iecirta zodu krūtīs. Aiz cieņas pret tēvu viņa negrasījās turpināt strīdu, taču viņš nevarēja neko padarīt, lai meitu apturētu, – un tā nebija pirmā reize, kad Flosija iespītējās. Viņa redzēja, ka tēvs ir pazinis apņēmību meitas sejā.
Viņš nikni novicināja roku. – Dari taču kaut ko, Edīt.
Māte sasita plaukstas. – Flosij, dārgā, padomā! Ja tu to izdarīsi, tad kļūsi par… – Viņa paraudzījās uz tēvu. – …par Moderno sievieti. – Viņa nočukstēja divus pēdējos vārdus tādā nicinājumā, it kā tie varētu aizskart smalkākas ausis. – Tu izvēlēsies vecmeitas dzīvi. Kāpēc lai tu tā rīkotos? Vai tu negribi mīlēt vīrieti? Negribi bērnus, kas krāšņos tavu dzīvi?
Nenoliedzami, Flosija to gribēja. Jau gadiem viņa bija sapņojusi tikai par to, ka reiz izaugs un kļūs par sievu un māti, taču tas bija pirms tam, kad sievietēm tika dotas izvēles iespējas. Tagad viņas ieguva izglītību. Viņas pieprasīja vēlēšanu tiesības. Viņas pat sāka strādāt profesijās, kas agrāk nebija pieejamas. Tomēr, lai paturētu šādu darbu, viņām nācās palikt neprecētām.
Flosiju pārņēma pilnīga skaidrība un miers. Pleci atslāba. “Ja es visu atlikušo mūžu nodzīvošu kā vecmeita, tad pilnīgi noteikti ne tēva mājā, kur nopelnītā alga nepiederēs man. Turklāt – kurš gan ir dzirdējis par Moderno sievieti, kas dzīvotu kopā ar vecākiem? Nē, ja es gatavojos kļūt par Moderno sievieti šī vārda patiesajā nozīmē, man ir jāaiziet. Cita ceļa nav.” – Es labprāt gribētu bērnus, māt, taču nespēju priecāties par vīru, kurš atņems man nopelnīto naudu un turēs mani īsā pavadā, jo uzskatīs, ka labāk zina, kas nāk man par labu.
Māte noelsās vien.
Tēvs tumši piesarka. – Viņš zinās, kas tev nāk par labu!
Noteikti.
Tobrīd Flosija nodūra galvu, notrauca no svārkiem maizes drupaču un iemeta to savā tukšajā pudiņa šķīvī.
– Labi, labi, – tēvs noskaldīja, saberzējis degunu. – Vari strādāt pie Tifanija, taču, pie visiem svētajiem, tu paliksi dzīvot te, mājās!
Flosija izslēja zodu un palūkojās uz punktu virs mātes galvas. – Piedod, tēt. To es nevaru.
Saraustīti ievilcis elpu, viņš atglauda matus un savilka rokas dūrēs, ar šo žestu izjaukdams savu nevainojamo izskatu. Flosija sajuta patiesas raizes par viņa veselību. “Jādomā, ka mana rīcība nevar izraisīt sirdslēkmi. Nē, nē. Saņemies!”
Pēc saspringta brīža tēvs nolaida rokas, un viņa vaibstos parādījās nogurums. Mati bija izslējušies gaisā nelīdzenos kušķos. – Mēs ar tavu māti visu mūžu esam rūpējušies par tevi, mācījuši tevi, skolojuši tevi, uzmundrinājuši tevi, mīlējuši tevi, dažkārt pat lutinājuši tevi. Mēs ieguldījām visu… pilnīgi visu, lai sagatavotu tevi sievas un mātes lomai. Tu esi vienīgā, kas mums ir, Flosij. Kāpēc gan pēc visa, ko mēs esam devuši, tu gribi mums to nodarīt?
Acis Flosijai pieplūda ar asarām, rīkle sažņaudzās. – Vai tu baidies, ka man neizdosies, tēt? Vai tu baidies, ka jums nāksies par mani kaunēties?
Viņš uzmeta meitai skumju skatienu. – Nē, maziņā, es baidos no tā, ka tev varētu izdoties. Patiesībā es zinu, ka tev izdosies. Tu esi tik skaista un talantīga, un gudra… patiesībā pārāk gudra sievietei. Tik gudra, ka Tifanijs varētu saprast, pie kā ir ticis, un padarīt tevi par savu vitrāžu dizaineri. Tad tu vairs nekad neatgriezīsies mājās.
