bija ēdusi krējumsieru.
– Alise? Alise!
Krējumsiers viņai patiesībā pat nemaz negaršoja.
– Vai kāds ir izsaucis ātro palīdzību?
Atkal tā lavandu smarža.
Reiz, atsprādzējot drošības jostas, Niks bija uzlicis roku uz automašīnas durvju roktura un pateicis (par atbildi uz kaut ko tādu, ko viņa nupat bija sacījusi, cerēdama izpelnīties kādu komplimentu): “Nerunā muļķības, zostiņ. Tu taču zini, ka esmu tevī sasodīti ieķēries.”
Atverot automašīnas durvis, viņas kājas apņēma saules siltums, un viņa sajuta līdzās mājas durvīm iestādīto lavandu smaržu.
Sasodīti ieķēries.
Pēc iepirkšanās brauciena tas bija pēc lavandas smaržojošs svētlaimes mirklis.
– Tūlīt būs klāt! Es piezvanīju uz 000! Es pirmo reizi mūžā zvanu uz 000! Es gandrīz piezvanīju uz 911 – kā tāds amerikānis. Es patiešām nospiedu devītnieku. Skaidri redzams, ka es pārāk daudz skatos televizoru.
– Cerams, ka tas nav nekas nopietns. Paklau, mani taču nevarētu iesūdzēt tiesā vai tamlīdzīgi, ko? Vai tiešām mana horeogrāfija bija tik sarežģīta?
– Man patiešām šķiet, ka tā pēdējā piruete ar apgriešanos bija mazliet par traku, ja pirms tam jau reiba galva no pretējā pagrieziena pēc divkāršā spēriena.
– Šī ir augstākā līmeņa nodarbība! Ja tā ir par vienkāršu, cilvēki sūdzas. Es piedāvāju iespējas. Es pasniedzu slāņos. Ak dievs, lai ko es arī darītu, vienmēr kādam nav labi.
Vai tas, ko viņa dzirdēja, bija radio sarunu šovs? Radio sarunu šovi bija neciešami. Zvanītāji bija tik kašķīgi un runāja caur degunu. Viņi vienmēr par kaut ko šausminājās. Alise reiz bija sacījusi, ka nekad nav ne par ko šausminājusies. Elizabete bija teikusi, ka par to varot vienīgi šausmināties.
Turēdama acis ciet, viņa skaļi ievaicājās:
– Vai tu esi ieslēdzis radio, Nik? Jo man liekas, ka man sāp galva. – Tas izklausījās neiecietīgi, un viņa parasti nemēdza tā runāt, tomēr viņa galu galā bija stāvoklī, viņai sāpēja galva, bija auksti, un viņa nejutās īsti… labi.
Varbūt tas bija rīta nelabums?
Vai vispār bija rīts?
Ak, Alise.
– Alise, vai tu mani dzirdi? Vai tu mani dzirdi, Alise?
Rozīne, vai tu mani dzirdi? Vai tu mani dzirdi, Rozīne?
Ik vakaru pirms gulētiešanas Niks sarunājās ar bērnu, piespiedis Alisei pie vēdera izlietota tualetes papīra rullīti. Šo ideju viņš bija noklausījies kādā radio pārraidē, kurā tika apgalvots, ka šādi bērns iemācīsies pazīt ne vien mātes, bet arī tēva balsi.
– Ahoi! – Niks sauca. – Vai tu mani dzirdi, Rozīne? Te runā tavs tēvs!
Viņi bija izlasījuši, ka tagad bērns ir izaudzis tik liels kā rozīne. Un tāpēc viņi sauca bērnu par Rozīni. Protams, tikai tad, kad bija palikuši divatā; viņi taču bija tik stilīgi topošie vecāki. Nekādas muļķošanās citu acu priekšā.
Rozīne atteica: viss kārtībā, tēti, paldies, dažreiz ir drusku garlaicīgi, bet vispār nav ne vainas. Cik varēja noprast, Rozīne vēlējās, lai mamma izbeidz ēst visus tos garlaicīgos, zaļos mēslus un pārmaiņas pēc notiesā kādu picu.
