atrastos pie durvīm pēc četrdesmit minūtēm.
– Ļoti labi, ser.
– Vai tu… – Olīvija pavilcinājās.
Arno viņu uzlūkoja. – Jā? Ko es?
Viņa ienīda šo jautājumu; viņas balss izklausījās klusa un lūdzoša. – Vai tu šovakar būsi mājās?
– Sirsniņ, vai tu dzirdēji, ko es nupat teicu? Es šovakar tiekos ar Polāru pie Gerika. Varbūt tad, ja tu naktī gulētu, nevis klīstu apkārt kā kaķis, man nevajadzētu atkārtoties!
Viņš devās projām, paņemdams līdzi avīzi un kafiju. Olīvija dzirdēja, kā viņš uz kāpnēm sarāj sulaini Kipsu, kurš bija novietojis viņa čības nepareizajā gultas pusē. Galu galā durvis aizcirtās.
Klusumā, kas iestājās pēc tam, Olīvija sajuta, ka viņu vēro neskaitāmi neredzamu acu pāri, pieaugošās disharmonijas liecinieki viņas mājā. Tie mēneši, kurus Arno bija pavadījis, viņu aplidojot, piederēja pie cita laikmeta.
Viņa personība bija tik spēcīga, tik valdonīga; viņš vienmēr skaidri zināja, ko vēlas un kas ir jādara. Tad viņš pievērsa savu jaudīgo uzmanību visā tās spožumā Olīvijai. Viņas sākotnējā vienaldzība mudināja Arno izdarīt neredzēti romantiskus žestus. Katru rītu viņai tika piegādāti svaigi puķu grozi un tādas dāvanas kā briljanta auskari, safīra gredzens, pat reta melno pērļu kaklarota tika sūtītas no labāko juvelieru veikaliem. Reiz viņš tai nopirka Degā skici, kuru Olīvija bija nevērīgi apbrīnojusi Bonema katalogā. Viņi ceļoja Arno privātajā lidmašīnā uz eksotiskām vietām visā pasaulē, kur ikviena viņas vēlēšanās tika ātri vien izpildīta. Olīvija atkāpās Arno iespaidīgās personības ēnā. Bija tik atvieglojoši iekļauties jau gatavā dzīvē, kur visi lēmumi jau bija pieņemti tavā vietā.
Taču nu tas viss bija zudis.
Viņa lēnām atbīdīja savu krēslu.
Piepeši Gonts atkal parādījās, pacēla no grīdas servjeti, salocīja to un atvēra durvis.
– Vai jums kaut ko atnest, kundze?
Viņa uzmanība gandrīz vai atgādināja laipnību. Kaklā sažņaudzās asaru kamols. – Nē, – viņa izmocīja smaidu. – Brokastis bija lieliskas. Gluži ideālas. Pateicos.
Viņa izgāja ārā gaitenī. Stundas virknējās viņas priekšā, tukšas un neizturamas.
– Lūdzu piedošanu… – Gonts kavējās durvīs gluži kā melna ēna.
– Jā?
– Dārznieks gribēja aprunāties par jauno ierīci.
– Ak tā. Protams.
Olīvija sekoja viņam ārā.
Tas bija Londonas dārzs: neliels iekšpagalms, kas veda uz šauru zāles laukumiņu, kuru papildināja glītas puķudobju rindas. Vienā stūrī čurkstēja neliela strūklaka, un netālu no aizmugurējās sienas auga trīs gari, slaidi eikalipti, kas nodrošināja nošķirtību.
Tumšmatains jauns vīrietis gaidīja, uzgriezis viņai muguru.
Viņš pagriezās, kad Olīvija pagājās uz priekšu un nonāca saules gaismā; uz mirkli tās stari viņu apžilbināja. Taču, kad acis aprada, Olīvija attapās, ka “viņš” patiesībā ir viņa: gara auguma, iedegusi jauna sieviete ar tumšiem, īsi apgrieztiem matiem. Viņa bija ģērbusies baltā sporta kreklā, aizāķējusi īkšķus aiz kabatām. Viņas tumšo acu skatiens sastapās ar Olīvijas acīm, lūpas pavērās lēnā smaidā.
