tev gāja ļoti viegli, toties ar Olīviju gadījās sarežģījumi… – Elizabete nemierīgi sagrozījās savā plastmasas krēslā. – Paklau, Alise, man laikam vajadzētu aiziet parunāties ar vienu no taviem ārstiem. Man ir patiešām grūti. Tas ir tik ērmīgi. Ļoti… biedējoši.
Panikas pārņemta, Alise pastiepās pēc Elizabetes rokas. Atkal palikt vienai šķita neiespējami.
– Nē, nē, neej nekur. Kāds drīz atkal atnāks. Kāds visu laiku atnāk, lai paskatītos, kā es jūtos. Paklau, Libij, es piezvanīju Nikam uz darbu, un tur man pateica, ka viņš atrodas Portugālē. Portugālē! Ko viņš tur dara? Es atstāju ziņu kaut kādai briesmīgai sekretārei. Es runāju viņai pretī. Tu būtu varējusi lepoties ar mani! Es pierādīju, ka man ir mugurkauls. Tik stiprs kā tērauds.
– Visu cieņu, – Elizabete noteica. Viņa izskatījās tā, it kā būtu apēdusi kaut ko nelāgu.
– Bet viņš vēl aizvien nav man piezvanījis, – Alise nopūtās.
Tikai tad, kad viņa sāka runāt par Niku Portugālē, es beidzot aptvēru acīmredzamo, un tas bija vēl satriecošāks par viņas jautājumu par to, vai viņas bērni ir “jauki”.
Viņa patiešām ir visu aizmirsusi.
Pat Džīnu.
SEPTĪTĀ NODAĻA
– Tātad tu patiešām neko neatceries? Itin neko, kas noticis kopš tūkstoš deviņi simti deviņdesmit astotā gada? – Elizabete pabīdīja plastmasas krēslu tuvāk Alises gultai un paliecās uz viņas pusi, it kā būtu pienācis laiks noskaidrot visu līdz galam. – Itin neko?
– Nu, man prātā ir iešāvušās dažas jocīgas, aprautas atmiņas, – Alise paskaidroja. – Taču nekas no tā visa nešķiet sakarīgs.
– Labi, tad pastāsti, ko tu atceries, – Elizabete mudināja. Tagad viņas seja atradās pavisam tuvu Alisei, un grumbiņas abās viņas mutes pusēs bija vēl dziļākas, nekā Alisei sākumā bija izskatījies. Kaut kas traks. Alise neapzināti piespieda pirkstgalus sev pie ādas; viņa vēl aizvien nebija aplūkojusi sevi spogulī.
Viņa iesāka:
– Nu, kad es pirmo reizi pamodos, man rādījās sapnis, un es nespēju saprast, vai tas ir tikai sapnis, vai arī kaut kas tāds, kas patiešām noticis. Es peldēju, bija skaists vasaras rīts, un mani kāju nagi bija nolakoti dažādās krāsās. Man blakus bija vēl kāds, kam kāju nagi arī bija nolakoti tieši tāpat. Paklau, varbūt tā biji tu? Esmu gatava saderēt, ka tā biji tu!
Elizabete iebilda:
– Nē, tas viss man neko neizsaka. Kas vēl?
Alise iedomājās par sārto balonu saišķiem, kas bija šūpojušies pelēkajās debesīs, taču viņai negribējās stāstīt Elizabetei par milzīgo bēdu vilni, kas vēl aizvien laiku pa laikam mēdza viņu pāršalkt, un viņa nemaz tik ļoti netiecās noskaidrot, ko tas viss nozīmē.
Tāpēc viņa tikai noteica:
– Es atceros, kā kāda amerikāniete sacīja: “Man ļoti žēl, taču nekādi sirdspuksti nav dzirdami.”
Es atzīstu: tas ir savādi aizkustinoši, pat glaimojoši, ka no visiem atmiņu miljardiem, kas bija pietiekami nozīmīgi, lai uzpeldētu Alises prātā, viena no tām bija tieši šī.
