Kārkliņa
Moriartijas sen izslāpušajiem faniem ir kaut kas jauns, kur iecirst zobus…savā ziņā Lielie mazie meli var izrādīties vēl paliekošāki par romānu Mana vīra noslēpums.
Smieklīgi un satraucoši, aizraujoši, tomēr dziļi emocionāli; Lielie mazie meli ir fantastisks Mana vīra noslēpuma turpinājums.
Lielie mazie meli ir kā brīdinājuma signāls par lielajiem mazajiem meliem, ko mēs liekam lietā, lai izdzīvotu. Šī grāmata iedarbīgi nostājas pret varmācību ģimenē, vienlaikus liekot mums pasmieties par pieaugušajiem, kuru muļķīgais karnevāls vairāk līdzinās pamatskolas deju vakaram.
Moriartijas izcilais talants atklāj visādi citādi ideālas ģimenes tumšo, netīro pusi. No sirds iesakām.
Neatvairāmi… Šķietamas pilnības trūkumu atklāšana ir Laienas Moriartijas specialitāte… Moriartijas blēdīgais humors un žiletes asuma atklāsmes mudinās jūs šķirt lappuses, lai visu noskaidrotu
Noslēpumi, kas dziļi noglabāti šajā šķietami rāmajā mazpilsētā… ir tik tumši, ka Deivids Linčs būtu aplaudējis stāvus. Moriartija ir fantastiski izveicīga rakstniece, tik droša, ka grāmatas darbība nepiespiesti pāriet no tumsas uz gaismu; pat lielais atklājums pēdējās lappusēs šķiet pelnīts un patiesi šokējošs.
Romāns, kas jūs pārvērtīs par maniakālu grāmatu izlasītāju līdz galam… Moriartija ir radījusi kārtējo aizraujošo, satīrisko hitu.
Šo grāmatu nav iespējams nolikt malā, jo drūmie sižeta pavērsieni šādu rīcību padara neiespējamu. Grāmata, kas jums liks priecāties par vasaras garajām dienām
Lasīt kādu Laienas Moriartijas romānu ir tāpat kā dzert sārtu kokteili ar arsēna piedevu… Lielie mazie meli ir uzjautrinoša, aizraujoša un dažbrīd biedējoša lasāmviela… Moriartija ir atgriezusies un ir lieliskā formā
Sulīga drāma
Šis nav nekāds vidusmēra mammīšu romāns. Tas ir sulīgs, samezglots detektīvromāns, kurā netrūkst stāstu par varmācību ģimenē un sevis noliegšanu… Ideāla pludmales lasāmviela bez liekas galvas lauzīšanas
Priekšpilsēta tūlīt kļūs daudz skandalozāka…
Pagājušā gada neapturamā bestsellera Mana vīra noslēpums austrāliešu izcelsmes autore ir atgriezusies ar vēl vienu uzvarošu un viedu romānu, kurā savijas triju sieviešu dzīves.
Nav nekāds noslēpums, kāpēc Laiena Moriartija ir būtiski nepieciešama vasaras sastāvdaļa: ar asprātības un līdzcietības palīdzību viņa saglabā realitāti.
Ar mīlestību Margarētai
TU MANI SITI, TU MAN SITI,
NU MAN BUČU DOSI.
SKAITĀMAIS PANTIŅŠ
Pirivī valsts skola
… kur mēs dzīvojam un mācāmies pie jūras!
Pirivī valsts skola ir NO VARMĀCĪBAS BRĪVA ZONA!
Mēs neesam varmākas.
Mēs nesamierināmies ar varmācību.
Mēs nekad neslēpjam varmācību.
Mums pietiek drosmes runāt atklāti, ja redzam, ka mūsu draugiem dara pāri.
Mēs sakām varmācībai NĒ!
Pirmā nodaļa
– Nemaz neizklausās pēc skolas viktorīnas vakara, – Petija Pondera kundze sacīja Marijai Antuanetei. – Drīzāk jau pēc grautiņa.
Kaķene neatbildēja. Viņa snauda uz dīvāna, un skolas viktorīnas vakari viņai šķita pārāk nenozīmīgi.
