radītu lielu plaisu, taču patiesībā mani valdzina viņa pārliecība un pieredze. Es manīju abu policistu sāncensību, taču neviens no mums neuzdrošinājās par to bilst skaļi, un, visticamāk, tas arī nekad nenotiks, ņemot vērā to, ka šis būs pēdējais mūsu kopā pavadītais svētdienas rīts. Atbilstošā kārtā mēs bijām iecerējuši apmeklēt dievkalpojumu un pateikties Tam Kungam par mūsu dzīvi un mūsu draudzību.
Vikārs nemitējās kliegt. Baznīcēnu čuksti pārvērtās murmināšanā. Vai cienījamais Hārdestijs ir pēkšņi šķīries no prāta? Debesu vārdā, kāpēc viņš rāda uz lēdijas Kosgrovas solu?
Vispārējais apjukums vērtās apstulbumā, kad viens no slaidajiem plukatām, kas iepriekš bija sēdējis lorda Pālmerstona ložā, izlēca no tās un aizsteidzās turp, kur rādīja baznīckungs.
Hārdestija balsij pievienojās sievietes spiedziens. Pēc tam vēl viens. Pulkvedis Tresks, kuram bija ierādīta loža iepretim altārim, atvēra durtiņas. Ar kreiso roku pieturēdams saiti, kurā balstījās labā, viņš iznāca jomā, lai noteiktu sajukuma cēloni. Citi džentlmeņi acīmredzot nosprieda, ka varētu doties varonim līdzi.
– Lai Dievs stāv mums klāt! – viens no šiem džentlmeņiem iesaucās.
– Asinis! Visa grīda vienās asinīs! – otrs piebalsoja.
Kliedzieniem pieņemoties spēkā, draudze sadalījās divās daļās – vieni traucās tuvāk altārim, lai izdibinātu jezgas iemeslu, otri bēga uz lielo durvju pusi. Augstmaņi sadūrās ar augstmaņiem, lēdijas ar lēdijām. Pūlis gandrīz sabradāja ložu uzraudzi Agnesi, taču baznīcas vecākais paguva paraut sievieti malā.
– Asinis!
– Nost no ceļa!
Vikārs metās pie lēdijas Kosgrovas, taču sapinās talārā un klupa. Plukata, kurš bija izlēcis no lorda Pālmerstona sola, paspēja laikus viņu satvert un pavilkt atpakaļ, citādi garīdznieks būtu iekritis tumšsārtajā lāmā, kas arvien izplūda uz grīdas.
Otrs plukata atslēdza lorda Pālmerstona ložas durtiņas un aizšķērsoja ceļu dažiem, kas tiecās nonākt pie altāra.
– Es esmu Skotlendjarda detektīvinspektors! – viņš, pacēlis žetonu, sauca. – Saglabājiet mieru! Atgriezieties savās vietās!
Skotlendjarda detektīvs? Daudzus tas pārsteidza vēl vairāk. “Te, mūsu vidū? Meifērā? Svētā Jēkaba baznīcā?”
Panika palielinājās.
– Jūs stāvat man ceļā, – kāds džentlmenis brīdināja citu, piedraudēdams ar spieķi.
– Stāt! – uzkliedza inspektors, paceldams žetonu augstāk. – Atgriezieties savos solos! Norimstiet, iekams kāds dabū ciest.
– Iekams vēl kāds dabū ciest, – kāds lords neatlaidīgi piebalsoja un uzsauca citam lordam: – Nost no ceļa!
Pulkvedis Tresks atgriezās ložā un uzkāpa uz sola. Jau tā garais augums tagad ļāva viņam noraudzīties baznīcēnos no augšas.
– Uzklausiet mani! – viņš noskaldīja tik valdonīgā balsī, kāda varētu piemist vienīgi vīram, kurš būvējis dzelzceļus, vai virsniekam, kurš nule atgriezies no Krimas elles. – Jūs! Un tas attiecas arī uz jums, ser! Uz visiem! Klausiet inspektora lūgumam un dodieties atpakaļ uz saviem soliem! – Jezga turpinājās. – Piķis un zēvele! – pulkvedis Tresks nolamājās. Tas piesaistīja uzmanību. Tik rupjā valodā Svētā Jēkaba baznīcā vēl neviens nebija runājis. – Velns un elle, dariet, ko jums liek!
