style="font-size:15px;"> – Frenija, – Alise pēkšņi ieteicās. – Un kas ir ar Freniju? Viņa taču nav… saslimusi… vai tamlīdzīgi, ko? – Alise nemaz nevēlējās izrunāt vārdu “mirusi”.
– Ar viņu viss ir kārtībā, – Elizabete sacīja. – Viņa ir spara pārpilna.
Sudrabainais mobilais telefons, kas bija nolikts uz naktsgaldiņa līdzās Alises gultai, pēkšņi iezvanījās.
– Tas noteikti beidzot ir Niks! – Alise tvēra pēc telefona.
– Ak tā! – Elizabete pielēca kājās. – Ļauj, lai es vispirms ar viņu parunāju!
– Nekā nebija. – Alise aizkaitināta atvirzīja telefonu tālāk no viņas. – Kāpēc? – Nesagaidījusi atbildi, viņa nospieda zaļo taustiņu un pielika telefonu pie auss. – Hallo?
– Jā, sveika, tas esmu es. – Tas bija Niks; Alise juta, ka cauri viņas dzīslām kā brendija malks izšaujas svētlaimīgs atvieglojums.
Viņš turpināja:
– Kas noticis? Vai kaut kas atgadījies ar kādu no bērniem? – Nika balss bija dobjāka, skarbāka nekā parasti, it kā viņš būtu saaukstējies.
Tātad arī Niks zināja par bērniem. Par viņiem zināja visi.
Elizabete lēkāja, vicināja rokas un māja uz telefonu. Alise parādīja viņai mēli.
– Nē, runa ir par mani, – Alise paskaidroja. Bija tik daudz, ko stāstīt, ka viņa nemaz nezināja, ar ko sākt. – Es pakritu, ē… sporta zālē, kopā ar Džeinu Tērneri, un sasitu galvu. Es zaudēju samaņu. Nācās izsaukt ātro palīdzību – jā, un liftā es novēmu tam puisim visas kurpes, tik apkaunojoši! Un pagaidi vien, kad es tev pastāstīšu par tām sievietēm, kuras tēlo, ka piedalās rodeo! Tik smieklīgi. Paklau, tu esi Portugālē! Neticami, ka tu atrodies Portugālē – kā tur izskatās?
Bija tik daudz, ko viņam pateikt; Alisei šķita, ka viņi nav tikušies gadiem ilgi. Kad Niks atgriezīsies no Portugāles, viņiem vajadzēs aiziet vakariņās uz to jauko meksikāņu restorānu un kārtīgi izrunāties. Viņi dzers “Margaritas”; viņa vairs nebija stāvoklī un atkal varēja dzert. Ak, viņa ilgojās, kaut varētu šajā pašā mirklī atrasties restorānā kopā ar Niku, sēdēt tumšā stūrī pie galdiņa un just, kā Niks ar īkšķi glāsta viņas plaukstu.
Klausulē iestājās klusums. Niks noteikti bija pagalam satriekts.
– Bet ar mani viss ir kārtībā! – Alise apliecināja. – Tas nav nekas nopietns. Viss būs labi! Es jūtos ļoti labi!
Niks noprasīja:
– Kāda velna pēc tad man vajadzēja tev zvanīt?
Alise juta, ka atraujas, it kā Niks viņai būtu iesitis. Niks vēl nekad, nekad nebija ar viņu tā runājis, pat ne tad, kad viņi bija strīdējušies. Viņam taču vajadzēja izkliedēt šo murgu, nevis padarīt to vēl ļaunāku.
– Nik? – Viņas balss iedrebējās. Vēlāk viņa tik ļoti sadusmosies uz Niku; viņa jutās ārkārtīgi aizskarta. – Kas tev lēcies?
