kuras bija kļuvušas tik smagas, tirpstošas un pārmērīgi krūtainas, nu atkal bija ierasti un pazemīgi neuzkrītošas. Viņa nejutās kā grūtniece. Viņa pavisam noteikti nebija pati savā ādā, taču viņa nejutās kā grūtniece.
(Kas tā bija par rētu? Viņa atcerējās stāstus par sazāļotiem cilvēkiem, kuriem izoperē orgānus pārdošanai. Vai viņa bija aizgājusi uz sporta zāli un briesmīgi piedzērusies un kāds bija izmantojis šo izdevību, lai tiktu pie viņas orgāniem?)
– Varbūt es nemaz neesmu divpadsmitajā grūtniecības nedēļā, – Alise sacīja ārstei. – Varbūt esmu visu pārpratusi. Es nekādi nespēju neko skaidri saprast. Drīz ieradīsies mans vīrs. Viņš visu paskaidros.
– Nu, tad tikmēr vienkārši atpūtieties un mēģiniet neuztraukties. – Ārste saudzīgi sakārtoja Alises apģērbu. – Vispirms mēs jūs aizvedīsim uz datortomogrāfiju, lai pārliecinātos, vai neesat sev nodarījusi kaut ko nopietnu, tomēr es domāju, ka drīz vien viss atkal nostāsies savā vietā. Vai jūs atceraties, kā sauc jūsu ginekologu? Es varētu piezvanīt viņai vai viņam un pārliecināties, kurā grūtniecības nedēļā jūs esat. Nevēlos jūs apbēdināt gadījumā, ja mums neizdosies saklausīt sirdspukstus, jo grūtniecības laiks vēl ir pārāk mazs, lai tos varētu sadzirdēt.
Man ļoti žēl, taču nekādi sirdspuksti nav dzirdami.
Šīs atmiņas bija tik skaidras. It kā tas patiešām būtu noticis.
Alise sacīja:
– Doktors Sems Čepls. No Četsvudas.
– Skaidrs, labi. Neuztraucieties. Pēc nopietnas galvas traumas šāds apjukums ir pilnīgi normāla parādība.
Ārste līdzjūtīgi pasmaidīja un izgāja no telpas. Noskatījusies viņai pakaļ, Alise vēlreiz pacēla kreklu, lai aplūkotu savu vēderu. Tas bija ne vien plakans, bet tam gar sāniem stiepās vieglas, sudrabainas svītras. Strijas. Alise bijīgi pārvilka pār tam ar pirkstgaliem. Vai tas patiešām bija viņas vēders?
Ārste bija teikusi – ķeizargrieziena rēta. (Protams, ja vien viņa nebija kaut ko pārpratusi. Varbūt tā nemaz nebija ķeizargrieziena rēta, tikai pavisam parasta… rēta. Kaut kāda.)
Bet, ja viņai bija taisnība, tas nozīmēja, ka ārsts (viņas pašas doktors Čepls?) bija ar skalpeli pārgriezis viņas ādu un izcēlis no viņas vēdera asiņainu, pīkstošu bērnu, un viņa to nemaz neatcerējās.
Vai, sasitot galvu, no viņas atmiņas patiešām bija izsists tik nozīmīgs notikums? Vai tas nebija mazliet par traku?
Alise atcerējās tos brīžus, kad bija skatījusies filmu kopā ar Niku, ielikusi galvu viņam klēpī un filmas vidū iemigusi. Tas bija ļoti nepatīkami, jo, pamostoties ar lipīgu sajūtu mutē, viņa bija ieraudzījusi, ka filmu varoņu dzīves jau bija aizritējušas tālāk, un divi cilvēki, kuri bija viens otru ienīduši, tagad stāvēja zem viena lietussarga pie Eifeļa torņa.
– Tu esi laidusi pasaulē bērnu, – viņa nedroši uzrunāja pati sevi. – Vai atceries?
Absurds. Viņa taču negrasījās uzsist sev pa galvu un iesaukties: “Ak, bērnu, protams, ka man ir bērns! Kā es to varēju aizmirst?”
