veikalos un sūtīdama bērnus labākajās skolās, kam bija vajadzīga milzu uzupurēšanās. Viņa bija apsēsta ar to, ka bērniem ir jāiegūst ne tikai finansiālā stabilitāte, kas nebija devusies rokā viņu tēvam un vectēvam, bet arī jānokļūst atpakaļ savas šķiras klēpī.
Tā nu Hjūija vecākā māsa Klāra cītīgi ieguva stipendiju, lai studētu klasiskās valodas Kembridžā, kamēr Hjūijs, kurš bija noraidīts teju visās kaut cik cienīgajās mācību iestādēs, iestājās trešās šķiras aktieru skolā Kingskrosā, kur ķērās pie mākslas apgūšanas.
Laiku pa laikam Hjūijs mēģināja iztēloties tēva seju. (Māte bija sistemātiski iznīcinājusi visas viņa fotogrāfijas.) Kāds viņš būtu izskatījies tagad?
Iespraudis cigareti mutes kaktiņā, Hjūijs izņēma no kabatas portfeļa vienīgo palikušo attēlu. Izbalojušajā polaroīda uzņēmumā bija redzams Hjūijs trīs gadu vecumā, turoties tēvam pie rokas Spānijas pludmalē. Roberts bija noliecies uz viņa pusi, uzlicis plaukstu uz mazā Hjūija muguras. Viņš smējās un izskatījās iededzis un laimīgs.
Hjūijs bija pētījis fotogrāfiju tik daudzas stundas tik ilgu gadu garumā, ka tā bija radījusi iedomātas atmiņas. Dažkārt viņam likās, ka vēl aizvien sajūt tēva uzmundrinošo pieskārienu, drošu roku, kas viņu vada cauri nezināmajam, pretī tādai viņa paša versijai, ar kādu viņš varētu lepoties.
Hjūijs ielika fotogrāfiju atpakaļ tukšajā kabatas portfelī.
Viņš nupat bija atgriezies no trīs nedēļas ilguša darba Edinburgā, kur bija uzstājies improvizētā mūziklā par bezpajumtniekiem ar nosaukumu “Pabiras”. Hjūijs nevarēja padziedāt neko daudz vairāk par Anglijas himnu, taču bija klausījies Bendžaminu Britenu pietiekoši daudz savos studiju gados Harovā, lai izliktos, ka ir kā apsēsts ar atonālajām harmonijām. Katru reizi, uzņemot šķību noti, viņš kļuva ļoti nopietns un dziedāja skaļāk. Laika gaitā pārējie dalībnieki bija sākuši apbrīnot viņa muzikālo uzdrošināšanos. (Pēc vēlas nakts dzerstiņiem viņš bija demonstrējis vēl vairāk atonālas dziedāšanas paraugu, nekā pats bija iecerējis.)
Taču nu viņš bija atgriezies Londonā, nakšņoja uz dīvāna Klāras dzīvojamajā istabā un nauda bija oficiāli pasludināta par problēmu. Patiesībā problēma bija arī Klāra.
Klāra bija sekojusi mātes padomam: viņa strādāja lielā sabiedrisko attiecību firmā Sitijā. Viņa staigāja kā augstpapēžu kurpes uzāvis vīrietis, valkāja tumšzilus kostīmus un nēsāja pelēkos matus īsi apgrieztus – tas bija Mis Monipenijas stils, kas būtu izskatījies seksīgi jebkurai citai meitenei, atskaitot Klāru. Viņas darba laiks un ambīcijas bija tādas, ka Hjūijs tikpat kā neredzēja māsu mājās, taču viņa atstāja mazas, dzeltenas līmlapiņas, kurās bija rakstīts, kas viņam jāizdara (vai arī nav jādara – atkarībā no situācijas). Dažreiz Hjūijs jutās pārliecināts, ka viņa ir ieradusies mājās dienas vidū, lai pielīmētu jaunas zīmītes pie visa, kam viņš kaut reizi pieskāries. “Tas NAV pelnutrauks!” uz astoņpadsmitā gadsimta porcelāna puķu poda, kuru viņai bija uzdāvinājis līgavainis Malkolms (porcelāna speciālists Sotbija izsoļu namā; visi, izņemot Klāru, viņu uzskatīja par simtprocentīgu geju). “Nolaid vāku!” uz tualetes poda, “Nopērc pats SAVU PIENU!” uz ledusskapja un “Neaizmirsti atkal savas sasodītās ATSLĒGAS!” pie durvīm, kad viņš bija sataisījies iet ārā (bez savām sasodītajām atslēgām). Tiesa, Hjūijs bija gatavojies apmesties pie māsas tikai dažas dienas, taču viņa visā šajā lietā izturējās kā īsta govs. Abu starpā nekas nebija mainījies kopš brīža, kad Hjūijam bija seši un Klārai desmit gadi un māsa visu dienu bija viņu izrīkojusi gluži kā mazāka, dusmīgāka mamma ar to atšķirību, ka viņa bija ievērojami skaidrākā prātā par viņu māti un līdz ar to arī nežēlīgi vērīgāka.
