savādu krāsu.
Tēvs pavilka Rīvu augstāk uz gurna. Paliecies uz priekšu, Rīvs pastiepās mātei pretī. Viņas zods bija tikpat ciets kā akmeņi, kuriem tēvs lēkāja pāri, šķērsojot strautiņu, un tikpat auksts. Viņš atrāva roku un jautājoši uzlūkoja tēvu, kurš neizdvesa ne skaņas, taču pār viņa vaigiem plūda asaras.
– Nabaga bērns, – kāds iešņukstējās.
Aizgriezies Rīvs paslēpa seju tēvam pie kakla, sajuzdams viņa skūšanās ziepju aso aromātu un ādu, kas bija mikla no sviedriem vai varbūt asarām.
Pēc trim mēnešiem tēva galantērijas veikaliņš bija izputējis, pēc sešiem tēvs aizveda Rīvu pie vecvecāku namdurvīm. Rīvs nekad nebija zinājis, ka viņam ir vecvecāki. Vectēvs ieaicināja viņu iekšā ar galvas mājienu un tad aizvēra durvis, atstājot tēvu aiz tām.
Rīvs stāvēja priekšnamā ar kailām sienām un sasmakušu gaisu. Vectēva ciešais skatiens nopētīja viņa nesaskaņotās zeķes, izdilušo jaku, notraipīto cepuri. Pat nevajadzēja vectēvam pieskarties, lai zinātu, ka viņš ir tikpat ciets kā strauta akmens un tikpat auksts.
1
– Tēvs ir izlēmis izņemt tevi no Lietišķās mākslas skolas. Flosija Džeina pacēla skatienu no muslīna savās rokās; pirksti sastinga, adatai ieduroties krēmkrāsas audumā. – Ko jūs gribat teikt?
Māte piediedza porcelāna pogu uz Luija Sešpadsmitā stila brokāta ņiebura piesātinātā sarkanvīna un asiņu tonī. Uz pogām bija uzgleznotas miniatūras – Flosija tās uzbūra ar savu otu.
– Es gribu teikt, – māte sacīja, – ka tu vairs neatgriezīsies skolā, kad tavs tagadējais ziemas semestris būs beidzies. Tiklīdz Flosija nolaida ņiebura oderi klēpī, vaļa kauls, kas bija iespiests starp abiem muslīna gabaliem, izslīdēja ārā.
– Kāpēc? Gleznošanas stundas beigsies tikai nākamajā vasarā.
– Tavs tēvs to zina. – Māte norāva diega galu un tad paņēma nākamo pogu.
– Vai kaut kas ir noticis?
Māte neko neteica. Viņas mezglā saņemtie mati vairs nebija tik melni kā Flosijai, tos caurauda sudrabainas stīgas.
– Mammu, es… es dzīvoju šo stundu dēļ. Gleznošana ir vienīgā, kas ļauj man izturēt šo nebeidzamo šūšanu.
Lai arī ķērusies pie darba, māte bija saģērbusies ar ārkārtīgu rūpību. Smaragda krāsas kleita nebija tik eleganta kā tērpi, kurus viņa darināja Ņujorkas sabiedrības krējumam, taču noteikti izskatījās glītāka nekā vairumam bārddziņu sievu. Klienti allaž redzēja, cik skaisti tērps uzsver augumu, un bieži vien pasūtīja kaut ko līdzīgu, tikai krietni vien dārgāku. Līdz ar to viņas abas ar Flosiju ģērbās izcili un atbilstoši jaunākajai modei neatkarīgi no ieplānotajiem pienākumiem.
– Mūsu šūšana nav nebeidzama, – māte sacīja. – Nebeidzama šūšana ir tas, ko dara tās nabadzītes fabrikās un darbnīcās. Mēs abas strādājam savā siltajā, omulīgajā dzīvojamā istabā, turklāt ar zīdu, samtu, mežģīnēm un dārglietām.
