ēdiens, un viņš uzstāja, ka tai jābūt galdā jebkurā laikā. Griezdama gabalos taukus, viņa prātoja, kā labāk pavēstīt vecākiem jaunumus.
“Vai vajadzētu pateikt visu mātei un tad ļaut, lai viņa to atstāsta tēvam?” Lai arī šī doma šķita kārdinoša, tā tomēr būtu visai liela gļēvulība. Nākamais jautājums bija par to, vai vajadzētu pavēstīt viņiem atsevišķi vai abiem kopā. Flosija sameta taukus bļodā, apmaisīja mātes dārzeņu zupu, uzlika vārīties ūdeni citā katliņā un dažas nākamās minūtes vāca kopā ēdiena sastāvdaļas. Kad mātes kliente aizgāja, Flosija jau kūla maizes drupačas kopā ar miltiem, cukuru, sodu un marmelādi.
– Tā bija Katingas kundze, – māte noteica, ienākdama virtuvē. Noņēmusi no āķa priekšautu, viņa aplika to sev apkārt un sasēja ap vidu. – Viņa ir gatava pārtaisīt melno plisētā krepa, puķaino brokāta un pelēko zīda kleitu.
Flosija pievienoja maisījumam paniņas. Katingas kundze bija slavena ar to, ka nekad nevilka vienu un to pašu tērpu divreiz, tāpēc māte tos piegrieza ar tādu aprēķinu, lai varētu vēlāk pārveidot, kaut ko pielikt klāt vai noņemt nost.
Paņēmusi bļodu, māte sāka to ietaukot. – Plisētā krepa kleitai mēs nolēmām darināt piedurknes tikai no samta vien, brokāta kleitu papildināt ar melnu aitādu, bet pelēkajai pielikt atlasa apkaklīti ar vizuļiem.
– Tas ir jauki.
Māte paraudzījās uz viņu un tad nolika lupatu. – Šodien bija tava pēdējā skolas diena. Piedod. Man vajadzēja to saprast. Vai tev nekas nekaiš?
– Nē. – Flosija vēl drudžaināk ķērās pie krēma kulšanas. – Vai bļoda ir gatava?
Māte pieturēja bļodu ietaukoto, kamēr Flosija ielēja tajā pudiņu. Uzvēdīja salds citrusaugļu aromāts.
– Paldies, ka to pagatavoji. – Mātes balss bija klusa un maiga. – Tavs tēvs nespēj atrast sev vietu kopš brīža, kad saprata, ka tev nāksies pamest skolu. Šis žests viņam daudz ko nozīmēs.
Neskatīdamās viņai acīs, Flosija ievietoja pudiņa bļodu verdošajā ūdenī un tad uzlika bļodai vāku, lai saturs varētu izsautēties. Māte stāvēja viņai līdzās. Flosija nolūkojās uz katlu.
– Man ļoti žēl, – māte nočukstēja, uzlikdama uz plaukstu meitai uz delma.
– Tifanija kungs… – Norijusi siekalas, Flosija paraudzījās grīdā. – Jaunākais Tifanija kungs, kurš nodarbojas ar stikla vitrāžām, šodien bija iegriezies pie mums nodarbības laikā. – Māte neko neteica, tikai mierinoši turēja plaukstu Flosijai uz delma. – Viņš gribēja nolīgt sievietes, kuras varētu uztaisīt logu vitrāžas viņa ekspozīcijai Vispasaules izstādē. – No plīts nākošais karstums viņu sasildīja. Apelsīnu smarža sāka izplatīties pa visu telpu. – Viņš… – Flosija dziļi ievilka elpu. – Viņš aicināja mani kļūt par vienu no viņām.
Māte stāvēja pilnīgi nekustīgi. – Un ko tu atbildēji?
Flosija knibinājās ap priekšauta jostas lencēm. – Es piekritu.
Atlaidusi viņu vaļā, māte paspēra soli atpakaļ un pielika pirkstgalus pie lūpām. – Cik viņš tev maksās?
– Piecus dolārus nedēļā.
– Ak, Flosij. Pie manis šujot tu nopelni krietni vairāk!