Nospiedis cigareti pelnutraukā, viņš paaicināja viesmīli.
Sīka meitene ar kastaņbrūniem matiem pienāca un pasniedza viņam rēķinu.
– Vai jūs gadījumā nepieņemat American Express kartes? – Hjūijs pasmaidīja. (Venablsu-Smaitu smaids bija kas īpašs – divas spožas līdzenu, baltu zobu rindas vaigu bedrīšu un cieša zilu acu skatiena ietvarā.)
– Es. Ak…
– Paklau, – viņš palūkojās uz meitenes vārda plāksnīti, – redzi, Roza, man pašlaik nav daudz sīknaudas. Taču es esmu regulārs apmeklētājs, tu esi mani redzējusi. Esmu te teju katru dienu.
– Jā, jā… tiesa gan, – viņa atzina. – Taču šī ir jau trešā reize nedēļas laikā, kad jums trūkst sīknaudas.
– Klausies. – Viņš piecēlās. – Zini ko, dod man vēl vienu dienu, un es zvēru pie savas mātes kapa, ka rīt atnākšu un tev atlīdzināšu par visu. – Viņš pasmaidīja platāk. Meitene pietvīka gluži sarkana. – Vai esam sarunājuši?
– Labi.
Hjūijs aši uzspieda skūpstu viņai uz vaiga. – Tu esi zvaigzne, Roza! Pilnīga zvaigzne! – Viņš atrāva vaļā durvis.
– Pagaidiet mirklīti! Kā jūs sauc?
– Piedošanu! Hjūijs. – Viņš pastiepa roku. – Hjūijs Ārmstrongs Venablss-Smaits. Nenoraksti mani, Roza, labi? Būšu te rīt no paša rīta, es tev apsolu. – Un, pasitis padusē savu “Skatuves” eksemplāru, viņš aizgāja.
Ticis ārā, viņš paķēra ābolu, kas bija paripojis tālāk no augļu pārdevēja acīm uz ielas stūra, noslaucīja to gar saviem džinsiem, nokoda kumosu un, iedams uz mājām, domāja par sludinājumu.
Neregulāras darba stundas. Dāsns atalgojums. Abi izklausījās pēc laimīgās lozes. Taču visvairāk viņu iejūsmināja elastīgā morāle. Galvenokārt tāpēc, ka Hjūijs vispār nebija pārliecināts par kādas morāles esamību savā dabā. Kā to mūsdienās varēja noteikt? Kādi bija kritēriji? Ja neskaita acīmredzamas norādes (Vai jūs būtu spējīgs kādu nogalināt? Ko jūs domājat par vecu cilvēku aplaupīšanu?), viņš jutās ieintriģēts un gluži zaļš šajā jomā. Tomēr bija skaidrs, ka morāls elastīgums bija seksīgākā no abām iespējām.
Un Letīcija viņu mīlēs tieši par to.
Sieviete, kura izsitusies pašas spēkiem
Letīcija Veina šķindināja rokā atslēgu saišķi un devās uz priekšu pa Elizabetes ielu. Viņa piederēja pie tām meitenēm (un, pat tuvodamās trīsdesmit piecu gadu slieksnim, viņa vēl aizvien uzskatīja sevi par meiteni), kuras apzinās, kā izskatās viņu ķermenis un kā tas kustas. Lai arī pirms pusdienām šajā pasaules malā tikpat kā neviena nebija, Letīcijai palika iztēloties, ka tiek novērota un ka cilvēki ievēro viņā zināmu bīstamu baudu.
Un patiešām, Letīcija Veina daudzējādā ziņā bija radījusi sevi pati. Viņa bija ņēmusi dabas piešķirto raupjo materiālu un veidojusi to, mīcījusi, atšķeļot nevajadzīgo, tāpat kā skulptors atšķeļ marmora gabalu.
Nekas nebija atlicis no viņas agrākās dzīves kā Emīlijai Enai Finkai no Hempstedgārdenas piepilsētas. Kopā sagājušās uzacis, kuras Dievs bija uzskatījis par vajadzīgu viņai piešķirt, bija pazudušas, izplūkātas un pārtapušas divās šaurās, izteiksmīgās lauztās līnijās,