Flosijai sirdī uzbangoja mīlestība pret tēvu. Viņa neuzdrošinājās pateikties par nemainīgo ticību sev, taču tā iesvēla siltumu līdz pat papēžiem. – Vai tas, ka es kļūtu par Tifanija dizaineri, liktu tev kaunēties?
Sakniebis lūpas, tēvs nopētīja savus nevainojamos roku nagus. – Nē, patiesībā es justos gluži lepns par tevi. Iztēlojies, ka mēs aizejam uz baznīcu un stāstām cilvēkiem mums līdzās, ka mūsu meita ir izdomājusi tās logu vitrāžas. – Viņš sapņaini pasmaidīja. – Ja tu tās izdomātu, būtu labi. Tāpat kā gleznošana ir piemērota dāmai ar tavu izcelšanos. Taču, mīļo meitenīt, kā lai mēs paskaidrojam to, ka tu esi atteikusies no uzdevuma, kam Dievs tevi radījis? Un tas viss tikai darba dēļ? It īpaši tāda darba, kur tev jālodē alva un jāgriež stikls? Tas ir vīrieša, nevis sievietes darbs. – Sāpes viņa acīs lika Flosijas apņēmībai sašķobīties. – Iespējams, mēs varētu noslēpt tavu nodarbošanos… tas ir, ja tu dzīvotu mājās. Pēc tam, kad tu kļūtu par dizaineri… ja vien tu vēl aizvien vēlētos dzīvot citur, mēs varētu par to padomāt.
– Es nevaru te palikt, tēt. – Flosija norija siekalas. – Man ir jāizvācas.
– Kāpēc?
– Flosij. – Izskatījās, ka māte ir tuvu asarām. – Lūdzu.
Tēvs pielieca galvu. – Kas ir?
Veselais saprāts neļāva Flosijai ieminēties par galveno iemeslu – ka viņa vēlas pati paturēt nopelnīto. Viņa bija norādījusi uz to agrāk, bet tēvs nebija sapratis mājienus. Turklāt neatkarīgi no tā visa Flosija nespēja pārmest tēvam naudas piesavināšanos vai arī to, ka viņš spēlē azartspēles. Taču bija vēl kāds iemesls, par kuru Flosija bija domājusi pa ceļam no skolas uz mājām, un tas bija izraisījis viņā jaunus aizrautības un entuziasma uzplūdus.
– Ja es dzīvotu pansijā, – viņa sacīja, – man pirmoreiz mūžā būtu māsas un brāļi, un es vienmēr, vienmēr esmu tādus vēlējusies.
Māte aizsedza muti ar roku, un pirmīt acīs sariesušās asaras izsprāga laukā.
Tikai ar nokavēšanos Flosija saprata, kā māte to varētu uztvert. – Nē, mammu, es nedomāju…
Atgrūdusi krēslu, māte nometa servjeti uz galda un izskrēja no istabas.
Flosija dzīrās piecelties no krēsla, bet tēvs viņu apturēja, satverot aiz delma. – Nē, maziņā, pēc brīža es ieiešu pie viņas. Apsēdies, un pieliksim punktu šai sarunai.
Viņa atkal atslīga krēslā. – Es negribēju viņu kritizēt.
– Skaidrs, ka negribēji, taču tavai mātei liekas, ka viņa ir mani pievīlusi. Es esmu viņai tūkstošiem reižu teicis, ka man pietiek ar tevi, pat vairāk nekā pietiek. Tu esi vairāk, nekā ikviens tēvs jebkad varētu cerēt, taču mammai, šķiet, nekad nav ienācis prātā, ka viņa būtu pievīlusi tevi.
– Bet viņa nav mani pievīlusi.
– Tad kāpēc šī piepešā vēlēšanās tikt pie brāļiem un māsām?
Uzlikusi elkoni uz galda, Flosija atbalstīja pieri rokā. Tā nebija piepeša vēlēšanās. Šī vēlēšanās bija viņu pavadījusi visu mūžu. – Tas viss ir tik sarežģīti!
– Gan mēs to nokārtosim, taču tev ir jābeidz runāt tās muļķības par pansiju.
– Ak, tēt. Vai tu nesaproti? Es gribu izplest spārnus. Es gribu redzēt, ko nozīmē būt vienai pašai, piederēt pie lielas
