Ko Alise aizmirsa. Laiena Moriartija
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Ko Alise aizmirsa - Laiena Moriartija страница 17
Savā ziņā bija pat labi dzirdēt Alisi raudam. Tas šķita tik īsti. Es viņai jau tik sen neesmu bijusi vajadzīga, un savulaik tā bija tik svarīga manas identitātes daļa – būt lielajai māsai, kura sargā Alisi no visas pasaules. (Man vajadzētu taupīt naudu un pašai veikt sev psihoanalīzi, doktor Hodžes.)
Tā nu es pateicu, lai viņa neuztraucas, ka es tūlīt atbraukšu un pati visu nokārtošu, un es atkal izgāju uz skatuves un paziņoju, ka manā ģimenē noticis negadījums un man jādodas prom, taču mana ļoti spējīgā asistente Leila ņems visu savās rokās, un, kad paskatījos uz Leilu, lai redzētu viņas reakciju, viņa bija piesarkusi un starojoša, it kā nupat būtu sākusi ticēt Dievam. Tātad šajā ziņā viss bija nokārtots.
Protams, tai taču vajadzēja izrādīties tieši Karaliskajai Ziemeļu piekrastes slimnīcai.
Ikreiz, iestūrējot tajā stāvlaukumā, es jūtos tā, it kā būtu norijusi kaut ko milzīgu. Tas ir kaut kas līdzīgs enkuram; tas ir nogājis man lejā pa rīkli un vēderā iepleties uz abiem sāniem.
Vēl kas: debesis vienmēr šķiet tik milzīgas kā liela, tukša čaula. Kāpēc tā? Ikreiz, tuvojoties slimnīcai, man vienmēr jāpaskatās augšup, vai arī varbūt tam ir kāds sakars ar to, ka jūtos sīciņa un nekur nederīga, vai varbūt tā ir tikai ģeogrāfiskā izvietojuma vaina, dieva dēļ, un ceļš vispirms ved augšup kalnā un tikai tad lejup uz stāvlaukumu.
Esmu braukusi šurp Alises dēļ, es sev atgādināju, izkāpusi no automašīnas.
Tomēr visur, kur vien skatījos, varēja redzēt Benu un mani, tādus kā senāk. Mēs esam tās vietas rēgi. Ja kādreiz dosieties turp, doktor Hodžes, uzmanieties no mums. Mēs, vilkdami kājas, saulainā, ledusaukstā dienā šļūksim gar slimnīcas sienu pa taciņu, kas ved uz stāvlaukumu; man mugurā būs tie neglītie hipiju svārki, ko es nemitīgi valkāju, jo tie nav jāgludina, un es būšu saņēmusi Benu aiz rokas un ļaušu, lai viņš mani ved, bet pati, nodūrusi galvu, skaitīšu savu mantru: “Nedomā par to, nedomā par to, nedomā par to.” Jūs redzēsiet mūs stāvam pie reģistratūras letes un aizpildām veidlapas, un Bens būs man tieši aiz muguras, masēdams man krustus ar gandrīz nemanāmām apļveida kustībām, un sajūta būs tāda, it kā šie apļi kaut kā palīdzētu man elpot – iekšā, ārā, iekšā, ārā – gluži kā ventilators. Tur nu mēs esam, iespiesti lifta dziļumā kopā ar satraukuma pārņemtu ģimeni. Viņu rokas ir pilnas ar ziediem un baloniem ar uzrakstu “Tā ir meitene!”. Mēs abi esam sargājot pilnīgi vienādi aptvēruši sevi ap vidu, kā apskaujot paši sevi, lai viss šis prieks nenodarītu mums pāri.
Pirms nedēļas jums man teicāt, ka tas viss nenosaka manu esību, tomēr tā nav tiesa, doktor Hodžes, tā nav tiesa.
Nedomājiet par to.
Soļodama pa atbalsīm pilnajiem gaiteņiem (klap, klap, klap, skanēja mani papēži, un tā smaka, nu, jums droši vien ir pazīstama tā briesmīgā vārītu kartupeļu smaka, doktor Hodžes; tā piepilda deguna blakusdobumus ar atmiņām par visiem kādreizējiem slimnīcas apmeklējumiem), es izlikos neredzam slikti ģērbtos rēgus no senākajiem slimnīcas apmeklējumiem un centos domāt tikai par Alisi un prātot, vai viņa joprojām domā, ka tagad ir tūkstoš deviņi simti deviņdesmit astotais gads, un, ja tā, tad kā tas viss būs. To var salīdzināt tikai ar to vienīgo reizi, kad es pusaudzes vecumā briesmīgi piedzēros kādās divdesmit pirmās dzimšanas dienas svinībās un uzsaucu garu, mīlestības pilnu tostu jubilāram, kuru pirms tam vispār nebiju pazinusi. Cik var noprast, es savā runā izmantoju vārdu “iztrūkums”, un tas man šķita biedējoši, jo skaidrā prātā es kaut ko tādu nekad nebiju teikusi, un man pat īsti nebija skaidrs, ko tāds vārds vispār nozīmē. Esmu pārāk liels kontroles maniaks, lai pieļautu, ka citi no smiekliem krīt vai no kājām nost, stāstīdami man par manis pašas izdarībām.