– Man tā trušu barība ir apnikusi! – Rozīne paziņoja.
Izskatījās, ka Rozīne, visticamāk, varētu būt puika. Gluži vienkārši šķita, ka viņam ir vīrišķīgs raksturs. Mazais nerātnis. Viņi abi par to bija vienisprātis.
Alise mēdza atlaisties gultā un skatīties uz Nika galvvidu. Tur bija daži sudrabaini spīdīgi mati. Viņai nebija ne jausmas, vai Niks par tiem zina, un tāpēc viņa nekad nebilda ne vārda. Nikam bija trīsdesmit divi gadi. Sudrabainie mati izplūda viņas acu priekšā. Tas viss bija to trako grūtniecības hormonu dēļ.
Alise nekad nemēdza skaļi sarunāties ar bērnu. Viņa to kautrīgi uzrunāja tikai domās, gulēdama vannā (ne pārāk karstā – tik daudz visādu noteikumu). “Sveiks, mazais,” viņa klusībā nodomāja un tad, šī brīnuma pārņemta, ar plaukstām uzšļakstināja ūdeni kā bērns, kurš sapņo par Ziemassvētkiem. Drīz bija gaidāma viņas trīsdesmitā dzimšanas diena, viņai bija baiss mājokļa kredīts, vīrs un gaidāms bērns, tomēr viņa jutās gandrīz tāpat kā piecpadsmit gadu vecumā.
Ar to atšķirību, ka piecpadsmit gadu vecumā pēc iepirkšanās viņa nebija izjutusi nevienu svētlaimes mirkli. Tolaik viņa vēl nebija iepazinusies ar Niku. Viņas sirdij vēl vajadzēja vairākas reizes tikt salauztai, lai pēc tam varētu uzrasties Niks un ar vārdu “ieķēries” salipināt to kopā kā ar superlīmi.
– Alise? Vai ar tevi viss ir kārtībā? Lūdzu, atver acis.
Tā bija sievietes balss. Pārāk skaļa un griezīga, lai to varētu izlikties nedzirdam. Šī balss uzvilka viņu atpakaļ pie apziņas un vairs nelaida vaļā.
Šī balss atmodināja Alisē pazīstamu, kaitinošu, uzmācīgu sajūtu, gluži kā pārāk ciešas zeķes.
Šī persona neiederējās viņas guļamistabā.
Alise pagrieza galvu uz vienu pusi.
– Au!
Viņa atvēra acis.
Svešādas, izplūdušas krāsas un apveidi. Viņa nespēja saskatīt pat naktsskapīti, lai pasniegtos pēc brillēm. Viņas redze noteikti atkal bija pasliktinājusies.
Viņa samirkšķināja acis, vēl un vēlreiz, un tad viss atkal kļuva skaidri saskatāms, it kā kāds būtu noregulējis teleskopa asumu. Viņas acu priekšā bija ceļgali. Cik jocīgi.
Kaulaini, balti ceļgali.
Viņa gandrīz nemanāmi pacēla galvu.
– Nu tad beidzot!
Nudien, tā taču bija Džeina Tērnere, viņas kolēģe, nometusies ceļos viņai līdzās. Džeina bija pietvīkusi, un viņai pie pieres bija salipušas sasvīdušu matu šķipsnas. Viņas acis bija noguruma pilnas. Līdz šim Alise vēl nekad nebija pamanījusi, ka viņai ir mīksts, tukls kakls. Viņai mugurā bija sporta krekls ar milzīgiem sviedru traipiem un sporta bikses, un viņas tievās, baltās rokas klāja tumši vasarraibumi. Alise vēl nekad nebija redzējusi tik lielu daļu Džeinas ķermeņa. Tas bija mulsinoši. Nabaga vecā Džeina.
– Listērijas, glicīnijas, – Alise sacīja, mēģinādama pajokot.
– Tu murgo, – Džeina paziņoja. – Nemēģini celties augšā. – Hmmph, – Alise novilka. – Es nemaz negribu celties augšā. – Viņa juta, ka neatrodas gultā;
