partnera arī nav.
Es esmu viena pati. Vientuļā māte.
– Nopietni? – Medelaina izdvesa tā, it kā Džeina nupat būtu paziņojusi kaut ko visnotaļ pārdrošu un brīnišķīgu.
– Tieši tā, – Džeina muļķīgi pasmaidīja.
– Zini, citi labprāt mēdz to aizmirst, taču arī es savulaik biju vientuļā māte, – Medelaina paziņoja. Tad viņa izslējās un pacēla galvu, it kā grasītos uzrunāt bariņu cilvēku, kuri ar viņu nav vienisprātis. – Vīrs mani pameta, kad mana vecākā meita vēl bija pavisam maza. Ebigeila. Viņai ir četrpadsmit gadu. Es arī biju ļoti jauna, gluži tāpat kā tu. Man bija tikai divdesmit seši gadi, lai gan man pašai šķita, ka tas jau ir milzīgs vecums. Man bija ļoti grūti. Būt vientuļai mātei ir ļoti grūti.
– Jā, bet man ir mamma un…
– Jā, protams, protams. Es negribu teikt, ka mani neviens neatbalstīja. Arī mani vecāki man palīdzēja. Bet, ak dievs, bija tādi vakari, kad Ebigeila saslima, vai arī es saslimu, vai, vēl ļaunāk, kad mēs abas bijām slimas, un… nu, jā. – Medelaina aprāvās un starojoši pasmaidīja. – Mans bijušais vīrs tagad ir apprecējies ar citu. Viņiem ir maza meitiņa, aptuveni vienā vecumā ar Kloī, un Neitens ir kļuvis par gada labāko tēvu. Kad vīrieši tiek pie vēl vienas iespējas, tā gadās bieži. Ebigeila domā, ka viņas tētis ir brīnišķīgs. Tikai es vienīgā vēl neesmu viņam piedevusi. Runā, ka piedot esot labi, taču es nepiekrītu. Es savu aizvainojumu esmu ļoti iemīļojusi. Es par to gādāju kā par mazu mājdzīvnieku.
– Patiesībā es arī neesmu piedošanas piekritēja, – Džeina atzinās.
Medelaina pasmaidīja un nomērķēja uz viņu ar tējkaroti.
– Visu cieņu. Nekad nepiedod. Nekad neaizmirsti. Tāda ir mana devīze.
Džeina īsti nesaprata, vai tas bija joks.
– Un kā tad ir ar Zigija tēti? – Medelaina turpināja. – Vai viņš vispār vēl mēdz parādīties?
Džeina pat nesarāvās. Viņa jau piecus gadus bija mācījusies savaldīties. Nu viņa juta, ka kļūst pavisam nekustīga.
– Nē. Mēs nemaz nebijām pa īstam kopā, – viņa nevainojami norunāja savu tekstu. – Es pat nezināju viņa vārdu. Tas bija… – Apklust. Ieturēt pauzi. Novērsties, it kā būtu grūti skatīties otrai acīs. – Tāds kā… viens piegājiens.
– Tu gribi teikt… vienas nakts sakars? – Medelaina nekavējoties līdzjūtīgi pārvaicāja, un pārsteigtā Džeina gandrīz iesmējās. Lielākā daļa ļaužu, it īpaši Medelainas vecumā, reaģēja ar gandrīz nemanāmu riebumu, kas it kā sacīja: es to saprotu un pieņemu, taču tagad manās acīs tu tiec pieskaitīta citai cilvēku kategorijai. Šāda nepatika Džeinai nekad nešķita aizvainojoša. Arī viņai pašai tas šķita riebīgi. Viņa gluži vienkārši vēlējās, lai šis konkrētais sarunas temats tiktu izbeigts uz visiem laikiem, un lielākoties tieši tā arī notika. Zigijs bija Zigijs. Nekāda tēta viņam nebija. Dzīvojam tālāk.
– Kāpēc tu nevari pateikt, ka esi šķīrusies no bērna tēva? – māte savulaik bija vaicājusi.
– Melos var sapīties, mammu, – Džeina atteica. Viņas māte neprata melot. – Šādā veidā sarunu var gluži vienkārši izbeigt.
– Es vēl atceros savus vienas nakts sakarus, – Medelaina skumīgi noteica. – Ko tikai es nedarīju deviņdesmitajos gados! Kaut kas traks. Cerams, ka Kloī to nekad neuzzinās. Gatavais posts! Vai tas bija jautri?
