viņas maku, saulesbrilles vai lietussargu.
– Ak, nē, – novilka Elizabete, uzzinājusi, ka Alises gredzens ir neaizvietojama ģimenes relikvija. – Tad tev nāksies – nu, nezinu – ķirurģiski piestiprināt to sev pie pirksta?
Alise gandrīz nekad nevilka šo gredzenu pirkstā, izņemot īpašus gadījumus vai tikšanās brīžus ar Ķertajām. Viņa nēsāja vai nu savu vienkāršo zelta laulības gredzenu, vai vispār neko. Tik un tā rotas viņai nekad nebija tā īsti patikušas.
Toties Tiffany zelta rokassprādze viņai bija ļoti mīļa. Šķita, ka, atšķirībā no gredzena, tā simbolizē visu brīnišķīgo, kas bija noticis dažu pēdējo gadu laikā, – Niku, bērnu, māju.
Nu viņa aplika rokassprādzi ap plaukstas locītavu, atkal atlaidās baltajā slimnīcas spilvenā un cieši piespieda mugursomu sev pie vēdera. Viņai prātā iešāvās doma: pasaulē droši vien bija miljons tādu rokassprādžu, un tikpat labi tā varēja piederēt kādai citam – jo viss pārējais, kas atradās mugursomā, izskatījās svešs –, tomēr Alise zināja, ka tā bija viņas rokassprādze.
Viņu pamazām pārņēma dusmas uz sevi pašu. Saņemies taču! Atceries! Kāpēc tu vienmēr esi tik stulba? Kāpēc tādas lietas vienmēr notiek tieši ar TEVI?
Niknuma pārņemta, Alise no jauna iegrūda roku mugursomā un izvilka melnu maku. Tas bija garš, dārgs melnas ādas četrstūris. Alise to pagrozīja rokās. Sīki, neuzkrītoši burtiņi vēstīja: Gucci. Augstā debess. Alise atvēra maku, un pirmais, ko viņa ieraudzīja, bija viņas pašas seja, kas cieši raudzījās pretī no autovadītāja apliecības.
Viņas seja. Viņas vārds. Viņas adrese.
Tā, te nu bija pierādījums tam, ka šī soma tomēr piederēja viņai.
Fotogrāfija bija tipiski izplūdusi, tomēr varēja redzēt, ka viņai mugurā bija balta blūze un ap kaklu kaut kas līdzīgs garām, melnām krellēm. Garas krelles? Vai viņa bija kļuvusi par sievieti, kura nēsā melnas krelles? Viņas taisni apgrieztie mati sniedzās gandrīz līdz pleciem, un izskatījās, ka tie ir izbalināti pavisam gaiši. Viņa bija apgriezusi matus! Niks reiz bija viņai licis apsolīt, ka viņa nekad nenogriezīs matus. Alisei tas bija licies ārkārtīgi romantiski, lai gan Elizabete, par to uzzinājusi, bija notēlojusi, ka grasās izvemties, un aizrādījusi: “Tu taču nevari apsolīt, ka četrdesmit gadu vecumā joprojām staigāsi ar četrpadsmitgadīgas meitenes frizūru.”
Četrdesmit gadu vecumā.
Ak tā.
Alise pieskārās pakausim. Līdz šim brīdim viņa bija neskaidri apzinājusies, ka viņas mati ir saņemti zirgastē; viņa nebija sapratusi, ka patiesībā tā drīzāk ir tikai tāda ļipiņa. Alise izvilka no matiem gumiju un izlaida caur tiem pirkstus. Viņas mati bija vēl īsāki nekā autovadītāja apliecības fotogrāfijā. Interesanti, vai Nikam tā patika? Pēc neilga brīža viņai vajadzēs saņemt drosmi un apskatīt sevi spogulī.
Protams, šobrīd viņa vēl aizvien bija ļoti aizņemta. Nekur nebija jāsteidzas.
Ielikusi autovadītāja apliecību atpakaļ makā, viņa sāka pārskatīt tā saturu. Dažādas kredītkartes un debetkartes ar viņas vārdu, tai skaitā arī zelta American Express karte. (Vai zelta Amex karte gadījumā nebija tikai tāds sabiedriskā stāvokļa simbols cilvēkiem, kuri brauca ar BMW markas automašīnām?) Bibliotēkas lasītāja karte. Sporta kluba biedra karte. Veselības apdrošināšanas karte.
Vienkārša, balta vizītkarte. Maikls Boils, diplomēts fizioterapeits. Melburnas adrese. Apgriezusi vizītkarti otrādi, viņa ieraudzīja, ka uz tās ar roku ir uzrakstīta neliela ziņa.
