“Varbūt ņemt safīru ar nelielu umbras piedevu? Vajadzētu pamēģināt un paskatīties.”
– Jā, labdien. Es esmu Flosija Džeina. Tur bija daži… – Viņa norādīja ar īkšķi pāri plecam uz ēkas ieeju.
– Esmu dzirdējusi. Man ļoti žēl. Vairums no viņiem strādāja pie citiem stikla ražotājiem, lai gan Driskolas kundze pazina pūlī pāris mūsējos. Jebkurā gadījumā Tifanija kungs jau izstrādā plānu, kā visi varētu doties uz darbu pa citu ieeju.
Flosijas pleci atslāba. – Pateicos. Tas būtu brīnišķīgi.
– Bez šaubām. – Sieviete piešķieba galvu. – Vai tev nekas nekaiš?
– Patiesību sakot, es esmu mazliet iztrūcināta. Nekas tāds nekad agrāk ar mani nav noticis.
– Nejauks gadījums, tas nu ir skaidrs. Tomēr priecājamies, ka tu esi te. Pirms tam mēs bijām tikai sešas, neskaitot Klāru.
– Klāru?
– Klāru Driskolu. Viņa kopā ar Tifanija kungu devās uz Lietišķās mākslas skolu. – Sakniebusi lūpas, sieviete palūkojās uz logu gaiteņa galā. – Viņas vietā vajadzēja būt man.
– Kā, lūdzu?
Sieviete viegli papurināja galvu. – Nekas. Mani sauc Nena Aptone. Es izvēlos stiklu. Vismaz šobrīd es to daru, taču zinu, kā darīt visus pārējos darbus, ieskaitot dizainu, tāpēc, ja tev vajadzēs palīdzību, tad saki man.
Flosija pasmaidīja. – Žēl, ka es to nezināju šorīt, kad mēģināju izlemt, ko vilkt mugurā. Baidos, ka būšu pārāk uzposusies.
– Neraizējies! – Nena pārlaida skatienu Flosijas mētelim un svārkiem. – Es palūkošos, vai varu sameklēt tev virsvalku.
Rīta cēliena sagādātie satraukumi sāka norimties. – Paldies! Cik jauki iztēloties, ka esmu ieguvusi draudzeni vēl pirms darba uzsākšanas!
Nenas smaids sašķobījās, it kā viņa tikai ar pūlēm to noturētu. – Drīzāk uzskati mani par cilvēku, kurš vajadzības gadījumā var parādīt pareizo ceļu. Ar pārējām meitenēm mums vienmēr bijušas tādas attiecības pirms Klāras atgriešanās.
– Atgriešanās?
– Jā, viņa strādāja sieviešu nodaļā pirms vairākiem gadiem, bet tad apprecējās un aizgāja no darba. Nesen viņa palika atraitnēs un apjautājās Tifanija kungam, vai var atgriezties. Ne no šā, ne no tā. Uzreiz pēc tam, kad Agnese bija pateikusi Tifanija kungam, ka vairs nespēj būt priekšniece. Dažreiz es prātoju, vai tik tā nebija Agnese, kura to visu sarīkojusi.
Flosija samirkšķināja acis. – Skaidrs. – Taču, protams, viņai nekas nebija skaidrs. “Kas ir Agnese? Un kā gan mudināt kādu kļūt par atraitni?” Neko nejautādama, viņa gaidīja, vai Nena nepiebildīs vēl kaut ko.
Tomēr Nena pamāja uz durvju pusi. – Tā, ražošanas telpas atrodas tur. Ej vien iekšā. Es pagaidīšu vestibilā pārējās meitenes. Tie vīrieši ārpusē nav gluži tāda sagaidīšana, kādu mēs bijām iecerējuši.
7
Stāvēdams pūļa aizmugurē, Rīvs pavilka cepures malu zemāk pār acīm un noskatījās, kā Džeinas jaunkundze iesteidzas ēkā. Viens no viņa informatoriem bija pavēstījis, ka pie “Tifanija” uzņēmuma ēkas atradīsies protestētāji, tāpēc viņš ieradās palūkoties, vai neatradīs kādu intervējamo. Viņam nekad nebija ienācis prātā, ka vīrieši varētu uzbrukt dāmai. Vienalga, vai tā bija Modernā sieviete vai streiklauze, sievietes bija vājais dzimums un tāpēc pelnīja zināmu cieņu.