– Vai tam visam pamatā ir kaut kāda stratēģija? Jo es neko nesaprotu, un, godīgi sakot, man nav laika tādām lietām. Tu taču negribi mainīt vienošanos attiecībā uz nedēļas nogalēm, vai ne? Vai par to ir runa? Vai arī – dieva dēļ, tikai nesaki, ka tam atkal ir kaut kāds sakars ar Ziemassvētkiem!
– Kāpēc tu ar mani tā runā? – Alise nesaprata. Viņas sirds neprātīgi sitās. Nekas no visa, kas šodien bija noticis, nebija viņu tik ļoti pārbiedējis. – Ko es tev esmu nodarījusi?
– Ak, velns parāvis, man šobrīd nav laika nodoties visādām draņķa spēlītēm!
Viņš kliedza. Viņš patiešām kliedza uz Alisi, un viņa taču atradās slimnīcā.
– Paprika, – Alise čukstus sacīja. – Tev jāizmazgā mute ar papriku, Nik.
Elizabete piecēlās.
– Dod šurp, – viņa pavēlēja.
Izņēmusi telefonu no Alises trīcošajiem pirkstiem, viņa pielika to pie auss un aizspieda otru ausi ar pirkstu. Tad uzgrieza Alisei muguru un pielieca galvu.
– Nik, te Elizabete. Patiesībā tas ir ļoti nopietni. Viņai ir smaga galvas trauma, un viņa ir zaudējusi atmiņu. Viņa ir aizmirsusi visu, kas noticis pēc tūkstoš deviņi simti deviņdesmit astotā gada. Vai tu saproti, ko es saku? Visu.
Alise ļāva galvai atkrist spilvenos un sāka sekli elsot. Ko tas nozīmēja?
Elizabete uz brīdi apklusa un klausījās, saraukusi pieri.
– Jā, jā, es saprotu, taču viņa patiešām neko no tā visa neatceras.
Atkal pauze.
– Viņi ir pie Bena. Viņš aizveda viņus uz peldēšanas nodarbību, un mēs laikam šovakar paliksim kopā ar viņiem, un tad… – Pauze. – Jā, labi, un tad tava mamma varēs viņus paņemt pie sevis, kā jau parasti, un līdz svētdienas pēcpusdienai Alise noteikti būs tikusi uz kājām, un viss atkal būs kā senāk. – Pauze. – Nē, es vēl neesmu runājusi ar ārstu, taču drīz es to darīšu. – Pauze. – Skaidrs. Labi, jā, vai tu gribi vēlreiz parunāt ar Alisi?
Alise pastiepa roku pēc telefona – Niks taču tagad noteikti atkal būs kļuvis tāds pats kā senāk –, taču Elizabete noteica:
– Ak tā. Labi. Nu, tad paliec sveiks, Nik.
Viņa izbeidza sarunu.
Alise noprasīja:
– Viņš negribēja ar mani runāt? Viņš patiešām negribēja ar mani runāt? – Visā viņas ķermenī bija jūtamas durošas sāpes; viņu nežēlīgi bakstīja kāds garš raganas pirksts.
Elizabete ar klikšķi aizvēra telefonu un uzlika plaukstu uz Alises rokas. Tad viņa saudzīgi sacīja:
– Drīz tu visu atcerēsies. Būs labi. Saproti, jūs ar Niku vairs neesat kopā.
Alisei šķita, ka viss, kas atrodas ap viņu, strauji krīt uz Elizabetes kustīgo lūpu vidu. Viņa koncentrēja uzmanību uz šīm lūpām. Aveņu toņa lūpu krāsa ar tumšāku maliņu. Elizabete noteikti izmantoja lūpu kontūrzīmuli. Kaut kas neiedomājams. Viņai vajadzēja apvilkt lūpas ar līniju.
Ko viņa tur teica? Viņa taču nevarēja sacīt, ka…
– Ko? – Alise noprasīja.
Elizabete atkārtoja:
– Jūs šķiraties.
Nudien, kaut kas neiedomājams.
ASTOTĀ NODAĻA
Vienu
