kuri brauca ar motocikliem.
– Izvēlies tikai labos puišus, Kloī! – Medelaina pēc mirkļa paziņoja. – Tādus kā tētis. Te tev būs bezmaksas padoms: slikti puiši nevienam nepasniedz kafiju gultā.
– Ko tu tur vāvuļo, sieviete? – Kloī nopūtās. Šo teikumu viņa bija iemācījusies no sava tēva un prata nevainojami atdarināt viņa garlaikoto toni. Pirmajā reizē, kad viņa to izdarīja, vecāki bija pieļāvuši kļūdu un pasmējušies, un tagad Kloī vairs nespēja rimties. Viņa atkārtoja šo frāzi pietiekami bieži un tieši īstajā brīdī. Nesmieties par to gluži vienkārši nebija iespējams.
Šoreiz Medelainai izdevās saglabāt nopietnību. Kloī pēdējā laikā balansēja uz burvīguma un apnicīguma robežas.
Droši vien to varēja sacīt arī par pašu Medelainu.
Pie luksofora sarkanās gaismas Medelaina apstājās aiz mazā, zilā Mitsubishi. Jaunā autovadītāja joprojām pētīja savu mobilo telefonu. Medelaina sparīgi pasignalizēja. Varēja manīt, ka autovadītāja palūkojas atpakaļskata spogulī, bet visi pasažieri sāka staipīt kaklus, lai saredzētu, kas notiek.
– Noliec telefonu! – Medelaina uzkliedza, ar pirkstu bakstīdama plaukstā, it kā rakstītu īsziņu. – Tas ir nelikumīgi! Tas ir bīstami!
Meitene parādīja viņai klasisko žestu – izstieptu vidējo pirkstu.
– Tā! – Medelaina pavilka rokas bremzi un ieslēdza avārijas ugunis.
– Ko tu dari? – Kloī noprasīja.
Medelaina atsprādzēja drošības jostu un atgrūda vaļā automašīnas durvis.
– Bet mums taču jābrauc uz pasākumu! – Kloī panikā sauca. – Mēs nokavēsim! Gatavais posts!
Vārdi “gatavais posts” bija ņemti no bērnu grāmatas, kas savulaik tika lasīta priekšā mazajam Fredam. Tagad tos izmantoja visa ģimene. Šo izteicienu lietoja pat Medelainas vecāki un dažas viņas draudzenes. Tā bija ļoti lipīga frāze.
– Neuztraucies, – Medelaina paziņoja. – Tas būs ātri. Es izglābšu to jauniešu dzīvības.
Ar savām jaunajām augstpapēžu kurpēm braši piesoļojusi pie meitenes automašīnas, viņa pieklauvēja pie loga.
Logs noslīdēja lejup, un autovadītājas neskaidri saskatāmais apveids pārvērtās par īstu, jaunu, bālu meiteni ar spīdīgu riņķīti degunā un nemākulīgi uzkrāsotām, salipušām skropstām.
Viņa skatījās uz Medelainu vienlīdz uzbrūkoši un bailīgi.
– Ko jums vajag? – Meitene joprojām nevērīgi turēja savu mobilo telefonu kreisajā rokā.
– Liec nost to telefonu! Gan tu, gan tavi draugi var aiziet bojā! – Tieši tādā pašā tonī Medelaina mēdza runāt ar Kloī, kad viņa bija izdarījusi kādu milzīgu nedarbu. Pastiepusi roku, Medelaina paķēra telefonu un pameta otrai meitenei pasažieru puses sēdeklī, kura pārsteigumā bija iepletusi muti. – Skaidrs? Vienkārši vairs nedari tā!
Iedama atpakaļ uz savu automašīnu, viņa varēja dzirdēt smieklu šaltis. Tas nekas. Viņa jutās patīkami uzmundrināta. Aiz viņas automašīnas piebrauca vēl kāda. Medelaina atvainodamās pamāja un steidzās atkal ieņemt savu vietu, kamēr vēl luksoforā nebija iedegusies zaļā gaisma.
Viņas potīte sagriezās. Vēl vienubrīd tā bija darījusi visu, ko potītei pieklājas darīt, bet jau nākamajā mirklī tā izgriezās biedējoši greizi. Medelaina smagi novēlās uz sāniem. Gatavais posts!