Džeina tikai pēc mirkļa aptvēra šo jautājumu. Medelaina gribēja zināt, vai viņas vienas nakts sakars bijis jautrs.
Uz mirkli Džeina domās atkal atgriezās stikla burbulim līdzīgajā liftā, kas klusi cēlās augšup pašā viesnīcas vidū. Šampanieša pudeles kakls viņa rokā. Otra plauksta uz viņas krustiem, tā vilka viņu tuvāk. Abi no visas sirds smējās. Dziļas grumbiņas ap viņa acīm. No smiekliem un iekāres Džeina bija kļuvusi vāja. Un no dārgām smaržām arī.
Džeina noklepojās.
– Laikam gan, – viņa atteica.
– Piedod, – Medelaina sacīja. – Tas bija pārāk vieglprātīgi. Es tā pateicu tāpēc, ka atcerējos pati savu veltīgi izšķiesto jaunību. Vai varbūt tāpēc, ka tu esi tik jauna, bet es esmu tik veca un cenšos izlikties nesatricināma. Cik tev gadu? Ja vien neiebilsti, ka es tev to vaicāju.
– Divdesmit četri, – Džeina atbildēja.
– Divdesmit četri, – Medelaina izdvesa. – Man šodien palika četrdesmit. Es taču tev to jau teicu, vai ne? Tu droši vien domā, ka tev nekad nebūs četrdesmit, vai ne?
– Nu, es ceru, ka man būs četrdesmit, – Džeina sacīja. Viņa jau agrāk bija ievērojusi, ka pusmūža sievietes ir kā apsēstas ar savu vecumu. Viņas vienmēr par to smējās, žēlojās un nespēja vien beigt par to runāt, it kā novecošanas process būtu sarežģīta mīkla, ko viņas censtos atrisināt. Kāpēc tas viņas tik ļoti mulsināja? Džeinas mātes draudzenēm, šķiet, burtiski nebija nekā cita, par ko runāt, vismaz Džeinas klātbūtnē ne. “Ak, tu esi tik jauna un skaista, Džeina” (lai gan viņa acīmredzami tāda nebija; šķiet, šīs sievietes uzskatīja, ka tas viss ir saistīts: jauna – tātad automātiski arī skaista!). “Ak, tu esi tik jauna, Džeina, tu noteikti pratīsi salabot manu telefonu/datoru/fotoaparātu” (lai gan daudzas mātes draudzenes tehnoloģijas jomā bija daudz zinošākas par Džeinu). “ Ak, tu esi tik jauna, Džeina, tev ir tik daudz enerģijas” (kad viņa jutās tik nogurusi, tik ļoti, ļoti nogurusi).
– Un, paklausies, no kā tu iztiec? – Medelaina satraukti noprasīja un izslējās, it kā viņai nekavējoties vajadzētu atrisināt šo problēmu. – Vai tev ir darbs?
Džeina viņai uzsmaidīja.
– Es esmu pašnodarbināta grāmatvede. Šobrīd man ir izveidojusies laba klientu bāze, daudz mazu uzņēmumu. Es strādāju ātri. Es labi tieku galā ar darbu. Ar to pietiek, lai varētu samaksāt par īri.
– Gudra meitene, – Medelaina atzinīgi sacīja. – Kad Ebigeila bija maza, es arī pati pelnīju sev iztiku. Vismaz lielākoties. Laiku pa laikam Neitens saņēmās tiktāl, lai atsūtītu man kādu čeku. Bija smagi, tomēr savā ziņā es jutos arī gandarīta. Tā, it kā rīkotos viņam par spīti. Tu taču saproti, ko es gribu teikt.
– Protams, – Džeina atteica. Būdama vientuļā māte, Džeina nevienam nemēģināja iespītēt. Vismaz ne tādā ziņā, kā Medelaina to bija domājusi.
– Tu noteikti būsi viena no jaunākajām pirmskolas mammām, – Medelaina domīgi secināja. Tad viņa iemalkoja kafiju un neganti pasmīnēja. – Tu esi jaunāka pat par mana bijušā vīra jauno, burvīgo sievu. Apsoli man, ka nesāksi ar viņu draudzēties, labi? Es pie tevis tiku pirmā.
– Mēs noteikti nemaz nesatiksimies, – Džeina apmulsusi sacīja.
– Satiksieties
