ir kārtībā.
Šķita, ka Elizabete veltīgi cenšas izdomāt, ko lai saka.
“Vienkārši esi tāda, kāda esi!” Alisei gribējās iekliegties.
Beidzot Elizabete pateica:
– Varbūt mūsu dzīve tomēr nav izrādījusies tāda, kā bijām iztēlojušās trīsdesmit gadu vecumā.
Viņas iztraucēja kāda balss:
– Beidzot es jūs atradu! Man jau likās, ka tas nekad nenotiks!
Gultas kājgalī bija nostājusies kāda sieviete. Viņas seja uz mirkli noslēpās aiz liela dzeltenu tulpju pušķa, ko viņa bija ceremoniāli pacēlusi rokās.
Tad viņa nolaida tulpes un atklāja savu seju. Alise vairākas reizes samirkšķināja acis.
DEVĪTĀ NODAĻA
– Mammu? – Alise noprasīja.
Gultas kājgalī stāvēja Alises māte, taču šī Barba Džonsa izskatījās pavisam citāda nekā tā, kuru Alise pazina.
Pirmkārt (un uzskaitījumu varēja sākt ar daudzām dažādām lietām), viņas mati vairs nebija īsi un brūni, apgriezti pieticīgajā mūķenes frizūrā, kādu viņa bija nēsājusi tik sen, cik vien Alise spēja atcerēties. Tagad tie bija krāšņā sarkankoka tonī un gari. Tie krita pāri pleciem, abās pusēs atpakaļ atķemmētās šķipsnas galvvidū bija saspraustas ar milzīgu, no zīda darinātu krāšņu tropu ziedu. Viņas māte, vienkāršā māte, kura allaž centās nekādi neizcelties un parasti mēdza tikai vainīgi uzkrāsot lūpas ar vismaigāk sārto Avon lūpu zīmuli, nu bija uzklājusi uz sejas to, ko varēja nosaukt vienīgi par teātra grimu. Viņas lūpas bija tādā pašā sarkankoka krāsā kā mati, plakstiņi bija purpursarkani, vaigi – koši, pūderkrēma kārta – bieza un pārāk tumša, un tās taču nevarēja būt mākslīgās skropstas, vai ne? Viņa bija uzvilkusi ar vizuļiem izšūtu krekliņu ar augstu apkakli. Viņas viduklis bija cieši savilkts ar platu, melnu jostu. Viņas svārki bija kupli un koši sarkani. Pacēlusi galvu, Alise ieraudzīja, ka tērps bija papildināts ar tīkliņzeķēm un augstpapēžu siksniņkurpēm.
Māte noprasīja:
– Kā tu jūties, mīļā? Es vienmēr esmu teikusi, ka tās stepa nodarbības nenāk par labu tavām locītavām, un paskat vien, kas tagad ir noticis.
– Vai tu ej uz karnevālu? – Alisi pēkšņi pārņēma apjausma. Tas varēja būt izskaidrojums, lai gan pat tas būtu pārsteidzoši.
– Nē, muļķīt, tobrīd, kad Elizabete atstāja man ziņu, mēs skolā rīkojām paraugdemonstrējumus – es nekavējoties steidzos šurp, pat nepakavēdamās, lai pārģērbtos. Dažs labs uz mani gan pablenza, taču nu jau mani ar to vairs nevar pārsteigt! Labi, nerunāsim vairs par to, pastāsti man, kas ir noticis un ko saka ārsti. Tu esi bāla kā krīts. – Māte apsēdās uz gultas malas un papliķēja Alisei pa kāju. Pa viņas roku augšup un lejup paslidinājās rokassprādzes ar vizuļiem. Vai mamma bija iedegusi? Vai mammas tērpam bija krūšu izgriezums?
– Kādus paraugdemonstrējumus? – Alise noprasīja, nespēdama novērst skatienu no šī neparastā radījuma. Mamma, tomēr ne mamma. Atšķirībā no Elizabetes, viņai nebija nevienas jaunas grumbiņas – patiesībā biezais grima slānis bija padarījis viņas seju gludu, un tāpēc viņa izskatījās jaunāka.
Elizabete iejaucās:
– Alise ir zaudējusi krietnu daļu atmiņas, mammu. Viņa neatceras neko, kas noticis pēc tūkstoš deviņi simti deviņdesmit astotā gada.
