uz pirksta milzīgo gredzenu un gaidīdama vīra dusmas.
Viņa bija pieļāvusi kļūdu, pieceldamās naktī un pamodinādama savu vīru. Tā nu viņš bija pavadījis visu nakti, nežēlīgi grozīdamies, savilkdams palagus un tad atkal tos aizsperdams, burzīdams spilvenu un smagi pūzdams. Un nu, juzdamās vai slima no nervozēšanas, Olīvija sēdēja un turēja rokās kafijas tasi, zinot, ka, tiklīdz vīrs nokāps lejā, viņš nolasīs sievai sprediķi un apsūdzēs par to, ka viņa nav ļāvusi tam gulēt.
Olīvijas vīram Arno patika niknoties. Līdz ar Kubas cigāriem un atpazīstamību sabiedrībā tā bija viena no viņa iemīļotākajām izklaidēm. Nebija nekā labāka par kārtīgu bārienu, ar ko iesākt dienu; viņa acis iemirdzējās un āda sāka spīdēt. Nebija nozīmes tam, ka viņam piederēja puse no pasaules tenisa bumbiņu fabrikām un ka viņa ģimenes bagātība bija tāda, ka viņš tika uzskatīts par politisku figūru Francijā (viņa viedoklis tika lūgts visos jautājumos, sākot ar Eiropas Savienības nākotni un beidzot ar siera ražošanu). Pat miljardiera miegu varēja iztraucēt bezmiega mākta sieva.
Būdama viena no sešām slavenās Bostonas van der Laidenu ģimenes meitām, Olīvija bija pavadījusi jaunību, braukādama no Ņujorkas uz Hemptonu un Franču Rivjēru, uzkavēdamās Bostonā tikai tik ilgi, lai iegūtu grādu mākslas vēsturē. Viņa bija privileģēta un tika atdarināta; regulāri fotografēta žurnāliem Vogue un Harper’s Bazaar. Kad Arno uzsāka savu strikto aplidošanu, amerikāņu prese to apsveica kā savienību starp divām spožām zvaigznēm starptautiskās sabiedrības debesjumā. Taču šeit, Anglijā, viņa bija praktiski neredzama. Un Parīzē kopā ar Arno ģimeni viņa jutās pilnīgi neveikla. To nespēja labot fakts, ka Arno māte, biedējošā komtese Onorē Burgalta di Kudrē, staigāja Olīvijai pakaļ viņas pašas kāzu pieņemšanā Parīzes Operā, labodama viņas franču valodu un atvainodamās par savas jaunās vedeklas frizūru.
Olīvija pacēla galvu un ieraudzīja savu atspulgu ovālajā spogulī, kas karājās telpas otrā pusē. Viņai piemita veselīgais amerikāņu spožums, kas iedvesmoja Ralfu Lorēnu un Kalvinu Kleinu: atlētisks vingrums apvienojumā ar klasiskiem vaibstiem. Viņas gaišie mati bija biezi un gludi, zilās acis lielas, vaigu kauli augsti, taču, kā viņa bija dzirdējusi vīramāti kādu vakaru skaļi paziņojam Arno: “Viņa ir neievērojama, pliekana, bez kāda spožuma.” Tad viņa bija nomurminājusi briesmīgāko verdiktu, kas vajāja Olīviju līdz pat šim brīdim: “Kāpēc jāizvēlas baltais siers, ja tu mierīgi vari atļauties kamambēru?”
Pat tagad vīramātes rēgs viņu vajāja kā pastāvīgs pirmajā rindā sēdošs kritiķis.
Pliekana. Neievērojama. Komtese bija skaļi pateikusi to, ko Olīvija pati visu laiku bija nojautusi: viņa bija krāpniece, blāvs atdarinājums bez kādiem talantiem vai oriģinālām domām, bez kāda sakarīga dzīves mērķa. Ar viņas skaistumu un audzināšanu pietika tik ilgus gadus. Un nu, kad viņai bija četrdesmit, pat tas bija sācis bālēt.
Olīvija bija Arno otrā sieva. Kad viņš to apprecēja, viņam jau bija divi pieauguši bērni, milzīgs sociālais tīkls, kas aptvēra vairākus kontinentus, biedējošs tikšanos saraksts, mājas visās pasaules malās, dažādi uzņēmumi un darbinieku armijas. Vēl viņš bija iekarojis nelabojama pleiboja reputāciju. Tolaik Olīvija bija pietiekoši liela muļķe, lai domātu, ka spēs vīru ietekmēt. Taču pēc desmit laulības gadiem bija noticis tieši pretējais.