“Protams, viņai nebija vajadzības pārņemt vīrieša darbu. Viņai tiešām vajadzēja atgriezties mājās pie plīts, kā bija ierosinājis viens no vīriešiem, jo – kurš gan rūpēsies par bērniem, ja sievietes pametīs mājas?” Rīvs no savas pieredzes zināja, ko nozīmē augt bez mātes.
Bez šaubām, tā nebija mātes vaina, ka viņa nomira. Tagad Rīvs to zināja, bet tolaik tas nemazināja pamestības sajūtu. Ja māte būtu izvēlējusies darbu, nevis palikšanu mājās kopā ar viņu, sekas būtu dziļas un nepārejošas. Viņš bija dzirdējis dažas sievietes iebilstam, ka bērni nepaliks mājās, jo tikai neprecētās drīkst strādāt. “Taču viņas izvēlējušās slidenu taciņu. Varbūt šodien viņas ir neprecējušās, bet kurš gan zina, kas notiks rīt.”
Tomēr, atmetot to visu, Rīvs nespēja noskatīties, kā sievietes tiek apvainotas, tāpēc vajadzēja sameklēt kādu intervējamo un doties projām. Kāds puisis ar nekoptu brūnu vaigubārdu un papīra apkaklīti stāvēja atstatus no pārējiem un, savilcis uzacis, mīņājās no vienas kājas uz otru. Rīvs nespēja noteikt, vai tas ir no aukstuma vai arī no nepatikas pret pārējo vīriešu uzvedību.
– Vai jūs esat stiklinieks? – Stikla griezējs. Un jūs?
– Reportieris no “New York World”. – Viņš pastiepa plaukstu. – Rīvs Vailders.
Vīrietis uzmeta viņam piesardzīgu skatienu, tomēr sarokojās. – Vai grasāties ziņot par to, kā puiši izturas pret tām meičām?
Viņš paraudzījās uz pulciņu. Tuvojās vēl divas acīmredzami nobažījušās sievietes. Saķērušās elkoņos, viņas spraucās cauri pūlim, kamēr vīrieši veltīja viņām apvainojumus un dzēlības.
– Es neesmu te ieradies tāpēc, – Rīvs sacīja. – Atnācu, lai izdzirdētu jūsu viedokli.
– Ko īsti jūs gribat zināt?
– Vai varu jums izmaksāt tasi kafijas? Apsēsties kādā siltākā vietiņā?
Vīrietis papurināja galvu. – Man nepatīk tas, kas te notiek, taču projām es neiešu. Vismaz tikmēr, kamēr nav aizgājusi lielākā daļa.
– Tad vismaz nostāsimies pie tā laternas staba, kur nav tik skaļi.
Brīdi pavilcinājies, vīrietis sekoja viņam dažus jardus tālāk.
– Jādomā, ka Tifanijs visus pārsteidza, nolīgdams tās sievietes, vai ne? – Rīvs apjautājās.
– Kā tad. Mums tas nebija nācis ne prātā. – Vīrietis pakasīja bārdu. – Mēs domājām, ka streiks būs cauri viens un divi, ja reiz izstāde tuvojas un tamlīdzīgi. Tagad mēs vairs nezinām, kā rīkoties.
– Vai jūs domājat, ka sievietēm ir pietiekoši daudz spēka stikla griešanai un metāla apstrādāšanai?
– Ja viņas būs tikpat spēcīgas kā gludinātājas no apģērbu nodaļas, tad droši vien jā. Varbūt viņām neizdosies sagriezt dienā tikpat daudz stikla gabalu, cik mums, taču domāju, ka viņas to noteikti varētu paveikt. Tāpēc jau mēs esam tā noraizējušies.
Rīvs novilka plaukstu pāri mutei. – Jādomā, ka viņas nevarēs salodēt salaidumu vietas.
Vīrietis nošņaukājās. – Nē, to viņas
