tik tikko dzirdēju kluso sarunu, un arī kājas juta negaidīti siltas.
– Jāmēģina. "Es varu nokāpt un peldēt," Silans nepārprotami švīkās.
"Uzmanīgi paskaties ūdenī," Pirans viņam kodīgi atbildēja kaut kur virs manis.
Tikai tagad es sapratu, ka guļu viņa rokās, un mani sildīja viņa ķermeņa siltums, un manas kājas slējās ārā no alas un tās sildīja saule. Mirkšķinot es mēģināju piecelties. Stāvoklis bija tāds, it kā traktors man būtu vairākas reizes uzbraucis uz priekšu un atpakaļ. Sāpēja katra ķermeņa šūna, un pat viss bija sastindzis no ne pārāk ērtās pozīcijas. Tātad pirmā skaņa, ko es izdvestu, bija neizteiksmīgs stenēšana, ko mijas ar lāstu.
– Nyera Lina, tu esi nomodā! – Silans priecājās. – Lietus mitējās, un saule kļuva siltāka – pat bikses izžāvēju!
– Tas ir brīnišķīgi! – ķērkāju kā vārna.
Manas bikses nebija sausas, un tas arī palielināja diskomfortu. Pirans man palīdzēja piecelties un apmulsis nomurmināja:
– Piedod, nyera.
– Par ko? – nejauši jautāju, skatoties ārā no alas.
Bija pāri pusdienlaikam, debesis nebija pilnībā iztīrījušās no mākoņiem, un tie steidzās pa debesīm, kā tumša armija kaut kur uz rietumiem. Lietus nebija, bet kūpēja – pūķis un ēna centās visu iespējamo. Brīnišķīgs laiks šodien!
"Man nevajadzēja… es… tu…," Pirans nomurmināja.
– Ko man nevajadzētu darīt? – ES nesapratu.
Puisis nolaida galvu, pirksti saspiedās kārtīgās dūrēs, it kā būtu dusmīgs. Silans izdvesa nožņaugtu skaņu, it kā gribētu kaut ko teikt, bet viņš to nedarīja. Un tad Pirs paskatījās uz mani ar sarauku skatienu savās gaiši brūnajās acīs un sacīja:
-Tu esi Pūķa ēna. Nevienam nav tiesību jums pieskarties, tas ir aizliegts. Un tu pat tā nevari izskatīties…” Viņš atkal kļuva kautrīgs un pēkšņi dusmīgi sacīja: “Un es paskatījos!” Man ir jāmirst!
– Muļķības! – es neizpratnē teicu, cieši skatoties uz puisi.
"Viņš nav īrnieks…" patiesības teicējs Sils izdvesa, un es gribēju viņam iespert.
Lai gan es vēl nebiju īsti pamodies un domāju tik un tā, es uzreiz sapratu, ka lieta ir nopietna, un man steidzami vajadzēja noteikt prioritātes. Pirans mani izglāba, bet tikai tagad pēkšņi izrādījās, ka, to darot, viņš pārkāpa dažus noteikumus, par kuriem es pat nezināju.
Nu tā ir taisnība! Es neesmu redzējis nevienu pieminējumu par to, par ko viņš runā, nevienā no šeit lasītajām grāmatām. Un Tapredels, šķiet, ļoti nebaidījās no kaut kāda soda, kad dārzā noskūpstīja Pūķa ēnu. Bet Pirans tam tic. Un Silāns tic! Un ko ar viņiem darīt?
Es dziļi ievilku elpu un izelpoju:
"Pir, Silan, klausieties uzmanīgi, ko es saku," es biju pārliecināts, ka abi cenšas nepalaist garām nevienu vārdu. – Mums ir problēmas. Lielās nepatikšanās. Jūs abi uzvedāties ļoti slavējami. Jūs esat viens no tiem, kas nepamet draugus sarežģītās situācijās. Jūs riskējāt ar savu dzīvību, lai glābtu savu tuvāko, un es varu jums uzticēties. Piran, tu man palīdzēji, bez šaubām, bet tu varēji vienkārši aizbēgt, kad ieraudzīji vilni. Varēji sevi izglābt, būtu paspējis pacelties augstāk, bet tu paliki un palīdzēji man noturēties uz koka. Bez jums es būtu sabrukusi, kad pienāca pirmais vilnis. Kas ir tur! Es vienkārši nevarēju uzkāpt tajā kokā! Šādā situācijā jebkādiem tabu un aizliegumiem nav nozīmes.
