vien ap viņām sapulcējās citi vecāki, un Medelaina ņēma visu savās rokās. Viņa iepazīstināja Džeinu un Selesti ar citu, vecāku bērnu mātēm, un pastāstīja visiem par to, kā, glābdama jauniešu dzīvību, bija izmežģījusi potīti.
– Cik tipiski Medelainai, – sieviete, vārdā Kerola, uzrunāja Džeinu. Viņa izskatījās maiga, un viņai bija puķaina vasaras kleita ar kuplām piedurknēm un salmu cepure ar platām malām. Šī sieviete līdzinājās seriālā “Mazā mājiņa prērijā” redzētai varonei no balti apmestas baznīcas. (Kerola? Vai Medelaina nebija teikusi, ka viņai patīk tīrīt? Tīrīgā Kerola.)
– Medelainai ļoti patīk pastrīdēties, – Kerola turpināja. – Viņa ir gatava stāties pretī jebkuram. Mūsu dēli kopā spēlē futbolu, un pagājušajā gadā viņa uzsāka strīdu ar kādu milzīgu tēvu. Visi vīri bija paslēpušies, bet Medelaina nostājās viņam tieši priekšā, ar pirkstu bakstīja viņam krūtīs un nepadevās ne par mata tiesu. Jābrīnās, kā viņa vispār palika dzīva.
– Ā, tu runā par viņu! Par to mazo bērnu koordinatoru. – Medelaina burtiski izspļāva šos vārdus, it kā runa būtu par sērijveida slepkavu. – Es to vīrieti ienīdīšu līdz kapa malai!
Tikmēr Seleste, pagājusi mazliet tālāk, turpināja satraukti un nedroši sarunāties. Džeina jau bija sākusi saprast, ka šāda izturēšanās ir viņai raksturīga.
– Kā jūs teicāt, kā sauc jūsu dēlu? – Kerola noprasīja Džeinai.
– Zigijs, – Džeina atteica.
– Zigijs, – Kerola šaubīdamās atkārtoja. – Vai tas ir etnisks vārds?
– Labdien, mani sauc Renāte! – Džeinai priekšā nostājās sieviete ar pelēkiem, simetriski un rūpīgi apgrieztiem matiem un kvēlām, brūnām acīm aiz elegantām brillēm melnos rāmjos. Viņa sniedza roku sveicienam. Džeina jutās tā, it kā viņu būtu uzrunājusi politiķe. Savu vārdu Renāte bija nosaukusi tik dīvaini uzsvērti, it kā Džeina būtu jau sen gaidījusi šo tikšanos.
– Labdien. Mani sauc Džeina. Priecājos iepazīties! – Arī Džeina mēģināja runāt tikpat aizrautīgi. Vai tikai tā nebija skolas direktore?
Kāda labi ģērbta gaišmate, kuru droši vien varēja uzskatīt par vienu no Medelainas minētajiem Gaišmatainajiem Cekuliem, piesteidzās viņām klāt, turēdama rokā dzeltenu aploksni.
– Renāte, – viņa sacīja, nelikdamās ne zinis par Džeinu. – Es dabūju to izglītības atskaiti, par kuru mēs runājām pie vakariņu galda…
– Vienu mirklīti, Hārpera, – Renāte mazliet nepacietīgi pārtrauca un uzsmaidīja Džeinai. – Džeina, priecājos ar jums iepazīties! Es esmu Amabellas mamma, un mans Džeksons iet otrajā klasē. Starp citu, viņas vārds ir Amabella, nevis Anabella. Tas ir franču vārds. Mēs to neizdomājām paši.
Hārpera turpināja mīņāties Renātei līdzās. Kamēr Renāte runāja, viņa godbijīgi māja ar galvu gluži kā tie cilvēki, kuri preses konferencēs mēdz stāvēt politiķiem aiz muguras.
– Es tikai gribēju iepazīstināt jūs ar Amabellas un Džeksona auklīti, kura gluži nejauši arī ir francūziete! Quelle coincidence! Tā ir Žiljeta. – Renāte norādīja uz sīku meiteni ar īsiem, rudiem matiem un savādi valdzinošu seju, kurā izcēlās milzīga mute ar krāšņām lūpām. Šī meitene izskatījās pēc ļoti glītas citplanētietes.
