neizlaidu. Atkāpies rokas stiepiena attālumā, viņš paskatījās apkārt un jēgpilni kratīja uzacis, skaidri atzīmējot slapjo apģērbu nelielo caurspīdīgumu.

      – Čau, kā tev iet? Rasa? Vai vēl labāk, tu! – Viņš pievērsa skatienu Rizannai un pavēlošā tonī pavēlēja: – Novelc apmetni!

      – Whaaaat?! – Vecākā meita uzlika rokas uz gurniem.

      Viņa jau bija pietvīkusi no sašutuma.

      – Nyera ir sastingusi, vai jūs neredzat? "Nazis uzmeta īsu, bet jēgpilnu skatienu man uz krūtīm, un es gribēju viņu nomest ceļos.

      – Rokas! – viņš nočukstēja, tik tikko atturēdamies no atkāpšanās.

      Lai cik man tas nebūtu nepatīkami, man ir jāsaglabā miers un jāskraida kā brīvā dabā esošai vistai. Kādu iemeslu dēļ šī precīzā uzvedība man šķita pareiza šīs personas tuvumā. Laupītājs apzināti un demonstratīvi atņēma rokas un pat nedaudz noplātīja tās uz sāniem, atkāpjoties no manis soli.

      Taisns un tik lepns, es stāvēju zem šķībajām lietus straumēm, savilkdams dūres, lai nesaķertu sevi aiz pleciem. Risanna beidzot saprata un, novilkusi siltu vesti, kas sniedzās līdz augšstilbu vidum, uzmeta to man virsū. Tikai tagad, ietinusies kaut ko sasildītu cilvēka ķermeņa siltumā, un tajā pašā laikā slēpjot drēbju pārmērīgo caurspīdīgumu, es varēju nedaudz atpūsties.

      – Piedod, nyera. Mēs esam galīgi stulbi. "Mēs nesapratām paņemt siltu dzērienu un citas lietas," samulsušā Roza noburkšķēja.

      "Jā, man jāatzīst, viņi negaidīja tevi atrast dzīvu…" piebilda Risanna.

      –Risa! – Asija bija sašutusi.

      – Piedod, nyera! – Vecākā meita vainīgi sarauca degunu.

      – Nyera, man vajag palīdzību. Tur tas ir…” Silans mūs pārtrauca. Zēns jau bija izkāpis un tagad norādīja uz klinti. "Pirans nevarēs izkļūt viens pats." Viņš savainoja roku, vēl atrodoties ūdenī, taču viņam ir neērti to teikt.

      – Kas? – Aizmirsusi par sarunām, es metos atpakaļ.

      – Plecu. "Es vai nu to izsitu, vai sastiepu," Silans sacīja, ejot, ar asti sekojot man aiz muguras.

      Nazis mūs apsteidza.

      – Pagaidi, puis! Es tevi tagad nogalināšu… Nu ko!

      Tajā pašā laikā atskanēja blāvs būkšķis un īss kliedziens.

      – Svētki! – pārliecos pāri malai un noelsos.

      Izskatās, ka Pirans nokrita pa kāpnēm un tik neveiksmīgi, ka arī viņš gandrīz nokrita no dzegas. Brīnumainā kārtā viņam ar elkoņiem izdevās aizķert apmali. Zemāk esošais briesmonis sajūsmā kustināja savus taustekļus, putojot ūdeni sev apkārt. Meitenes kliedza unisonā, bet uzreiz aizsedza muti ar rokām. Skatoties uz simtiem melnu piedēkļu, man reiba galva un kļuva slikti līdz nelabumam.

      Pirans savilkās grimasē un saviebās. Viņš visiem spēkiem centās uzkāpt atpakaļ, bet nevarēja piecelties.

      "Tas mani satvēra un velk!" – viņš pēkšņi nožņaugtā balsī iesaucās, uzmetot augšup izmisuma pilnu skatienu.

      Sekundes ir skaitītas. Maz ticams, ka noguris Pirs ilgi izturēs, ja viņš pats pat nespētu uzkāpt pa virvju kāpnēm!

