bija viena noputējusi liķiera Baileys pudele, kas cerīgi gaidīja pieliekamā tālākajā stūrī aiz makaronu skārdenēm. Par spīti ginekologa vārdiem, viņa kopš grūtniecības testa veikšanas bija izdzērusi tikai vienu pusglāzi šampanieša un tāpēc jutās vainīga, lai gan visi nemitīgi apgalvoja, ka tas jau neesot nekas slikts.
– Kur es esmu? – Alise noprasīja, briesmīgi baidīdamās no atbildes. Vai viņa atradās kādā noplukušā naktsklubā? Kā gan viņa varēs paskaidrot Nikam, ka bija aizmirsusi par savu grūtniecību?
– Tu esi sporta zālē, – Džeina paskaidroja. – Tu nokriti, sasities un zaudēji samaņu. Es gandrīz dabūju sirdstrieku, lai gan savā ziņā pat nopriecājos, ka man bija radies iemesls beigt vingrot.
Sporta zālē? Alise nekad negāja uz sporta zāli. Vai viņa bija pamodusies sporta zālē un piedzērusies?
– Tu zaudēji līdzsvaru, – iejaucās kāda asa, moža balss. – Tas tik bija kritiens! Tu mūs visus pārbiedēji, muļķadesa tāda! Mēs jau izsaucām ātro palīdzību, tāpēc neuztraucies – profesionāla palīdzība ir jau ceļā!
Līdzās Džeinai bija notupusies tieva, kafijas brūnumā iedegusi meitene ar gaišiem, izbalinātiem, zirgastē saņemtiem matiem, spīdīgām elastīga auduma sporta biksēm un īsu, sarkanu krekliņu, uz kura ar lieliem burtiem bija rakstīts STEPA TRAKULE. Alisei šī meitene uzreiz neiepatikās. Viņai nepatika, ja kāds viņu sauca par muļķadesu. Tas bija aizvainojoši. Alises māsa Elizabete apgalvoja, ka viens no viņas trūkumiem esot nosliece uztvert sevi pārāk nopietni.
– Vai es noģību? – Alise cerīgi apvaicājās. Grūtnieces taču mēdza ģībt. Viņa nekad mūžā nebija ģībusi, lai gan, mācoties ceturtajā klasē, viņa gandrīz visu laiku bija mēģinājusi to izdarīt, cerēdama, ka varēs kļūt par vienu no tām veiksminiecēm, kuras baznīcā vienmēr ģība un tika iznestas ārā uz sporta skolotāja Gilespija kunga spēcīgajām rokām.
– Tas tāpēc, ka es esmu stāvoklī, – Alise sacīja. Nu viņa dabūs redzēt, ko ir nosaukusi par muļķadesu.
Džeina iepleta muti.
– Jēziņ, Alise, tu neesi stāvoklī!
Stepa Trakule saknieba lūpas, it kā būtu pieķērusi Alisi kādā nerātnībā.
– Ak vai, mīļā, es pirms nodarbības sākuma visām pajautāju, vai kāda no jums nav stāvoklī. Tev nevajadzēja tā kautrēties. Es būtu ieteikusi citādus vingrinājumus.
Alises galva dunēja. Visi runāja kaut ko nesaprotamu.
– Stāvoklī, – Džeina noteica – Šādā brīdī. Īsta katastrofa. – Nav vis. – Alise aizsargādamās uzlika plaukstu uz vēdera, lai Rozīne neko nesadzirdētu un neapvainotos. Viņu naudas problēmas nebija Džeinas darīšana. Izdzirdot par grūtniecību, citiem vajadzēja būt priecīgiem.
– Paklau, ko tad tu tagad darīsi? – Džeina noprasīja.
Dieva dēļ!
– Darīšu? Ko nozīmē – ko es tagad darīšu? Man būs bērns. – Viņa nošņaukājās. – Tu smaržo pēc lavandas. Man jau likās, ka es sajūtu lavandas smaržu. – Grūtniecības dēļ viņa visu spēja saost daudz labāk.