Alise,
mēs visi esam iekārtojušies, un mums klājas labi. Es bieži domāju par Tevi un par “laimīgākiem laikiem”. Zvani jebkurā laikā. M. xxx
Viņa ļāva vizītkartei iekrist klēpī. Ko gan šis Maikls Boils bija domājis, tik pašpaļāvīgi pieminot “laimīgākus laikus”? Alise nevēlējās būt piedzīvojusi laimīgākus laikus kopā ar kaut kādu fizioterapeitu no Melburnas. Izklausījās, ka viņš ir briesmīgs. Alise domās iztēlojās plikpaurainu tipu ar nelielu vēderiņu, mīkstām rokām un miklām lūpām.
Velns parāvis, kur bija palicis Niks?
Varbūt Džeina bija aizmirsusi viņam piezvanīt. Sporta zālē viņa bija izturējusies tik dīvaini. Vajadzētu pašai piezvanīt Nikam un paskaidrot, ka viss ir ļoti nopietni un viņam patiešām tūlīt pat ir jāsteidzas prom no darba. Kāpēc gan viņai jau uzreiz tas nebija ienācis prātā? Pēkšņi Alisi pārņēma izmisīga vēlēšanās tikt pie telefona un izdzirdēt Nika jauko, pazīstamo balsi. Tad viņai radās savāda sajūta, it kā viņi jau veselu mūžību nebūtu sarunājušies.
Alise drudžaini palūkojās visapkārt. Protams, nelielajā telpā nekāda telefona nebija. Tur nebija gandrīz nekā, tikai izlietne, spogulis un maza plāksnīte ar norādi par to, kā pareizi mazgāt rokas.
Mobilais telefons! Lūk, kas viņai bija vajadzīgs. Viņa tikai nesen bija tikusi pie sava pirmā mobilā telefona. Tas bija vecs modelis, kas bija piederējis Nika tēvam. Tas darbojās ļoti labi, lai gan to nācās saturēt kopā ar gumiju. Kaut kas lika noprast, ka šobrīd viņai droši vien piederēja dārgāks mobilais telefons, un, atvilkusi mugursomas priekšējās kabatas rāvējslēdzēju, Alise saprata, ka viņai bijusi taisnība: tur atradās mazītiņš, gluds, sudrabaini spīdīgs mobilais telefons. Tieši tā, kā viņa bija nodomājusi. (Vai patiešām? To bija grūti pateikt.)
Tur bija arī plānotājs ādas vākos. Alise to aši atšķīra, lai pārliecinātos, ka tagad patiešām bija divtūkstoš astotais gads. Viegla nelabuma un izbrīna pārņemta, viņa secināja, ka plānotāja lappuses bija aizpildītas viņas pašas rokrakstā. Divtūkstoš astotais gads. Neatstājot nekādas šaubas, šis skaitlis bija ar melniem cipariem uzrakstīts katras lappuses augšdaļā. 2008, 2008, 2008. Pārstājusi šķirstīt plānotāju, viņa paņēma spīdīgo telefonu, elpodama tik sekli, it kā viņai uz krūtīm būtu uzmests milzīgs metāla stienis.
Vai viņa vispār prata apieties ar šo dīvaino telefonu? Jaunu ierīču apgūšanas jomā Alise bija bezcerīga, taču šķita, ka viņas eleganti manikirētie pirksti paši zināja, kas tiem darāms. Tie nospieda sudrabainās podziņas abās telefona pusēs, un tas atsprāga vaļā. Uzspiedusi Nika tiešās telefona līnijas numuru, Alise pielika telefonu pie auss. Atskanēja pīkstieni. Lūdzu, atbildi, lūdzu, atbildi. Alisei šķita, ka, izdzirdusi Nika balsi, viņa no atvieglojuma izplūdīs šņukstos.
– Hallo, tirdzniecības nodaļa!
Tā bija jaunas meitenes balss, kurā dzirkstīja labs garastāvoklis. Varēja dzirdēt, kā fonā kāds skaļi rēc smieklos.
Alise ievaicājās:
– Vai Niks šobrīd ir darbā? Niks Lovs?
Uz mirkli iestājās klusums. Kad meitene atkal ierunājās, radās iespaids, ka viņa nupat ir bargi norāta. Fonā dzirdamie smiekli strauji aprāvās.
– Atvainojiet, taču jūs esat piezvanījusi uz nepareizo numuru. Ja vēlaties, es varu jūs savienot ar Lova kunga privāto asistenti.
Alise