– Priecājos iepazīties. – Auklīte sniedza ļenganu plaukstu. Viņa runāja ar izteiktu franču akcentu un izskatījās nogarlaikojusies līdz nāvei.
– Es tāpat, – Džeina atteica.
– Vienmēr esmu uzskatījusi, ka ir jauki, ja auklītes cita citu pazīst. – Renāte moži lūkojās te uz vienu, te uz otru. – Mēs to varētu nosaukt par nelielu atbalsta grupu, vai ne? Kāda ir jūsu tautība?
– Viņa nav nekāda auklīte, Renāte, – uz soliņa sēdošā Medelaina aizrādīja. Viņas balsī bija skaidri manāma jautrība.
– Nu, tātad bērnu pieskatītāja, – Renāte nepacietīgi pārlaboja.
– Renāte, paklausies, viņa ir māte, – Medelaina sacīja. – Viņa gluži vienkārši ir jauna. Zini, mēs arī kādreiz tādas bijām.
Renāte sajutās neomulīgi un uzsmaidīja Džeinai, it kā viņai būtu radušās aizdomas, ka tiek izjokota, bet, pirms vēl Džeina bija paguvusi kaut ko pateikt (sajūta bija tāda, it kā viņai pieklātos atvainoties), kāds iesaucās:
– Tur jau viņi nāk! – un visi vecāki steidzās uz priekšu. Glīta, gaišmataina skolotāja ar bedrītēm vaigos, izskatīdamās pēc īstas pirmskolas skolotājas lomas tēlotājas, izveda bērnus no klases telpas.
Divi mazi, gaišmataini puisēni metās uz priekšu kā izšautas lodes un devās tieši pie Selestes.
– Uf, – Seleste noelsās, kad divas gaišmatainas galviņas ietriecās viņai vēderā.
– Kamēr Seleste nebija laidusi pasaulē savus mazos dēmonus, doma par dvīņiem man šķita ļoti patīkama, – Medelaina bija paziņojusi Džeinai, kad viņas bija dzērušas šampanieti ar apelsīnu sulu. Seleste bija tikai izklaidīgi pasmaidījusi, acīmredzami nemaz nejuzdamās apvainojusies.
Kloī cēli izsoļoja no klases, sadevusies rokās ar divām citām, princesēm līdzīgām, meitenēm. Džeina satraukti pētīja bērnu pulciņu, meklēdama Zigiju. Vai Kloī bija viņu pametusi? Tur jau viņš bija. Zigijs iznāca ārā viens no pēdējiem, taču viņš izskatījās laimīgs. Džeina paskatījās uz viņu un jautājoši pacēla abus īkšķus, un Zigijs atbildes vietā smaidīdams izdarīja tāpat.
Pēkšņi iestājās kņada. Visi apstājās, lai paskatītos turp.
Mazā, cirtainā meitene, kura pēdējā iznāca no klases, bija saķērusi kaklu un uzrāvusi plecus. Viņa šņukstēja.
– Auuu, – novilka mātes, jo viņa izskatījās tik nožēlojama un drosmīga, un viņai bija tik skaisti mati.
Džeina noskatījās, kā Renāte steidzas pie meitenītes. Ne tik dedzīgi viņai sekoja arī dīvainā auklīte. Māte, auklīte un glītā, gaišmatainā skolotāja noliecās pie mazās meitenītes, lai viņu uzklausītu.
– Mammu! – Zigijs pieskrēja pie Džeinas, un Džeina strauji apskāva viņu un pacēla. Šķita, ka viņi nav redzējušies jau veselu mūžību, it kā abi būtu devušies katrs savā ceļojumā uz eksotisku, tālu zemi. Džeina iespieda degunu viņa matos.
– Kā tev gāja? Vai bija jautri?
Pirms vēl viņš bija paguvis atbildēt, skolotāja uzsauca:
– Vai visi vecāki un bērni varētu mirklīti paklausīties? Šis rīts ir bijis tik brīnišķīgs, taču mums par kaut ko drusku jāparunājas. Vispār tas ir nopietni.
Bedrītes skolotājas vaigos notrīcēja, it kā viņa mēģinātu