Kā gan viņa bija varējusi aizmirst, kā viņas klēpī bija audzis, spārdījies un grozījies bērns? Ja šis bērns jau bija nācis pasaulē, tas nozīmēja, ka viņa jau apmeklējusi grūtnieču kursus kopā ar Niku. Tas nozīmēja, ka viņa bija iegādājusies savas pirmās grūtnieču drēbes. Tas nozīmēja, ka viņi bija izkrāsojuši bērnistabu. Tas nozīmēja, ka viņi bija nopirkuši gultiņu, bērnu ratiņus, autiņbiksītes, pastaigu ratiņus un pārtinamo galdu.
Tas nozīmēja, ka bērns patiešām pastāvēja.
Alise piecēlās sēdus, piespiedusi plaukstas pie vēdera.
Kur tad tas bija palicis? Kurš par to gādāja? Kurš to ēdināja?
Tas bija daudz nopietnāk par ierasto “ak, Alise” neuzmanību. Tas bija ārkārtīgi svarīgi. Tas bija biedējoši.
Dieva dēļ, kur bija palicis Niks? Kad viņš beidzot uzradīsies, vajadzēs izturēties nedaudz noraidoši, pat tad, ja viņam patiešām būs pamatots aizbildinājums.
Telpā atkal ienāca medmāsa ar zaļajām acīm un apvaicājās:
– Kā jūs jūtaties?
– Ļoti labi, paldies, – Alise automātiski atteica.
– Vai atceraties, kāpēc atrodaties šeit un kas ar jums ir noticis?
Šādas nemitīgas pārvaicāšanas nolūks droši vien bija pārliecināties par viņas garīgo stāvokli. Alise iedomājās, vai nevajadzētu iekliegties: “PATIESĪBĀ ES JŪKU PRĀTĀ!”, taču viņa nevēlējās, lai medmāsai būtu jājūtas neērti. Redzot neprātīgu uzvedību, cilvēki parasti jutās neomulīgi.
Tāpēc viņa tikai pajautāja medmāsai:
– Vai varat man pateikt, kāds tagad ir gads?
Alise runāja ātri, lai briļļainā ārste nepagūtu ienākt telpā un nepieķertu viņu slepus noskaidrojam dažādus faktus.
– Divtūkstoš astotais.
– Pavisam noteikti divtūkstoš astotais?
– Pavisam noteikti. Divtūkstoš astotā gada otrais maijs.
Nākamajā nedēļas nogalē būs Mātes diena!
Mātes diena! Pirmā Mātes diena Alises mūžā.
Bet, ja tagad bija divtūkstoš astotais gads, tā nepavisam nebija viņas pirmā Mātes diena.
Ja tagad bija divtūkstoš astotais gads, Rozīnei bija deviņi gadi. Tā vairs nebija nekāda rozīne. No rozīnes tā bija kļuvusi par persiku, pēc tam par tenisa bumbiņu, basketbola bumbu un… bērnu.
Alise juta, ka rīklē iestrēgst nepiedienīgu smieklu šalts.
Viņas bērnam bija deviņi gadi.
Leilai par lielām šausmām, “izredžu vizualizācijas” vidū es pārslēdzos uz “ideju olimpiādi”. Jūs noteikti ieinteresēsieties, doktor Hodžes, kad uzzināsiet, ka šis ir tas brīdis, kad es lieku viņiem paskatīties zem galda un sameklēt savu “noslēpumaino preci”. Visi lielā aizrautībā panirst zem galdiem. Apbrīnojami, ka tik daudzi atšķirīgi cilvēki spēj nākt klajā ar PRECĪZI vienādiem jokiem, tādējādi vēl tikai pastiprinot manu sajūtu, ka, gadiem ejot, nekas nemainās. Es esmu ideāls teiciena “strauji dodoties uz nekurieni” piemērs.
Paklau, pēc desmit minūtēm sāksies “Grejas anatomija”. Dienasgrāmatas rakstīšana nedrīkst ietekmēt manu alkatīgo ikvakara televīzijas rīšanu. Man vienalga, ko saka mans vīrs Bens, – bez televīzijas narkotiskā iespaida es varbūt jau sen būtu pilnīgi sajukusi prātā.
Kamēr visi mani studenti pāršķiramajos bloknotos pierakstīja idejas
