viņu dievina. Saproti, Bonija ir tik mierīga. Atšķirībā no manis. Viņa runā tik maigi… klusi… melodiski… ka, to dzirdot, gribas iegāzt pa sienu.
Džeina iesmējās, dzirdēdama, kā Medelaina atdarina klusu, melodisku balsi.
– Tu droši vien iedraudzēsies ar Boniju, – Medelaina turpināja. – Viņu nav iespējams ienīst. Es lieliski protu ienīst cilvēkus, un pat man nenākas viegli. Man nākas patiešām pacensties no visas sirds un dvēseles.
Viņa vēlreiz sakārtoja ledus kompresi uz potītes.
– Kad Bonija uzzinās, ka esmu savainojusi potīti, viņa man atnesīs kaut ko ēdamu. Viņa ir sajūsmā par jebkuru ieganstu, lai tikai varētu man atnest kaut ko pašas gatavotu, droši vien tāpēc, ka Neitens viņai ir pateicis, ka esmu nekur nederīga pavāre, un tāpēc viņa grib īpaši izcelties. Lai gan visbriesmīgākais ir tas, ka Bonija droši vien patiesībā nemaz nevēlas izcelties. Viņa gluži vienkārši ir nenormāli jauka. Es ar lielāko prieku izmestu visus viņas ēdienus atkritumos, taču tie ir pārāk sasodīti gardi. Mans vīrs un bērni mani par to nogalinātu.
Medelainas seja pārvērtās. Viņa sāka starojoši smaidīt un māt.
– Ā! Beidzot viņa ir klāt! Seleste! Nāc šurp! Paskaties, ko es esmu izdarījusi!
Džeina pacēla galvu, un viņai sažņaudzās sirds.
Tam nevajadzēja būt svarīgi. Viņa zināja, ka tam nevajadzēja būt svarīgi, taču daži cilvēki bija tik nepieņemami, aizvainojoši skaisti, ka, viņus redzot, sametās kauns. Visi viņas trūkumi nu bija atklājušies kā uz delnas. Lūk, kā vajadzēja izskatīties sievietei. Tieši tā. Ar viņu viss bija kārtībā, toties ar Džeinu – ne.
“Tu esi ļoti resna, neglīta meitene,” kāda balss uzstājīgi iečukstēja viņai ausī, apdvesdama viņu ar karstu, smirdīgu elpu.
Džeina nodrebinājās un mēģināja uzsmaidīt ārkārtīgi skaistajai sievietei, kura nāca uz viņu pusi.
Tea: Pieļauju, jūs jau zināt, ka Bonija ir apprecējusies ar Medelainas bijušo vīru Neitenu? Tas radīja zināmus sarežģījumus. Jums vajadzētu to papētīt. Jūs, protams, paši zināt, kas jums darāms.
Bonija: Tam nav itin nekāda sakara ne ar ko. Mums bija ļoti draudzīgas attiecības. Vēl tikai šorīt es viņiem pie durvīm atstāju veģetāro lazanju viņas nabaga vīram.
Gabriela: Es skolā biju jauniņā. Es nevienu nepazinu. “Ak, mēs esam tik gādīga skola,” direktore man stāstīja. Kā tad. Es teikšu godīgi: pirmais, ko nodomāju, kad tajā skolas izvēles dienā iegāju skolas laukumā, bija: savējo grupas. Savējo grupas, savējo grupas, savējo grupas. Nemaz nebrīnos, ka beigās kādam bija jāmirst. Nu labi. Tas laikam būtu pārspīlēti sacīts. Es esmu nedaudz pārsteigta.
Piektā nodaļa
Atgrūdusi vaļā “Zilā blūza” durvis, Seleste uzreiz ieraudzīja Medelainu. Viņa sēdēja pie galda kopā ar tievu maza auguma meiteni zilos džinsa svārkos un vienkāršā, baltā sporta krekliņā ar V veida kakla izgriezumu. Meitene bija nepazīstama. Selesti pārņēma asa vilšanās. “Tikai mēs divas,” Medelaina bija sacījusi.
Seleste klusībā aši saņēmās un dziļi ieelpoja. Pēdējā laikā, runājot ar vairāku cilvēku grupām, viņa bija sākusi ievērot kaut ko neparastu. Viņa vairs īsti neprata būt. Viņa pieķēra sevi domājam: Vai es nupat iesmējos pārāk skaļi? Vai es aizmirsu, ka man jāiesmejas? Vai es nupat atkārtojos?