– Ai, – Barba noteica, – man nepavisam nepatīk, kā tas izklausās. Man jau likās, ka viņa izskatās pārāk bāla. Tev noteikti ir smadzeņu satricinājums. Tikai neaizmiedz! Pēc smadzeņu satricinājuma katrā ziņā vajag palikt nomodā. Dari, ko darīdama, mīļā Alise, bet tu nedrīksti aizmigt!
– Tas ir mīts, – Elizabete iebilda. – Šāds ieteikums vairs nepastāv.
– Nu, īstenībā es to nemaz nezinu, jo man šķiet, ka pavisam nesen es izdevumā Reader’s Digest lasīju par kādu mazu puiku Endiju, kurš bija sasitis galvu, braukādams pa brikšņiem ar vienu no tiem mazajiem motocikliem, un tieši tas pats notika arī ar Sandras mazdēlu, un es tev saku skaidri un gaiši, ka nemūžam neļautu Tomam kāpt uz kaut kā tāda, Alise, lai gan esmu gatava saderēt, ka tas mazais velnēns būtu sajūsmā, jo tie ir briesmīgi bīstami pat tad, ja galvā tiek uzlikta ķivere, un tam mazajam puikam, tam Endijam, ķiveres nemaz nebija. Manuprāt, tas bija Endijs, bet varbūt Ārnijs, lai gan tas ir jocīgs, vecmodīgs vārds, kādu mūsdienās vairs negadās bieži dzirdēt…
– Mammu? – Alise pārtrauca, sapratusi, ka izejas no Endija/Ārnija labirinta vairs nebūs. Māte allaž bijusi slimīgi pļāpīga, lai gan parasti sabiedrībā viņa runāja daudz klusāk, izrādot slimīgu bijību pret apkārtējiem, un tāpēc vienmēr nācās atgādināt: “Runā skaļāk, mammu!” Ja uzradās kāds cilvēks, kuru māte nebija labi pazinusi vismaz divdesmit gadus, viņas tērgāšana gluži kā izslēgts radioaparāts vienā mirklī aprāvās teikuma vidū. Viņa ierāva galvu plecos, centās neskatīties nevienam acīs un kaitinoši pazemīgi smaidīja. Viņa bija tik kautrīga, ka tolaik, kad Alise un Elizabete vēl mācījās skolā, ikreiz pirms vecāku sapulces viņai no satraukuma burtiski kļuva nelabi. Viņa pārnāca mājās, izskatīdamās bāla un drebēdama no pārguruma, nespēdama atcerēties gandrīz ne vārda no visa, ko skolotāji bija sacījuši, it kā galvenais būtu vienkārši ierasties, nevis klausīties, un Elizabete tādēļ vienmēr kļuva gandrīz vai traka no dusmām, jo viņa vēlējās uzzināt visus tos labos vārdus, ko skolotāji bija par viņu teikuši. (Alisei kaut kas tāds nemaz nerūpēja, jo viņai bija skaidrs, ka lielākajai daļai skolotāju droši vien vispār nebija ne jausmas, kas viņa tāda ir, jo Alisi bija piemeklējusi tāda pati kautrība. Viņa to bija mantojusi gluži kā nelāgu fizisku kaiti, piemēram, kā ekzēmu.)
Tagad Alises māte runāja normālā skaļumā (patiesībā pat mazliet skaļāk, nekā būtu nepieciešams), un viņa vairs nešaudīja apkārt piesardzības pilnus skatienus, lai pārliecinātos, vai tuvumā negrasās uzrasties kāds nozīmīgs svešinieks. Turklāt izskatījās, ka viņa bija iemācījusies turēt galvu pavisam citādi nekā agrāk; viņas zods bija pasliets augšup, bet kakls izliekts kā pāvam. Alisei tas kādu atgādināja; kādu, ko viņa noteikti nebija aizmirsusi, kādu, ko viņa pazina pavisam labi, lai gan pagaidām nespēja nosaukt šī cilvēka vārdu.
– Bet es tik un tā nesaprotu, kāpēc tu esi tā apģērbusies, mammu, – Alise sacīja. – Tu izskaties… neticami.
Es klusībā nodomāju: “Lūdzu, nepiemini Rodžera vārdu, mammu. Vēl vienu satricinājumu viņa neizturēs. Viņas smadzenes varētu eksplodēt.
– Nu, kā jau es teicu, mīļā, kad Elizabete man atstāja ziņu, mēs ar Rodžeru skolā rādījām salsas paraugdemonstrējumus. Es biju tik satriekta, kad uzzināju…
– Vai tu teici – salsa?
– Nevar būt, ka tu esi aizmirsusi mūsu salsas dejas! Es tev pateikšu,
