es pavisam noteikti varu paiet arī pati, – Alise uzrunāja Džordžu Klūniju. Viņai nekad nebija paticis ļaut sevi kādam cilāt, pat Nikam, kurš taču bija ļoti stiprs. Viņa raizējās, vai tikai nebija pārāk smaga. Ja nu feldšeri, pacēluši nestuves, sāks stenēt un viebties kā mēbeļu pārvadātāji?
– Es jūtos pavisam labi. Tikai tā galva.
– Jums ir ļoti nopietns smadzeņu satricinājums, – Džordžs iebilda. – Ar galvas traumām nedrīkst jokot.
– Nerunājiet niekus, pievilcīgu sieviešu pārnēsāšana uz nestuvēm mums šajā darbā patīk vislabāk, – iejaucās otrs feldšeris. – Neatņemiet mums to prieku.
– Jā, neatņem viņiem to prieku, Alise, – Džeina pievienojās. – Tev ir traumētas smadzenes. Tu domā, ka tev ir divdesmit deviņi gadi.
Ko tas īsti nozīmēja?
Alise atlaidās guļus un ļāva, lai abi vīrieši izveicīgi uzceļ viņu uz nestuvēm. Viņas galva noslīga uz vienu pusi, un no sāpēm viņai uznāca reibonis.
– Ai, te būs viņas soma. – Džeina paņēma pie sienas nolikto mugursomu un iespieda to līdzās Alisei.
– Tā nav mana, – Alise iebilda.
– Ir gan.
Alise stingi skatījās uz sarkano audekla somu. Uz tās atlokāmās malas bija redzama triju spīdīgu dinozauru uzlīmju rinda, tāda pati, kā uz viņas sporta krekla. Alisei pamazām kļuva nelabi.
Abi feldšeri pacēla nestuves. Šķita, ka tas viņiem nesagādā nekādas pūles. Droši vien viņi bija raduši pārnēsāt gan tievus, gan resnus ļaudis.
– Darbs! – Alise iesaucās, pēkšņas panikas pārņemta. – Būtu labi, ja jūs manā vietā piezvanītu uz darbu. Kādēļ mēs neatrodamies darbā, ja jau šodien ir piektdiena?
– Nu, to nu es patiešām nezinu! Kāpēc mēs neatrodamies darbā? – Džeina atkal atkārtoja, runādama gluži kā ludziņā. – Bet tev par to nav jāuztraucas – es piezvanīšu Nikam, un pēc tam piezvanīšu arī uz darbu. Runājot par darbu, tu droši vien domāji uzņēmumu ABR Bricks?
– Jā, Džeina, tieši tā, – Alise piesardzīgi apstiprināja. Viņas nu jau ceturto gadu strādāja uzņēmumā ABR. Vai tai nabaga meitenei bija piemetusies kāda garīga kaite?
Alise piebilda:
– Būs labāk, ja tu pateiksi Sjū, ka es šodien vairs neatgriezīšos darbā.
– Sjū, – Džeina lēni atkārtoja. – Un Sjū – tā droši vien ir Sjū Meisona?
– Jā, Džeina. Sjū Meisona. – Viņa pavisam noteikti bija zaudējusi prātu.
Sjū Meisona bija viņu priekšniece. Dedzīga precizitātes, medicīnisko izziņu un darbam piemērota apģērba piekritēja. Alise nespēja vien sagaidīt savu dzemdību atvaļinājumu, lai varētu tikt prom no turienes.
Alise redzēja, kā Džeina noraugās pakaļ feldšeriem, kuri nesa prom nestuves. Viņa ar rādītājpirkstu un īkšķi bija saspiedusi sev apakšlūpu un nu izskatījās pēc zivs.