Varēja gandrīz pavisam droši apgalvot, ka stāsts sākās tieši tobrīd.
Ar neglīti izmežģītu potīti.
Trešā nodaļa
Apstājusies pie sarkanās luksofora gaismas aiz liela, spīdīga džipa ar ieslēgtām avārijas ugunīm, Džeina ieraudzīja tumšmatainu sievieti, kura pa ceļa malu steidzās atpakaļ pie savas automašīnas. Viņai bija zila, plīvojoša vasaras kleita un siksniņkurpes ar augstiem papēžiem. Viņa valdzinoši un vainīgi pamāja Džeinai. Vienā no viņas auskariem atstarojās rīta saule, un tas sāka mirdzēt, it kā sievietei būtu pieskāries kaut kas dievišķs.
Krāšņa meitene. Vecāka par Džeinu, tomēr nepārprotami joprojām krāšņa. Džeina visu mūžu bija vērojusi šādas meitenes ar zinātnieka cienīgu interesi. Varbūt pat ar nelielu bijību. Varbūt pat ar zināmu skaudību. Šīs meitenes ne vienmēr bija skaistākās, taču viņas izrotāja sevi tikpat sirsnīgi kā Ziemassvētku eglītes. Ar gariem auskariem, šķindošām rokassprādzēm, plānām, bezjēdzīgām šallītēm. Runājot viņas bieži aizskāra citu rokas. Arī Džeinas labākā draudzene skolas gados bija krāšņa. Šādas meitenes bija Džeinas vājība.
Un tad sieviete paklupa, it kā viņai zem kājām kāds būtu izrāvis pamatu.
– Au, – Džeina noteica un steigšus novērsās, lai sievietei nevajadzētu justies neērti.
– Vai tev kaut kas sāp, mammīt? – Zigijs no aizmugures sēdekļa noprasīja. Viņš vienmēr ļoti raizējās, vai tikai viņai kaut kas nesāp.
– Nē, – Džeina atteica. – Tai dāmai gan kaut kas sāp. Viņa paklupa.
Džeina gaidīja, kad sieviete atkal piecelsies un iekāps savā automašīnā, taču viņa joprojām sēdēja zemē. Viņa bija atgāzusi galvu un sasprindzinājusi seju kā jau stipru sāpju pārņemts cilvēks. Ieslēdzās zaļā gaisma, un mazā automašīna, kas bija stāvējusi priekšā džipam, aizšāvās prom, ka riepas vien nokauca.
Džeina ieslēdza pagrieziena rādītāju, lai apbrauktu džipu. Viņi bija ceļā uz skolas izvēles pasākumu Zigija jaunajā skolā, un Džeinai nebija ne jausmas, uz kurieni īsti bija jābrauc. Gan viņa, gan Zigijs jutās satraukti, taču centās to slēpt. Viņa gribēja ierasties skolā krietnu brīdi pirms noteiktā laika.
– Kas tai dāmai kaiš? – Zigijs gribēja zināt.
Džeina dīvaini satrūkās. Tā dažreiz mēdza gadīties, kad viņa sāka prātot par savu dzīvi, un tad kaut kas (visbiežāk Zigijs) pēdējā brīdī lika viņai atcerēties, kā nāktos uzvesties jaukai, parastai, pieklājīgai, pieaugušai sievietei.
Ja nebūtu Zigija pozitīvās ietekmes, Džeina būtu aizbraukusi. Viņa būtu pārāk cieši domājusi par to, kā laikus nogādāt dēlu uz skolas izvēles pasākumu, un pametusi sievieti sēžam notekā un lokāmies sāpēs.
– Es tikai paskatīšos, kas viņai noticis, – Džeina sacīja, it kā jau uzreiz būtu vēlējusies to darīt. Ieslēgusi avārijas ugunis, viņa atvēra automašīnas durvis, apzinādamās, ka gluži savtīgā kārtā nemaz nevēlas to darīt. Jūs mani apgrūtināt, krāšņā dāma!
– Vai jums kaut kas atgadījies? – viņa uzsauca.
– Viss kārtībā! – Sieviete pasmaidīja, mēģināja izslieties