Alise allaž ir pratusi lieliski atdarināt akcentus, un tās sievietes balsi viņa atdarināja nevainojami. Balss tonis un ritms bija tieši tāds, kādu es to atcerējos, un uz mirkli es prātā atkal atgriezos tajā drūmajā telpā, pūlēdamās visu aptvert. Es jau tik sen nebiju par to domājusi.
Iztēlojieties, doktor Hodžes, ja es spētu ceļot laikā, atgriezties tajā dienā un iečukstēt pati sev ausī: “Tas ir tikai sākums, mīļā.” Un tad es atmestu galvu un iesmietos kā jukusi ragana.
Patiesībā jums nemaz nepatīk, ja es stāstu tādus melnus, rūgtus jokus, vai ne? Esmu ievērojusi, ka jūs smaidāt pieklājīgi un šķietami skumji, it kā es būtu padarījusi sevi par muļķi un jūs lieliski zinātu, kāpēc; it kā es būtu pusaudze, kura nespēj savaldīt savas apkaunojošās emocijas.
Lai nu kā, es negribēju runāt ar Alisi par to amerikāņu sievieti. Pats par sevi saprotams. It īpaši ne jau ar Alisi. Es īpaši nevēlos par to runāt arī ar jums. Vai arī domāt par to. Vai arī rakstīt par to. Tas gluži vienkārši notika. Tāpat kā viss pārējais.
Elizabete ar plaukstu nogludināja balto segu blakus Alises kājai. Šķita, ka viņas seja nocietinās. Viņa atteica:
– Piedod, taču arī tas man neko neizsaka. Itin neko.
Kāpēc viņa izklausījās dusmīga? Alise jutās tā, it kā būtu izdarījusi kaut ko aplam, taču nekādi nespēja saprast, ko īsti; viņa jutās muļķīgi neveikla, gluži kā bērns, kurš cenšas aptvert kaut ko lielu un svarīgu, ko pieaugušie nevēlas viņai stāstīt.
Uztvērusi Alises skatienu, Elizabete gandrīz pasmaidīja un atkal aši novērsās.
Palātā ienāca sieviete ar ziediem rokās, cerīgi nopētīja Alisi un Elizabeti, noraidoši samirkšķināja acis un pagāja garām viņu norobežotajam nodalījumam, lai dotos tālāk. Varēja dzirdēt, kā iespiedzas kāds viņām neredzams cilvēks:
“Es tieši nupat par tevi iedomājos!”
– Man vajadzēja atnest tev ziedus, – Elizabete nomurmināja.
Alise pēkšņi iesaucās:
– Tu esi apprecējusies!
– Ko, lūdzu?
Alise satvēra un pacēla Elizabetes kreiso roku.
– Tev ir saderināšanās gredzens! Tas ir tik burvīgs. Tieši tādu gredzenu es būtu gribējusi, ja mēs varētu izvēlēties pašas savu gredzenu. Protams, vecmāmiņas Lovas gredzens man arī ļoti patīk.
Elizabete sausi attrauca:
– Vecmāmiņas Lovas gredzenu tu nicini un ienīsti, Alise. – Ak tā. Vai es tev to pateicu? Neatceros, ka būtu tev to teikusi.
– Pirms daudziem gadiem. Manuprāt, tu biji pārāk daudz iedzērusi, un tāpēc es nesaprotu, kāpēc… nu, lai paliek.
Alise noprasīja:
– Vai tu tagad liksi man mocīties neziņā? Ar ko tu apprecējies? Vai ar to glīto pilsētplānotāju?
– Ar Dīnu? Nē, es neapprecējos ar Dīnu, un mēs satikāmies tikai piecas minūtes. Turklāt viņš ir miris. Noslīcis nirstot. Traģiski. Lai nu kā, es apprecējos ar Benu. Vai tu neatceries Benu? Viņš šobrīd pieskata tavus bērnus.
– Ā, tas ir jauki darīts, labi, – Alise vārgi noteica, un viņu atkal pārņēma nelabums. Krietna māte droši vien būtu jau uzreiz nekavējoties noskaidrojusi, kas pieskata viņas bērnus. Diemžēl