Satriektie baznīcēni teju pārakmeņojās. Dažas dižciltīgas lēdijas, iespējams, nekad dzīvē nebija tādus izteicienus dzirdējušas. Dažiem pavērās mutes. Daudziem iepletās acis. Kāda sieviete saļima.
– Jo drīzāk mēs nodibināsim kārtību, jo drīzāk saņemsim atbildes! Vai jūs negribat zināt, kas šeit noticis?
Apelēdams pie cilvēku ziņkāres un izteikdamies skarbākiem vārdiem, pulkvedis Tresks panāca, ka draudzes locekļi pamazām atgriezās savos solos.
Inspektors, kurš bija tikpat garš kā pulkvedis, sekoja viņa paraugam un uzkāpa uz sola. Īram raksturīgie rudie mati piesaistīja ne mazāk uzmanības kā viņa žetons.
– Es esmu inspektors Raiens! Vīrs, kurš sarunājas ar vikāru, ir detektīvseržants Bekers!
Vēl viens detektīvs!
Raiena paceltajā balsī varēja saklausīt sāpju atblāzmu. Viņš spieda kreiso plaukstu pie vēdera, it kā raudzīdams remdēt ievainojuma radītas mokas.
– Palieciet savās vietās! Mēs gribam parunāt ar jums visiem cerībā, ka esat pamanījuši ko noderīgu!
Bekers pieturēja vikāru, līdz tas atguva līdzsvaru, un tad apsviedās pret tumšsarkano lāmu ložas priekšā. Tā izplūda pa durtiņu apakšu. Uzmanīdamies, lai neiekāptu asinīs, Bekers atgriezās pie lorda Pālmerstona ložas un vēlreiz pārlēca pāri margām. Baznīcēni atkal noelsās. Dzelzs riņķiem noskrapstot gar stieni, viņš atrāva vaļā aizkaru un ielūkojās kaimiņu ložā.
Jūtot sev pievērstos daudzos skatienus, Bekers savaldījās, lai neizpaustu emocijas. Viņš bija domājis, ka pēc pārdzīvotajiem notikumiem pirms septiņām nedēļām viņu vairs nekas nespēs šokēt.
Sieviete, kuru viņš bija redzējis ieejam ložā, gulēja uz grīdas. Melnās drānas bija piesūkušās ar tumšsarkano šķidrumu, kas pletās visapkārt uz grīdas. Labajā rokā viņa bija sažņaugusi papīra lapu ar melnām apmalēm. Gan zīmīte, gan melnā aploksne bija notraipītas asinīm. Galva bija atgāzusies tik tālu, ka seja zem plīvura kārtām, šķiet, vērās uz kaut ko aizmugurē. Kakls bija pārgriezts tik dziļi, ka varēja saskatīt skausta kaulus.
Piecus gadus patrulējis uniformā, Bekers paraduma pēc pasniedzās pēc klabekļa, kas tolaik policistiem karājās pie jostas. Viņš bija gatavs atlocīt koka rokturi, izskriet no baznīcas uz ielas un spēcīgi iegriezt instrumentu. Skaļo troksni sadzirdētu citi konstebli pat ceturtdaļjūdzes attālumā. Taču viņam, protams, vairs nebija ne klabekļa, ne instrumentu jostas. Tagad Bekers bija detektīvseržants civildrēbēs un viņa pienākums bija ne tikai saukt papildspēkus, bet arī uzņemties vadību.
Kāds nostājās blakus, un viņš pagriezās. Lorda Pālmerstona ložā bija ienācis vikārs. Ieraugot asiņaino ainu, garīdznieks nobālēja un saļodzījās. Bekers satvēra mācītāju un lēni nosēdināja uz sola.
Pēkšņi līdzās parādījās vēl kāds – de Kvinsijs. Mazais vīriņš pacēlās uz pirkstgaliem, lai palūkotos pāri starpsienai. Groteski izplājies līķis, milzum daudz asiņu – visas šīs šausmas nelikās viņu nekādi ietekmējam, ja nu vienīgi viņa skatiens tapa vēl spraigāks.
– Kā jūtaties? – Bekers apvaicājās.
Opija lietotāja zilās acis bija cieši piekaltas līķim, un viņš palika atbildi parādā. Piedevām pirmo reizi šajā rītā viņš bija pārstājis knosīties.
– Nesaprotu,