Tobrīd Flosija palūkojās laukā pa logu virs virtuves galda. Tur nebija nekā daudz ko redzēt, tikai apkvēpusi kaimiņu mājas ķieģeļu siena. – Es neko nenopelnu, strādājot pie tevis.
– Tu neko nenopelnīsi, arī strādājot pie viņa. Šā vai tā tu atdosi visu nopelnīto tēvam. Tad kāda atšķirība?
Flosija novērsa skatienu no loga un palūkojās uz māti. Abu brūnās acis bija ļoti līdzīgas. – Es neatdošu nopelnīto tētim, tāpēc ka nedzīvošu te. Es izvācos.
Māte strauji ievilka elpu. – Nu gan tu runā blēņas! Tu nevari izvākties. Tu esi neprecēta, skaista jauna meitene. Ko gan cilvēki teiks?
– Droši vien uzskatīs mani par Moderno sievieti.
– Tu nedrīksti, – māte nošņācās. – Tavs tēvs… ak mans Dievs, viņš…
Ārdurvis atvērās. Apslāpētas ārpasaules skaņas uz brīdi ienāca telpā un tad atkal apklusa, durvīm aizcērtoties.
– Žēlīgā debess! – Māte nobālēja. – Ak tu tētīt! Lai Dievs žēlīgs. – Viņa norāva priekšautu, pieglauda matus un steidzās uz priekšnamu. Pēdējā brīdī viņa atkal pagriezās pret Flosiju. – Mēs parunāsim par to vēlāk. Neko nesaki tēvam. Strauji izelpojusi, Flosija izņēma šķīvjus no virtuves skapīša un aiznesa tos uz ēdamistabu. Pēc dažām minūtēm tēvs viņai pievienojās. Māte stāvēja viņam aiz muguras.
– Redz, kur viņa ir, – tēvs ierunājās priecīgā balsī, – mans mazais saulstariņš. – Viņš galanti izņēma meitai no rokām pēdējo šķīvi, saņēma abas viņas plaukstas savējās un uzspieda Flosijai uz vaiga skūpstu. – Kā tev iet, mazulīt?
Atšķirībā no mātes viņš nebija aizmirsis, ka šī ir Flosijas pēdējā diena Lietišķās mākslas skolā. Tēvs zināja, ka viņa būs pamatoti sarūgtināta. Un kā allaž, kad meita bija nelaimīga, viņš centās uzlabot tai garastāvokli.
Patiesībā viņam tas gluži labi izdevās. Viņš bija varējis divdesmit vienu gadu praktizēties jautrības mākslā, lai noslaucītu īgnumu no Flosijas sejas. Viņa neatcerējās nevienu reizi, kad tēva aizraujošais smaids un mirdzoši brūnās acis nebūtu to panākušas.
Viņa nopētīja tēvu ar gluži jaunu skatienu. Viņam bija nākusi par labu mātes prasme apieties ar adatu un diegu. Labi piegrieztā žakete un pelēki svītrotās bikses padarīja tēvu par īstu ņujorkieti – lai arī ne augstu stāvošu, tomēr pilnīgi noteikti tādu, kuram klājas labi. Nekad neviens pats matiņš neizjauca viņa nevainojamo frizūru, un baltā apkaklīte allaž bija ideāli iestīvināta. Tikai pāris pēdējo gadu laikā tēva deniņus bija skāris sirmums.
Tomēr tas, kas Flosijai visvairāk patika šajā tēlā un allaž bija saistījies ar tēvu, bija vieglā kokosriekstu smarža, kas virmoja viņam apkārt. Tā bija slepenā sastāvdaļa, ko pievienot skūšanās putām gan frizētavā, gan pašam savā vannasistabā.
Aplicis roku Flosijai ap vidu, viņš deju solī veda meitu ap galdu un dziedāja, skaistajam tenoram piepildot ēdamistabu.
No visām dienām nedēļā
Vismīļākā man viena —
Tā viena, kas ir iespiesta
Starp sesto un starp pirmo.
Nespēdama pretoties, viņa pievienoja tēva mīļākajai dziesmai savu altu.
Jo tad es dodos pastaigā
Ar Flosiju sav’ mīļo;
Un skatos vaigā daiļajā,
Kā viņas acis zvīļo.