– Tevi tas neinteresē, ko? Lai viņi ēd kūkas! Vai tā tu domā? Viņi patiešām bieži ēd kūkas, vai ne? Visi tie kūku stendi. Mīļo pasaulīt! Lai gan man šķiet, ka patiesībā tās mātes nemaz neēd kūkas. Viņas visas ir tik slaidas un koptas, vai ne? Gluži tādas pašas kā tu.
Marija Antuanete nicīgi pavīpsnāja par šo komplimentu. Teiciens “lai viņi ēd kūkas” kaķenei jau sen bija apnicis, turklāt nesen kāds no Pondera kundzes mazbērniem bija pavēstījis, ka patiesībā esot bijis sacīts “lai viņi ēd maizītes”, turklāt šie vārdi bija melīgi piedēvēti Marijai Antuanetei.
Paņēmusi televizora tālvadības pulti, Pondera kundze pieklusināja “Dejo ar zvaigzni”. Pirmīt stiprā lietus dēļ viņa bija pagriezusi televizoru skaļāk, taču nu lietusgāze bija mitējusies.
Varēja dzirdēt cilvēku klaigas. Aukstā vakara gaisa klusumu sadragāja dusmīgi brēcieni. Pondera kundzei nez kāpēc bija sāpīgi tajos klausīties, it kā viss šis niknums būtu vērsts pret viņu pašu. (Pondera kundzi bija uzaudzinājusi dusmīga māte.)
– Mīļo pasaulīt! Kā tev šķiet, vai viņi strīdas par to, kas ir Gvatemalas galvaspilsēta? Vai tu zini, kas ir Gvatemalas galvaspilsēta? Nē? Es arī nezinu. Mums vajadzētu paskatīties internetā. Nevajag par mani smīnēt.
Marija Antuanete nosprauslojās.
– Iesim un paskatīsimies, kas tur notiek, – Pondera kundze mundri ierosināja. Būdama nemiera pārņemta, viņa ar kaķi vienmēr runāja mundri, gluži tāpat kā savulaik, kad vīra nebija mājās, bet tumsā bija dzirdami dīvaini trokšņi. Balstīdamās uz staigājamā rāmja, Pondera kundze smagi piecēlās. Slaidā Marija Antuanete mierinoši iespraucās Pondera kundzei starp kājām (kaķeni ar šādu mundrumu vis nevarēja apvest ap stūri), un Pondera kundze pa gaiteni aizstūma staigājamo rāmi uz mājas pagalma pusi.
No viņas darbistabas loga pavērās skats tieši uz Pirivī valsts skolas pagalmu.
– Mammu, vai tu esi traka? Nevar taču dzīvot tik tuvu pamatskolai, – viņas meita bija aizrādījusi, kad Pondera kundze bija sākusi meklēt sev jaunu māju.
Tomēr viņai patika visas dienas garumā ik pēc noteikta laika sprīža dzirdēt bērnu balsu nevaldāmās čalas. Viņa vairs nesēdās pie stūres un tāpēc neraizējās par to, ka iela bija pilna kā piebāzta ar tiem milzīgajiem, kravas auto līdzīgajiem spēkratiem, ar kādiem šobrīd brauca visi ļaudis. Sievietes ar lielām saulesbrillēm uz acīm pārliecās pāri stūrei, lai izkliegtu briesmīgi neatliekamus vēstījumus par Harietes baleta nodarbībām un Čārlija logopēda apmeklējumu.
Mūsdienās mātes pret saviem pienākumiem izturējās ļoti nopietni. Viņu mazās sejiņas izskatījās drudžainas. Rosīgi gorīdamas mazos, sporta apģērbā iespīlētos dibentiņus, viņas iesoļoja skolā. Zirgastē saņemtie mati šūpojās. Skatieni ne mirkli nenovērsās no plaukstās saņemtajiem mobilajiem telefoniem, it kā tie būtu kompasi. To redzot, Pondera kundze vienmēr pasmējās. Sirsnīgi. Viņas trīs meitas bija tieši