– Veseļojies ātrāk! – Stepa Trakule uzsauca no skatuves telpas priekšā. Pie galvas piestiprinātais mikrofons viņas balsi padarīja daudz skaļāku. Kad nestuves tuvojās durvīm, negaidot atskanēja pulsējoša mūzika. Alise atskatījās un ieraudzīja, ka Stepa Trakule sāk aši kāpt augšā un lejā uz zema plastmasas soliņa. Sievietes, kuras pirmīt bija sapulcējušās ap Alisi, atkārtoja visas viņas kustības uz tādiem pašiem soliņiem. – Aiziet, DĀMAS! Es gribu redzēt pamatu, es gribu redzēt saliektu ceļgalu, un tagad JĀSIM RODEO! – Sievietes jāteniski uzsēdās uz saviem stepa soliņiem un sāka vicināt sev virs galvas neredzamus laso.
Kaut kas traks. Noteikti jāatceras katrs šīs dīvainās dienas mirklis, lai par to pastāstītu Nikam. Vajadzēs viņam parādīt to rodeo jāšanas izdarību. Viņam tā liksies ļoti uzjautrinoša. Jā, visa šī diena bija briesmīgi smieklīga.
(Protams, arī mazdrusciņ biedējoša, jo ko gan viņa, sasodīts, darīja sporta zālē kopā ar Džeinu Tērneri, kura uzvedās kā galīgi jukusi?)
Viņi izgāja ārā pa stikla durvīm un nonāca milzīgā, garā telpā, kas bija tik liela kā tirdzniecības centrs. Viss šeit šķita svešāds. Tur bija rindās saliktas, sarežģītas iekārtas, ar kurām darbojās gan vīrieši, gan sievietes. Visi, šķiet, ar lielām pūlēm cēla, vilka vai stūma dažādas lietas, kas viņiem bija krietni vien par smagu. Telpā valdīja uzcītības pilns klusums, gluži kā bibliotēkā. Brīdī, kad garām aizslīdēja nestuves, neviens nepārtrauca darīt iesākto. Nestuves tika pavadītas vienīgi ar skatieniem, tik vienaldzīgiem un bezpersoniskiem, it kā Alise būtu televīzijas ziņās rādīts sižets.
– Alise! – Kāds vīrietis nokāpa no soļošanas trenažiera un nostūma austiņas sev uz pleciem. – Kas tev notika?
Viņa seja – koši sarkana un sviedru lāsīšu izraibināta – izskatījās pilnīgi sveša. Alise stingi raudzījās augšup uz vīrieti, pūlēdamās izdomāt kādu pieklājīgu atbildi. Bija tik sirreāli sarunāties ar nepazīstamu cilvēku, guļot uz muguras nestuvēs. Alise bija nonākusi vienā no tiem sapņiem, kuros viņa ieradās kokteiļu viesībās, ģērbusies vienā pidžamā.
– Drusku apdauzīts pakausis, – Džordžs Klūnijs atbildēja viņas vietā, un tas nemaz neizklausījās medicīniski.
– Cik žēl! – Vīrietis ar dvieli noslaucīja pieri. – Tā tikai vēl trūka. Tagad, kad tuvojas tā svarīgā diena!
Alise mēģināja savilkt bēdīgu seju svarīgās dienas dēļ. Varbūt viņš bija kāds no Nika kolēģiem, un runa bija par kādu darba pasākumu, ko viņai vajadzētu zināt.
– Nu, tā tev būs mācība, lai tu tik traki neaizraujies ar sportošanu, vai ne, Alise?
– Ho, – Alise atteica. Viņa īsti nezināja, ko bija gribējusi sacīt, tomēr tā nu tas izskanēja: ho.
Feldšeri aizsoļoja tālāk. Vīrietis atkal atgriezās uz trenažiera un atsāka skriet, vēl uzsaukdams viņai pakaļ:
– Saudzē sevi, Alise! Pateikšu Megijai, lai piezvana! – Atdarinādams klausuli, viņš pielika pie auss īkšķi un mazo pirkstiņu.
Alise aizvēra acis. Pakrūtē sagriezās nelabums.
– Kā tu jūties, Alise? – Džordžs Klūnijs noprasīja.
Alise atvēra acis.
– Man ir drusku nelabi, – viņa sacīja.
– Skaidrs. To jau varēja sagaidīt.
Viņi apstājās pie lifta.
– Es patiešām nezinu, kur atrodos, – Alise atgādināja Džordžam. Šķita, ka būtu vērts vēlreiz par to ieminēties.
– Tagad