– Nē. Ja dralords būtu šeit, viņš man sodītu uz vietas par manu rīcību un…
– Bet dralorda šeit nav! – es iesaucos, pārtraucot viņu. "Un pat ja būtu, viņš jūs apbalvotu par viņa Ēnas glābšanu!"
Dievs, Pirans tikai paskatījās uz mani tā, kā jebkurš jauns puisis skatītos uz meiteni drēbēs, kas ir izmirkušas līdz caurspīdīgumam. Neveikls brīdis, bet kādas muļķības!
Man tas bija muļķības, bet puišu acīs joprojām bija redzamas šaubas. Šķiet, ka esmu slikts runātājs…
"Tu arī izglābi manu dzīvību, nyera, un es uzdrošinājos tev pieskarties…" puisis apmulsis nosarka, atkal nokāris galvu.
"Tu neļāvi man saaukstēties, tas arī viss." Pietiek, Pir! Vai nepietiek ar to, ka pats Pūķis Dzimtnieks atbildēja uz manām lūgšanām? Vai mūsu brīnumainā pestīšana nepierāda, ka šeit nav ne pārkāpēju, ne vainīgo?
Šķiet, ka sarunu biedrus tas iespaidoja, taču ar to tik un tā bija par maz. Sajūta tāda, ka Pirans balansē uz māņticības robežas, un vēlmes satvert izstieptu roku, un Silans pieņem… Bet viņu tā mācīja, un viņš patiesi tic, ka tiks sodīts, nevis dralords, bet ar augstākiem spēkiem. Eh…
"No šī brīža es iecelšu tevi, Piran, par savu miesassargu un…" Es brīdi padomāju un izplūdu pirmais, kas ienāca prātā: "mana slepenā dienesta vadītājs!"
Nu vajadzēja kaut kā šo situāciju mainīt. Izvēle piešķir dzīvei īpašu jēgu.
– Tā ir patiesība? Nyera Lina, vai jūs tikko iecēlāt Piranu par sava slepenā dienesta vadītāju?
Puišu acis iepletās un viņi paskatījās viens uz otru, un es sapratu, ka atkal esmu trāpījis ar pirkstu debesīs.
– Silan! – Pīrs izdvesa.
– Tā ir patiesība! – Es neatkāpos. Gruzdevs sevi sauca par iekļūšanu ķermenī. Un mans slepenais dienests mani netraucēs. – Un tu, Silan, esi viņa rīcībā. Klausieties viņu tā, it kā viņš būtu pats Pūķis vai es, saproti?
Zēns piecēlās taisni, un Pirans neapzināti iztaisnojās. Viņi atkal paskatījās viens uz otru un pēkšņi salieca vienu ceļgalu un zvērēja uzticību. Godīgi sakot, es tik tikko savaldījos, lai neraudātu. Viņi, pārguruši, netīri un noguruši, tagad bija tik aizkustinoši. Bet es paliku nopietns, kā to brīdi prasīja.
"Es pieņemu jūsu zvērestu, Sieur Piran," man pēkšņi ienāca prātā, ka arkla tituls nav piemērots šādam amatam, un man ir tiesības izvirzīt paaugstinājumus. "Es pieņemu jūsu zvērestu, Sieur Silan," viņa pēc kārtas uzlika roku uz katra cilvēka galvas. – Celieties augšā, kungi. Tu vari izvēlēties sev otro vārdu – klana vārdu, ko nodosi saviem dēliem.
– Nyera! – puiši unisonā izdvesa un apklusa.
Viņu abu acīs bija mitrums.
– Ak tu! – novērsos un izlecu uz dzegas, lai pati neraudātu.
3. nodaļa. Glābšana un šaubas
Tiklīdz es iznācu no alas, Sonics no kaut kurienes augšas ieskrēja manās rokās:
–Līna! Līna! Vai tu esi