Ja divas no atmiņas izgaisušas stundas man pašai likās neizturamas, kāda tad varētu būt sajūta, pazaudējot desmit gadus?
Lūkodamās pēc Alises palātas numura, es pēkšņi atcerējos mammu, Freniju un sevi pašu. Tolaik, kad pasaulē nāca Medisona, mēs, reibdamas satraukumā, gluži kā tā ģimene liftā, burtiski skraidījām pa citas slimnīcas gaiteņiem, meklējot Alises palātu. Tad mēs tālumā nejauši pamanījām Niku, kurš soļoja mums pa priekšu, un mēs visas iespiedzāmies: “Nik!”, un viņš pagriezās atpakaļ un, gaidīdams, kamēr mēs viņu panāksim, viņš turpat uz vietas apskrēja dažus apļus, vicinādams gaisā dūrēs savilktās rokas gluži kā tāds Rokijs, un Frenija sirsnīgi noteica: “Tas tik ir viens varens tips!”, un es tolaik satikos ar to aizbildniecisko pilsētas plānošanas speciālistu un turpat uz vietas nolēmu izbeigt šīs attiecības, jo viņu Frenija nemūžam nebūtu nosaukusi par varenu tipu.
Es prātoju: ja Alise patiešām bija aizmirsusi visu, kas noticis pēdējo desmit gadu laikā, tad viņa neatcerējās ne to dienu, ne Medisonu zīdaiņa vecumā. Viņa noteikti neatcerējās, kā mēs visas cienājāmies ar Quality Street šokolādes konfektēm no skārda kārbas, kad ienāca bērnu ārsts, lai apskatītu Medisonu. Viņš veikli grozīja viņu te uz vienu, te uz otru pusi un pat nevērīgi lietpratīgi saņēma vienā plaukstā gluži kā basketbolists, kas virpina bumbu, un Alise un Niks vienā balsī izgrūda: “Uzmanīgi!”, un mēs visi iesmējāmies, un bērnu ārsts pasmaidīja un paziņoja: “Jūsu meita ir pelnījusi desmit punktus no desmit, visaugstāko atzīmi.” Mēs visi aplaudējām un uzgavilējām Medisonai par pirmo labo atzīmi viņas mūžā, bet ārsts tikmēr ietina viņu atpakaļ baltajā sedziņā, gluži kā tādu glītu ceptas zivs un kartupeļu sainīti, un svinīgi pasniedza Alisei.
Pamazām sākdama apcerēt visu, kas bija noticis ar Alisi pēdējo desmit gadu laikā, es pēkšņi ieraudzīju viņas palātas numuru un, pametusi acis pa durvju spraugu, pamanīju viņu pirmajā ar aizkariem norobežotajā nodalījumā. Viņa bija atbalstījusies pret spilveniem un salikusi rokas klēpī un stingi raudzījās taisni uz priekšu. Viņa bija pavisam bezkrāsaina. Viņai mugurā bija balts slimnīcas krekls, viņa gulēja uz balta spilvena, viņas galva bija apsaitēta ar baltu marli, un pat viņas seja bija nāvīgi bāla. Bija dīvaini redzēt viņu tik nekustīgu; Alise vienmēr kustas asi un strauji. Viņa sūta īsziņas pa mobilo telefonu, žvadzina automašīnas atslēgas, aši satver vienu no bērniem aiz elkoņa un kaut ko bargi iečukst viņam ausī. Viņa ir pastāvīgi aizņemta, aizņemta, aizņemta un kaut vai tikai nemitīgi bungo ar nagiem.
(Pirms desmit gadiem viņa nepavisam nebija tāda. Viņa un Niks katru svētdienas rītu gulēja līdz divpadsmitiem. “Kā gan viņi vispār pagūs izremontēt to milzīgo māju?” mēs ar mammu un Freniju pukstējām gluži kā vecas tantes.)
Pirmajā mirklī viņa mani nemaz nepamanīja, un, kad piegāju klāt, viņas skatiens noraustījās, un acis bālajā sejā likās tik lielas un zilas, bet vissvarīgākais bija tas, ka viņa raudzījās uz mani citādi – tomēr ne svešādi. Es nezinu, kā lai to apraksta, kaut gan man prātā iešāvās savāda doma: “Tu esi atgriezusies.”
Vai gribat zināt, kas bija pirmais, ko viņa man pateica, doktor Hodžes?
Viņa noprasīja:
– Ak, Libij, kas ar tevi ir noticis?
Es taču teicu, ka tā tiek noteikta mana esība.
Vai