atkārtoju, nedaudz aizkaitināta. – Ja izpelnīsies karaļa ievērību un izcelsies baznīcas kalpu vidū, tad kļūsi par augstu vīru.
Viņš jau grasās iebilst, bet brālis viņu pārtrauc. – Par kardinālu! – Montagjū uzsauc, sabužinot Redžinaldam matus.
– Vai pāvestu!
Redžinalds nespēj pat uzsmaidīt brālim. – Un tagad tu par mani smejies?
– Nē! Es runāju nopietni, – Montagjū atbild. – Kāpēc gan ne?
– Tiešām, kāpēc ne? – es piebalsoju. – Mums ir atdots viss, un tagad jebkas ir iespējams.
– Kas mums pieder? – Artūrs jautā. – Ja es kalpošu karalim, man jānopērk zirgs, segli un bruņas.
– Jā, ko viņš mums piešķīra? – Montagjū interesējas. – Lai Dievs viņu svētī! Kas mums ir?
– Tikai tas, kas mums jau piederēja, – es lepni atbildu.
– Kad rakstīju lūgumu karalim, es minēju tikai titulu un zemes, ko atņēma manam brālim. Karalis piekrita, ka Tedijs nebija nodevējs, tāpēc atdeva mūsu īpašumus.
Zēni gaida kā bērni, kam apsolītas dāvanas. Viņi visu mūžu neskaidri apzinājušies, ka viņiem reiz bijis tēvocis, kura vārdu nedrīkst pieminēt, un spoža, bet slēpjama pagātne, kā arī milzīgas bagātības. Tagad viņu mātes sapnis ir piepildījies.
Es ievelku elpu. – Man ir atdots dzimtas tituls. Es būšu Solsberi grāfiene.
Montagjū un Artūrs saprot, ko tas nozīmē, un izbrīnīti iepleš acis. – Jums, sievietei, ir piešķirta grāfiste? – Montagjū jautā.
Plati smaidīdama, es pamāju. Nav iespējams apslēpt prieku. – Jā, tieši tā. Un arī zeme. Mums atdotas visas mana brāļa zemes.
– Tātad mēs esam bagāti? – Redžinalds painteresējas.
– Jā. – Es pieliecu galvu. – Mēs esam viena no bagātākajām dzimtām visā valstī.
Ursula spēji ievelk elpu un sasit plaukstas.
– Un šis nams pieder mums? – Artūrs jautā, lūkodamies apkārt.
– Tas piederēja manai mātei, – es lepni paskaidroju. – Es apmetīšos viņas istabā, kur viņa gulēja ar savu vīru, karaļa brāli. Šī pils ir tikpat plaša kā jebkurš no dižajiem Londonas namiem. Kad biju maza meitene, es šeit dzīvoju. Tagad pils atkal pieder man, un jūs to dēvēsiet par mājām.
– Vai ir arī lauku nami? – Artūrs dedzīgi jautā.
– Mēs tos uzcelsim, – es apsolu. – Mums būs grezna muiža Vorblingtonā. Tas būs lielākais nams. Bērkšīrā mums būs Bišema, Londonā šī pils, bet Eseksā būs vēl viena muiža.
– Un mājas? – Redžinalds vaicā. – Stourtona?
Es iesmējos. – Stourtona ir nieks, salīdzinot ar visu šo, – es nevērīgi attraucu. – Neliels namiņš. Viens no daudziem. Tādu mums ir vairāki desmiti. – Es pievēršos Montagjū. – Tev es nokārtošu spožu laulību, un tev būs pašam sava māja un zemes.
– Jā, es apprecēšos, – viņš sola. – Tagad man ir vārds, ko varu piedāvāt.
– Un tituls, – es atgādinu. – Tagad es varēšu tev sameklēt labu sievu, kuras bagātība būs līdzvērtīga tavējai.
Montagjū atver muti, it kā gribētu kaut ko ierosināt, tomēr pasmaida un pagaidām klusē.
– Es kādu zinu, – Artūrs smīnēdams ierunājas.
– Tu vari man atklāt viņas vārdu, – es uzrunāju Montagjū. – Ja viņa ir bagāta un dižciltīga, man izdosies visu nokārtot. Izvēlies! Šajā valstī nav nevienas ģimenes, kas nevēlētos ieprecēties mūsējā.