Un viņa nebija izpildījusi dabas nolikto uzdevumu.
Vai jābrīnās, ka Arno bija tik ļoti atsalis?
Viņa malkoja kafiju.
Tā bija auksta.
Arno allaž bija grūti izprotams, diktatorisks. Taču agrāk Olīvija bija ieņēmusi privileģētu vietu vīra domās; viņa bija balva, ideāla un neapstrīdama.
Pēdējais gads to bija mainījis.
Viņa bija ļoti vēlējusies bērnus jau tik ilgu laiku. Tad viņa bija piepeši atklājusi, ka ir stāvoklī. Pārstājusi ķerties Arno klāt kā dadzis, viņa iemantoja stāju un pārliecību. Labākais bija tas, ka vīrs līdz ar to ieguva vienīgo, ko nevarēja nopirkt par naudu. Viņš atkal bija kļuvis jauns, gatavodamies kļūt par tēvu, un vai plīsa no neapstrīdamas vīrišķības. Uzlicis roku uz sievas briestošā vēdera, viņš vadāja to apkārt pa Londonu ar lepnumu. Nekad agrāk starp viņiem nebija valdījusi tāda tuvība. Viņi kopīgi bija izvēlējušies bērnistabas mēbeles, izraudzījušies skolas, apsprieduši vārdus.
Un tad, astoņpadsmitajā nedēļā, viņa pamodās nakts vidū. Starp viņas kājām plūda lipīgas un siltas asinis, bet krūtīs bija ieperinājušās sāpes, kas atgādināja sažņaugtu dūri.
Arno atradās ārzemēs. Olīvija viena pati bija devusies uz slimnīcu. Dzemdības bija ilgas un sāpīgas.
Viņa tā arī neieraudzīja savu bērnu, ne reizi nepaturēja to rokās.
Arno atteicās pieminēt priekšlaicīgās dzemdības. Tā vietā viņš bija uzdāvinājis sievai gredzenu: nevainojamu, spožu, briesmīgi dārgu.
Šī nakts vajāja Olīviju vēl tagad.
Tā nu viņa ar auksto kafiju rokās sēdēja skaisti iekārtotajā pavaldonības stila iedvesmotajā zeltaini zilajā brokastu istabā Česterskvērā. Viņai aiz muguras uz kamīna skaļi tikšķēja briesmīgais vara pulkstenis, kuru komtese bija viņiem pasniegusi kā kāzu dāvanu.
Pēc piecpadsmit minūtēm Arno nokāpa lejā. Sešdesmit divu gadu vecumā viņš vēl aizvien bija iededzis un slaiks; viņš bija aizrautīgs tenisa spēlētājs un Montekarlo turēja pietauvotas divas līdz trīs jahtas atkarībā no sava garastāvokļa. Viņa melnie mati sāka kļūt plānāki. Katru rītu tos sukāja viņa sulainis, tāpēc tie nosedza tukšos laukumus. Tagad viņš papurināja galvu, un mati atkrita atpakaļ vietā.
Olīvija pārbrauca ar pirkstiem pāri saviem matiem, juzdama parastās bailes no tā, ka var izrādīties nepietiekoši sakopusies vīra klātbūtnē.
Namzinis Gonts ienāca iekšā ar svaigu kafiju un grauzdiņiem, demonstrējot drūmu formalitāti.
– Labrīt, ser.
Arno kaut ko norūca.
Gonts atkāpās.
Kādu brīdi Arno neko neteica; atmeta sānis grauzdiņu, skaļi atlocīja avīzi…
Tad, protams, viņai vajadzēja pavaicāt: – Kā tu gulēji?
Viņa melnās acis samiedzās. Viņš nolaida avīzi. – Kā es gulēju? Ļauj man jautāt tev: kā es, tavuprāt, gulēju?
– Es nezinu.
– Slikti! Tāda ir atbilde: slikti!
– Man ļoti žēl, – viņa izstostīja.
– Augšā lejā! Augšā lejā! Ko tu visu nakti dari?
– Es nezinu. Man ļoti žēl, Arno.
– Tev jādzer tabletes! Tev jāaiziet pie ārsta un jādabū tabletes.
– Jā. – Viņa stingi nolūkojās uz savu šķīvi, uz melnajiem vijumiem pie sudrabaini baltajām