      – Uzgaidi! – es iekliedzos un neviļus uzmetu skatienu Nazim.

      No mums visiem tikai vergu tirgotājs spēja izvilkt milzīgu deviņdesmit kilogramus smagu puisi, spriežot pēc tā, cik viegli viņš mani pacēla.

      "Labi, bet jums ir viena vēlēšanās," ieslodzītais nekavējoties sāka kaulēties.

      – Vai tu mani izjoko? – es šķielēju, bet uzreiz paskatījos uz nelaimīgo puisi. Viņa dzīvība bija atkarīga no mana vārda. – Arr! Labi, bet lēmums ir mans, ja man nepatīk jūsu vēlme!

      Nazis neatbildēja, tikai klusi nolēca lejā. Nē, viņš drīzāk paslīdēja, par balstu izmantojot virvju kāpnes, bet tas notika tik ātri un veikli, ka mēs no visa meiteņu pulka vienkārši aizelsāmies. Pēdējā brīdī viņš satvēra Piranu aiz kakla skropstas un ar vienu roku kā kucēnu uzvilka uz dzegas, burtiski izraujot no ķepām… Tas ir, briesmoņa taustekļiem.

      Nogrieztais piedēklis kā tievs melns kabelis ar plakanu ziedlapas asmeni galā joprojām bija aptīts ap Pirana kāju. Puisis riebumā pakratīja kāju, kaut kā atbrīvojoties no tās, un Nazis ar veiklu spērienu iemeta taustekli ūdenī.

      "Tas dīvaini, tieši vakar viņš bija tādā stāvoklī, ka nevarēja paiet… Rosa, kāpēc tu viņu izlaidi?" – es drūmi jautāju meitenei, kura atradās man pa kreisi.

      "Viņš brīvprātīgi pieteicās palīdzēt," samulsusi sacīja Rosa. "Es viena kāpnes nenestu…

      Patiešām, likvidējot, rezultāts bija pienācīga tilpuma un svara ķīpa. Es kaut kā par to nedomāju, kad viņai jautāju…

      "Tev vajadzēja ielādēt Panko, muļķis!" "Risanna norūca, un Roza ievilka galvu plecos.

      Mani ļoti traucēja, ka Knifam tik viegli izdevās meiteni apmānīt un pierunāt viņu izlaist. No otras puses, viņš nebēga, bet patiesībā palīdzēja un turpina palīdzēt. Iespējams, Rizannai ir taisnība, taču maz ticams, ka želeja būtu spējusi Piranu laicīgi atbrīvot.

      – Nyera, vai esi pārliecināts, ka oo nav nirfs? – Silans man klusi jautāja, vērodams, kā Nazis kaut ko skaidro puisim, kurš bija bāls kā palags.

      Es tikai pakratīju galvu. Man arī tas viss nepatika. Vēl vakar Nazis paklausīgi sēdēja zem slēdzenes un atslēgas, izlikās par priekšzīmīgu ieslodzīto un lietoja Asjas narkotikas. Un tagad viņš lec kā saiga un cilā svarus, kad normāli cilvēki ar traumām guļ gultā un knapi paiet vēja priekšā… Atcerējos Branu, kurš nebija spējīgs uz šejieni aiziet, citādi Rasa viņu būtu paķērusi.

      Mana intuīcija man teica, ka tādā tempā, pirms es to pamanīšu, viņš paņems Dortu Holu sev ar stipro tiesībām, un es nevarēšu pateikt ne vārda, ja vien nepalīdzēs vietējā maģija…

      Tikmēr Nazis uzkāpa pa kāpnēm un kliedza lejā:

      – Turies! Palīdziet,” viņš vērsās pie mums.

      Kopā pavilkām kāpnes augšā.

      Kad Pirans beidzot bija drošībā, es pirmo reizi brīvi ieelpoju, bet tad atcerējos:

      – Gun un Mac!

      Man nebija ne spēka, ne ideju, kā puišus glābt, un no nepārvaramā izmisuma gribējās raudāt, bet nevarēju ļaut sev izrādīt vājumu.

      – Mums jāatrod laiva.

      Mēģināju

Скачать книгу