– Jūs no ubadzes esat pārvērtusies par princesi, – Redžinalds nesteidzīgi nosaka. – Droši vien jūtat, ka Dievs atsaucies uz jūsu lūgšanām.
– Dievs man veltījis tikai taisnīgumu, – es piesardzīgi atgādinu. – Un mums jābūt pateicīgiem.
*
Es pamazām pierodu pie bagātības, tāpat kā reiz pieradu pie nabadzības. Namdari ķeras pie darba, pārveidojot L’Erbē pili par vēl greznāku namu, nobruģējot priekšpagalmu, darinot brīnišķīgus koka paneļus lielajai zālei. Vorblingtonā mūrē pili ar aizsarggrāvi, paceļamo tiltu, kapelu un zālienu, visu to, kas bija Midlemas pilī, kur pavadīju bērnību. Itin visur rotājas mans ģerbonis, un es katru dienu esmu spiesta atzīties lepnības grēkā. Tomēr mani tas nesatrauc. Es vēlos paziņot visai pasaulei: “Mans brālis nebija nodevējs, mans tēvs arī ne! Mūsu vārds ir godājams, mūsu karogs ir karalisks. Es esmu vienīgā Anglijas grāfiene, kurai pieder grāfienes tituls neatkarīgi no vīrieša. Lūk, mans zīmogs uz maniem daudzajiem namiem. Lūk, kur es esmu! Dzīva! Lūk!”
Mani zēni iedzīvojas galmā kā prinči. Karalim nekavējoties iepatīkas Artūra drosme un izcilā jāšanas māka. Džordžs Nevils viņus audzinājis labi un iemācījis visu nepieciešamo, lai viņi gūtu panākumus galmā. Montagjū izturas nepiespiesti un eleganti. Artūrs ir viens no drosmīgākajiem cīnītājiem galmā, kas drosmi vērtē augstāk par visu. Viņš ir viens no retajiem, kas uzdrīkstas stāties pretī karalim un uzvarēt. Kad Artūrs izmet no segliem Anglijas karali, tad nolec no zirga un aizlaužas garām pāžiem, lai palīdzētu Henrijam piecelties, bet Henrijs skaļi smejas un apskauj Artūru. – Vēl ne, brāli Plantagenet! Ne tik drīz! – viņš sauc, un visi skaļi smejas, it kā kritis Tjūdoru karalis, kam pāri slejas uzvarējušais Plantagenets, būtu varens joks.
Redžinalds mācās universitātē, Ursula kopā ar mani kalpo karalienei, Džefrijs dzīvo L’Erbē bērnistabā kopā ar skolotājiem un draugiem un reizēm ierodas galmā. Es nespēju aizsūtīt Džefriju uz laukiem, jo man pārāk ilgi vajadzējis ciest, zaudējot vecākos zēnus. Savu pastarīti es paturēšu mājās. Es zvēru, ka nelaidīšu viņu prom līdz pat kāzām.
*
Karalis izmisīgi vēlas doties karā un sodīt frančus par iebrukumu Itālijā, apņēmies aizstāvēt pāvestu un viņa zemes. Vasarā Tomass Grejs ved karaspēku ieņemt Akvitāniju, bet neko nevar izdarīt bez karalienes tēva atbalsta, un Ferdinands atsakās pildīt savu lomu. Karalis vaino Tomasu gan par šo neveiksmi, gan karotāju uzvedību, un pār augstmaņa vārdu atkal slīgst ēna.
– Vainojami nevis jūsu brālēni, valdniek, bet gan sievastēvs, – karalim paziņo Toms Dārsijs, augstmanis no ziemeļiem. – Viņš neatbalstīja mani krusta karā. Viņš neatbalstīja Tomasu Greju. Vainojiet savu sabiedroto, nevis karavadoņus.
Dārsijs nojauš, ka es viņu vēroju, un tik tikko manāmi piemiedz ar aci. Viņš zina, ka mana dzimta baidās zaudēt Tjūdora labvēlību.
– Iespējams, ka jums taisnība, – Henrijs sarūgtināts