– Mēs šujam no ausmas līdz rietam, kamēr acis sāk sūrstēt un galva sāpēt. Mēs mitējamies tikai tad, ja vajag pagatavot pusdienas vai uzkopt māju. – Doma par šūšanu bez pārtraukuma bija pietiekoši ļauna, taču aicinājums upurēt savu kaislību, vienīgo, kas ne tikai dāvāja patvērumu, bet arī atjaunoja enerģiju, bija neizturams.
– Tu katru pēcpusdienu met mieru, lai apmeklētu nodarbības, – māte sacīja.
– Par to jau es runāju.
– Tev vajadzētu priecāties par to, ka mums ir darbs, – māte nošņāca. – Tagad tik daudzi vīrieši zaudē savas bagātības, tādēļ nereti šuvējas konstatē, ka viņu klientu skaits sarūk.
– Tu nekad nezaudēsi savus klientus. – Flosija atkal sāka zibināt adatu, nostiprinādama vaļa kaulu ar glītiem dūrieniem. – Ikviena tava kleita ir mākslas darbs.
Māte atļāvās viegli pasmaidīt. – Tavi darinājumi daudz neatpaliek.
– Ja arī tā būtu, tev atšķirībā no manis patīk šūt. Es to ienīstu. Nē, es to nicinu. Vienīgais, kas ļauj man palikt šajā krēslā, ir tēta izvirzītais noteikums, ka man pašai ir jāparūpējas par ieņēmumiem, ja es gribu apmeklēt Lietišķās mākslas skolu. Bet kāda jēga šūšanai, ja viņš man neļaus iet uz skolu?
Uguns kamīnā uzsprakšķēja. Tās siltums neļāva piezagties klāt decembra vēsumam. Flosijai bija patikusi šī istaba ar ziemeļblāzmu un skatu uz Staivesenta parku, violeti puķotajām sienām un Bagdādes paklāju. Tā bija pieredzējusi ne vienu vien priecīgu brīdi. Tomēr siltuma un labklājības apziņa, ko tā reiz iedvesa, nu bija sen izgaisusi, atstājot savā vietā bailes un garlaicību, jo tieši te viņas ar māti strādāja nedēļu pēc nedēļas un dienu pēc dienas.
Viņa uzsita ar purngalu pa grīdu, iekustinādama šūpuļkrēslu. – Viņš atkal aizgāja uz zirgu skriešanās sacīkstēm, vai ne?
Māte nostiprināja pēdējo pogu. – Tu esi brīnišķīgi uzgleznojusi šīs miniatūras. Vetmoras kundze būs ļoti apmierināta.
– Cik viņš pazaudēja šoreiz? – Flosija nožēloja to dienu, kad kāds klients bija uzaicinājis viņas tēvu uz zirgu skriešanās sacīkstēm. Tas, kam vajadzēja kļūt par izklaidi, izvērtās visaptverošā kaislībā. Viņš pat bija pasācis slēgt savu frizētavu sestdienās, lai tikai dotos uz hipodromu.
– Tev nav tiesību apšaubīt to, kam tēvs izdod savu naudu.
– Un to, kam viņš izdod mūsu naudu?
– Kuš. – Māte paraudzījās uz durvīm, itin kā bažītos, ka sarunu kāds varētu noklausīties, taču viņiem vairs nebija ne kalpones, ne virējas. – Mums ar tevi nav naudas. Tā visa pieder viņam.
– Kāpēc tā? Mēs esam tās, kas strādā. Mēs darinām tērpus. Mēs rūpējamies par taviem klientiem. Kāpēc mēs nedabūjam neko no saņemtās naudas? Kāpēc mums tā visa jāatdod viņam?
– Tāpēc, ka tā mēs darām.
– Un ko tad, ja mēs to nedarīsim?
– Nu jau pietiks.
– Es runāju nopietni, mammu. Ko tad, ja mēs vienkārši atteiktos to darīt? Ja mēs pateiktu viņam, ka negrasāmies ar to samierināties?
Pieceldamās māte izpurināja ņieburu un tad pacēla to augšup, gaismai apspīdot apzeltīto maliņu. – Šīs pogas kļūs vēl populārākas, tiklīdz to būs uzvilkusi senatora sieva. Varbūt rīt tev vajadzētu apgleznot vēl dažas.
– Pieteiksim streiku.
Māte uzmeta