Nez kāpēc tad, kad viņa bija divatā ar Medelainu, viss bija kārtībā. Kad viņas bija divas vien, Seleste jutās nesatricināma. Tāpēc, ka viņa Medelainu pazina jau sen.
Varbūt viņai vajadzēja kādu uzmundrinošu līdzekli. Tā būtu sacījusi viņas vecmāmiņa. Ko tas īsti nozīmēja?
Līkumodama starp galdiņiem, Seleste devās uz viņu pusi. Abas vēl nebija viņu pamanījušas un aizrautīgi sarunājās. Varēja skaidri saskatīt meitenes profilu. Viņa bija pārāk jauna, lai viņas bērns varētu iet skolā. Viņa noteikti bija auklīte vai bērnu pieskatītāja. Droši vien auklīte. Varbūt viņa bija no Eiropas? Un ne pārāk labi runāja angliski? Tad būtu skaidrs, kāpēc viņa sēdēja mazliet stīvi un saspringti, it kā pūlētos koncentrēties. Protams, varbūt viņai vispār nebija nekāda sakara ar skolu. Medelaina nepiespiesti kuģoja pa visdažādākajām sabiedrības aprindām, atstādama aiz sevis gan draugus, gan ienaidniekus uz visu mūžu; ienaidnieku droši vien bija vairāk. Konflikti Medelainai lika burtiski uzplaukt. Vislaimīgākā viņa jutās tad, kad varēja pamatīgi pārskaisties.
Ieraudzījusi Selesti, Medelaina atplauka. Tā bija viena no viņas visjaukākajām īpašībām: ieraugot kādu, viņas seja pārvērtās, it kā šis cilvēks būtu visgaidītākais visā pasaulē.
– Sveika, jubilāre! – Seleste uzsauca.
Medelainas sarunu biedrene apsviedās. Viņas brūnie mati bija sāpīgi gludi atsukāti no pieres, it kā viņa dienētu armijā vai strādātu policijā.
– Kas ar tevi noticis, Medelaina? – Seleste noprasīja, pienākusi tuvāk un ieraudzījusi uz krēsla atbalstīto Medelainas kāju. Viņa pieklājīgi uzsmaidīja meitenei, un šķita, ka šī meitene saraujas, it kā Seleste būtu nevis pasmaidījusi, bet gan ņirdzīgi pavīpsnājusi. (Ak dievs, viņa taču bija pasmaidījusi, vai ne?)
– Tā ir Džeina, – Medelaina paziņoja. – Viņa mani izglāba un nepameta ceļa malā, kad es izmežģīju potīti, pūlēdamās glābt jauniešu dzīvību. Džeina, tā ir Seleste.
– Sveiki, – Džeina noteica. Viņas sejā bija manāms kaut kas kails un sāpīgs, it kā tā būtu pārāk stipri noberzta. Viņa gremoja košļājamo gumiju, gandrīz nemanāmi kustinādama žokli, it kā tas būtu liels noslēpums.
– Džeina ir jauna pirmskolas māmiņa, – Medelaina paskaidroja, kad Seleste bija apsēdusies. – Gluži tāpat kā tu. Tāpēc mans pienākums ir jūs abas iepazīstināt ar visu, kas jums jāzina par Pirivī valsts skolas politiku. Tas ir īsts mīnu lauks, meitenes. Īsts mīnu lauks, kad es jums saku.
– Skolas politika? – Džeina sarauca pieri un ar abām rokām savilka zirgasti vēl ciešāk. – Es negrasos iesaistīties nekādā skolas politikā.
– Es arī ne, – Seleste piekrita.
Džeina tā arī vairs nekad neaizmirsa, cik pārgalvīgi todien bija izaicinājusi Likteni. “Es negrasos iesaistīties nekādā skolas politikā,” viņa bija sacījusi, un kāds tur, augšā bija to dzirdējis, un šāda attieksme viņam nebija iepatikusies. Tā bija pārāk pašpārliecināta. “Gan jau redzēsim,” viņš bija noteicis, atgāzies krēslā un no sirds izsmējies par Džeinu.
Selestes dzimšanas dienas dāvana bija Waterford kristāla šampanieša glāžu komplekts.
– Ak dievs, cik ļoti man tās patīk! Tās taču ir absolūti vienreizējas, – Medelaina jūsmoja. Uzmanīgi izņēmusi vienu glāzi no kastes, viņa pacēla to pret gaismu, apbrīnodama smalko rakstu – mazītiņu
