lai paņemtu kafiju un sviestmaizi līdznešanai. Sabāzusi rokas dziļi kabatās, viņa ienāca iekšā, kautrīgi uzsmaidīdama Semam.
– Viņš taču atkal nav sācis izrunāties par pasaules iekarošanu ar savu plunžieri, ko? – Viņa saspieda Sema plecu. – Cik reižu mums tev jāsaka? Tas ir normāli, ka tu esi neprātīgs un kā traks pēc varas. Mēs tevi atbalstām.
– Pateicos. Es jūtos nesalīdzināmi labāk.
– Jebkurā gadījumā, kā iet? – Viņa apsēdās Semam pretī un paņēma viņa katalogu. – Oho. Aizraujoši. Zini, tev vajadzētu biežāk iziet ielās.
– Zinu jau zinu, – viņš atzina, izbraukdams ar pirkstiem cauri savām pinkām. – Bet, ja es panākšu, ka uzņēmums šogad sāk nest peļņu, tad drīz vien varēšu paplašināties, pieņemt darbā vēl dažus puišus. Es gribu teikt, ka mans vecais to atstāja visai baigā stāvoklī. Ar viņu nekas nenotika, kā plānots. Vai zināt, kāda bija viņa katalogu sistēma? Kartona kaste, kas pabāzta zem virtuves izlietnes.
Rikija paķēra no Sema šķīvja gabalu grauzdiņa. – Tev noderētu vēl šis tas neplānots.
– Ko tad tas nozīmē?
– Tas nozīmē, – viņa noplēsa kumosu, – ka tu esi sasodīti nopietns. Kad tu pēdējoreiz kaut kur esi aizgājis?
– Tu nesaproti.
Rikija palūkojās uz viņu. – Es saprotu gan. Tev viņa pietrūkst.
Sems sagrozījās un paraudzījās laukā pa logu. – Jā. Nu… patiesībā, – viņš mainīja tēmu, – es pārmaiņas pēc nedodu mieru Rozai.
– Ak tā? – Rikija satvēra Rozas roku un ievilka viņu sev klēpī. – Es uzņemšos daļu no tā. Tad par ko mēs šodien nedodam viņai mieru?
– Atšujies! – Roza gribēja izrauties, taču Rikija bija stipra un turēja viņu cieši.
– Uzskatu, ka viņa ir pelnījusi ko labāku par Džeka kafejnīcu, un kā tev liekas?
– Es piekrītu. Par divtūkstoš procentiem.
– Un tas gaišmatainais puisis, kurš viņai patīk, šodien viņu noskūpstīja! – Sems piebilda.
– Nevar būt! Tas aristokrātiskais smukulītis?
– Diezgan! – Rozai izdevās atbrīvoties. – Man nav vajadzīgi padomi par karjeru vai personisko dzīvi no jums, diviem neveiksminiekiem! Turklāt, – viņa cēli nogludināja savu priekšautu, – man ir plāns.
Sems un Rikija saskatījās. – Oooooooooooooooho!
– Kāds? – Sems gribēja zināt.
– Tas ir privāti, – Roza nošņaukājās, dodamās atpakaļ uz virtuvi, lai atnestu Rikijai kafiju. – Taču varat būt droši, ka pie tā nepieder tējas tašu iznēsāšana jums, stulbeņiem, augām dienām!
– Labi. Man prieks to dzirdēt, – Rikija nosauca viņai pakaļ. Viņa palūkojās uz Semu un pašūpoja galvu. – Sasodīts.
– Jā, tas visu izsaka, – viņš piekrita. – Tev iet normāli?
– Esmu tikai nogurusi, – Rikija nožāvājās. – Un vientuļa.
Un nogurusi no tā, ka esmu vientuļa.
Sems izdzēra atlikušo tēju. – Nu tad dabū draudzeni.
– Jā, kā tad. Ja tas būtu tik vienkārši, tad pat tev tagad tāda būtu.
– Nu nē, es neesmu vientuļš! – viņš iebilda. – Esmu tikai pārāk aizraujošs un aizņemts, un…
– Vecs?
– Jā, vecs. Tu varētu samazināt savas prasības.
Rikija nošņācās. – Tad jau labāk esmu viena.
– Es tāpat.
Roza atgriezās ar Rikijas pasūtījumu, un, pasniegusi viņai piecas mārciņas, māsīca piecēlās. – Tā, labāk aušu kājas, šodien man jātiekas ar jaunu klientu. – Viņa noskūpstīja Rozu uz vaiga. – Piezvani man, ja tev šonedēļ vajadzēs pieskatīt Roriju, labi?
– Labi. Paldies.
– Un tu, – Rikija pievērsās Semam, – saudzē sevi. Neaizraujies par daudz ar darbu. Uztver visu vieglāk.
– Es uztveršu vieglāk, kad būšu aizgājis pensijā un apmeties savā brīvdienu mājā Toskānā.
– Nujā, čau, mazulīt!
Sems atkal ķērās pie kataloga.
Roza nomainīja kečupa traukus.
Saspringtais brokastu cēliens bija beidzies.
Sakārtojusi dažus krēslus, Roza atvēra durvis. Iekšā ieplūda svaigs gaiss. Viņa aizvēra acis; tas patīkami atsvaidzināja seju.
Viņai sāka veikties; viņa to juta. Vīrietis, kurā viņa bija ieķērusies jau vairākas nedēļas, beidzot bija viņu ievērojis, turklāt viņai bija sarunātas arī darba pārrunas – pirmās īstās pārrunas viņas mūžā. Un tas nebija kurš katrs darbs, tas bija prestižs – saimniecības pārziņa aizvietotāja jaunākās palīdzes vieta greznā Belgreivijas mājā.
Česterskvēra četrdesmit piektajā numurā.
Belgreivijā.
Pat šis vārds skanēja kā dzeja!
Iepriekšējā sestdienas pēcpusdienā viņa bija aizvedusi Roriju turp ar autobusu, lai būtu droša, ka zinās, kurp doties. Viņi bija apstājušies pie četrdesmit piektā numura ar tā glītajām puķu kastēm un miniatūrajiem kociņiem abpus ārdurvīm. Misiņa klauvēklis lauvas galvas formā mirdzēja uz spoži melnās krāsas fona. Logi saulē laistījās. Itin viss bija vienmērīgs, izsvērts, acij tīkams.
Nekas slikts nevarēja notikt tik skaistā mājā. Un ilgas piepildīja Rozas krūtis. Viņai gribējās tikt pie pašai savas ārdurvju atslēgas. Viņa ieietu namā un atrastu pasauli, kuru raksturo vieglums un elegance, pasauli, kas pilnībā atšķīrās no tās, kurā viņa mita tagad.
Piesēdusi aiz kases, Roza izvilka žurnālu Hello! un iegrima spīdīgajās lappusēs ar slavenību attēliem. Kafejnīca bija mierīga un klusa.
Tad iezvanījās Sema telefons.
– Jā? Jā, pareizi. Pilēšana? Kāda veida pilēšana? Ak tā. Strūkla? Jā, labi, – viņš ieskatījās pulkstenī. – Es varētu ierasties uzreiz, taču var gadīties, ka nepagūšu salabot visu šodien. – Viņš savāca savas mantas. – Kāda ir adrese?
Durvīs parādījās vesels bars atkritumu savācēju, kuriem bija beidzies darbs. Sems paspraucās viņiem