– Tā ir Rikija, dārzniece, – Gonts viņas iepazīstināja.
– Sveiki. – Viņa stingri paspieda Olīvijas plaukstu. – Tātad jūs gribat atbrīvoties no šīs strūklakas, pareizi?
– Jā, tā izdod ārkārtīgi kaitinošas pilošas skaņas.
– Hmmm. To var viegli izdarīt. Vai esat domājusi par to, kādu skaņu jūs vēlētos dzirdēt?
– Jūs gribat teikt, ka es varu izvēlēties?
– Jā, ūdens rada dažādas skaņas atkarībā no materiāla, no kura ir izgatavota strūklaka, no strūklakas augstuma, no baseina dziļuma… tas ir jūsu ziņā. Personiski es to izņemtu no šī stūra un izveidotu ko dramatiskāku šeit, – viņa norādīja uz vietu mauriņa centrā, – pašā vidū. Vai jums ir bērni?
– Nē, – Olīvija asi atbildēja. – Kāpēc jūs jautājat?
– Tāpat vien. Bērni un ūdens neiet kopā, tas ir bīstami.
– Ak tā. Jā. Protams.
– Bet, ja reiz tā nav problēma, – Rikija turpināja, – mēs varam izveidot kaut ko gluži fantastisku. Alumīnija noteku visa mauriņa garumā. – Viņa nostājās centrā. – Ūdens tajā ieplūstu no augsta, melna slānekļa ūdenskrituma tepat pagalmā, pie šīs sienas. Redziet, alumīnijs uztver gaismu, kontrastējot ar slānekļa blīvumu. Patiesi žilbinoši! Un vasarā, kad zāle ir spoži zaļa, tas atgādina sudrabainu asmeni, kas pārgriež mauriņu divās daļās. Ja tas ir novietots pietiekoši augstu, tad izdod ārkārtīgi patīkamu skaņu bez kādas burbuļošanas vai strautiņa gulgošanas, bet spēcīgāku, nomierinošu… Ko jūs par to teiksiet?
Doma par ūdens asmeni, kas pāršķeļ mauriņu, ieintriģēja Olīviju. Un Rikijas aizrautība bija saistoša. – Ak jā! Tas izklausās lieliski! Tikai viena nelaime: manam vīram tas nepatiks.
Rikija iesmējās un paraustīja plecus. – Nu un tad?
– Jūs nepazīstat manu vīru, – Olīvija vārgi pasmaidīja. – Būs drošāk, ja mēs izvēlēsimies ko mazliet tradicionālāku.
– Ļaujiet man minēt: ar gliemežvākiem izliktu baseinu ar čurājošu eņģelīti augšā?
– Jā, tas vairāk izklausās pēc tā, ko viņš varētu sagaidīt, – Olīvija atzina.
Rikija papurināja galvu, cieši uzlūkodama viņu ar savām lielajām, melnajām acīm. – Dažreiz bīstamākais, ko jūs varat darīt, ir rīkoties droši. Mēs te varam ierīkot kaut ko patiesi interesantu – kaut ko pārdrošu.
Sev par pārsteigumu Olīvija pietvīka. – Nujā, bet…
– Atvainojiet, kundze.
Tas atkal bija Gonts.
– Viesistabā gaida Saimons Grejs no Mauntstrītas galerijas. Viņam nav sarunāta tikšanās, taču viņš apgalvo, ka tas esot steidzami.
– Bez šaubām. – Olīvija atkal pievērsās Rikijai. – Piedodiet, man ir jāiet.
– Tātad vieni vienīgi čurājoši eņģelīši?
– Jā. Jā, baidos, ka tā. Bija patīkami ar jums iepazīties.
Rikija