– Tas ir mans dezodorants. – Džeina patiešām izskatījās savāda. Ar viņas acīm kaut kas nebija kārtībā. To varēja skaidri redzēt. Varbūt viņai vajadzēja sākt lietot kādu acu krēmu.
– Vai tev nekas nekaiš, Džeina?
Džeina nosprauslojās.
– Ar mani viss ir kārtībā. Labāk raizējies pati par sevi, sieviete. Tu taču esi tā grūtniece, kura zaudējusi samaņu.
Bērns! Viņa bija savtīgi domājusi par savu sāpošo galvu, lai gan patiesībā viņai būtu vajadzējis uztraukties par nabaga mazo Rozīni. Kas gan viņa būs par māti?
Alise ieteicās:
– Cerams, ka es krītot nenodarīju bērnam pāri.
– Nē, bērni ir ļoti izturīgi. Es tavā vietā par to neuztrauktos.
Tā bija citas sievietes balss. Alise pirmo reizi paskatījās augšup un ieraudzīja, ka viņu bija ielenkušas vairākas sasarkušas pusmūža sievietes sporta tērpos. Dažas no viņām bija paliekušās uz priekšu un cieši raudzījās uz Alisi ar tik dedzīgu interesi, it kā viņa būtu cietusi autoavārijā, bet citas bija iespiedušas rokas sānos un tērzēja, it kā būtu ieradušās uz viesībām. Izskatījās, ka viņas atradās garā, ar dienasgaismas spuldzēm izgaismotā telpā. Kaut kur tālumā varēja dzirdēt mūzikas ierakstu, metāla žvadzēšanu un pēkšņus, skaļus vīriešu smieklus.
– Kaut gan grūtniecības laikā patiesībā nevajadzētu nodarboties ar tik spēcīgiem vingrojumiem, – kāda cita sieviete aizrādīja.
– Bet es taču nekad nemēdzu vingrot, – Alise iebilda. – Man vajadzētu vairāk nodarboties ar sportu.
– Nodarboties ar sportu vairāk, nekā to dari tu, meitēn, vispār nav iespējams, – Džeina piezīmēja.
– Es nesaprotu, par ko tu runā, – Alise paskatījās visapkārt uz viņu ielenkušajām svešajām sejām. Tas viss bija tik… muļķīgi. – Es nesaprotu, kur atrodos.
– Viņai droši vien ir smadzeņu satricinājums, – kāds satraukti ieteicās. – Smadzeņu satricinājuma gadījumā ir novērojama neilga prāta aptumšošanās un dezorientācija.
– O, paklausieties, viņa jau runā kā īsta ārste!
– Es skolas laikā beidzu pirmās palīdzības kursus. Man prātā ir palicis tieši šis teikums. Neilga prāta aptumšošanās un dezorientācija. No smadzeņu traumām ir jāuzmanās. Tās ir ļoti bīstamas.
Stepa Trakule, izskatīdamās izbijusies, noglāstīja Alisei roku.
– Ak vai, mīļā, VARBŪT TEV IR PAVISAM NELIELS SMADZEŅU SATRICINĀJUMS.
– Jā, bet diez vai tāpēc viņa būs kļuvusi kurla, – Džeina strupi aizrādīja. Tad viņa paliecās Alisei tuvāk un ierunājās klusāk. – Viss ir kārtībā. Tu atrodies sporta zālē. Tu biji atnākusi uz piektdienas stepa nodarbību, uz to pašu, uz kuru tu jau veselu mūžību gribēji mani aizvilkt, vai atceries? Patiesībā es īsti nesaprotu, kas te tik labs. Lai nu kā, tu iespaidīgi nogāzies un sasiti galvu, tas arī ir viss. Gan jau atkal būs labi. Daudz svarīgāks ir jautājums par to, kāpēc tu man nepateici, ka esi stāvoklī.
– Kas tā par piektdienas stepa nodarbību? – Alise nesaprata.
– Paklau, tas nu gan ir traki, – Džeina satraukti noteica.
– Ātrā palīdzība ir klāt! – kāds paziņoja.
Stepa Trakule no atvieglojuma sāka uzvesties muļķīgi. Viņa pielēca kājās un sāka gaiņāt dāmas gluži kā sparīga mājsaimniece
