mīļā, – uzsauca garākais vīrietis.
– Viņš izskatās uz mata kā Džordžs Klūnijs, – Džeina klusi iečukstēja Alisei ausī. Tā bija taisnība. Alise negribot kļuva možāka. Sajūta bija tāda, it kā viņa būtu atmodusies un nokļuvusi seriālā “Ātrā palīdzība”.
– Nu, sveika. – Džordžs Klūnijs notupās viņām līdzās, nolaidis spēcīgās rokas sev starp ceļgaliem. – Kā tevi sauc?
– Džeina, – Džeina atteica. – Ak, pareizi, viņu sauc Alise. – Vai tu vari nosaukt savu vārdu un uzvārdu, Alise? – Džordžs saudzīgi saņēma viņas roku un ar diviem pirkstiem sataustīja pulsu.
– Alise Mērija Lova.
– Vai tu drusku pakriti, Alise?
– Cik var noprast, jā. Es neko neatceros. – Alisei uznāca raudiens. Viņa jutās īpaša. Tā tas notika gandrīz vienmēr, kad viņa runāja ar kādu veselības aprūpes jomas speciālistu, kaut vai tikai ar aptiekāru. Pie visa noteikti bija vainīga Alises māte, kura bērnībā slimošanas laikā bija viņu pārāk aptekalējusi. Gan Alise, gan Elizabete bija briesmīgas iedomu slimnieces.
– Vai tu zini, kur pašlaik atrodies? – Džordžs gribēja zināt.
– Ne gluži, – Alise atteica. – Cik var noprast, esmu sporta zālē.
– Viņa nokrita stepa nodarbības laikā. – Džeina sakārtoja krūštura lencīti zem sava sporta krekla. – Es redzēju, kā tas notika. Viņa iespaidīgi apmeta kūleni atmuguriski un ar galvu ietriecās grīdā. Viņa bija bez samaņas apmēram desmit minūtes.
No jauna uzradās Stepa Trakule, šūpodama zirgasti, un Alise vērīgi nopētīja viņas gludās, garās kājas un stingro, plakano vēderu. Tas neizskatījās pēc īsta vēdera.
– Manuprāt, viņa uz mirkli pārstāja koncentrēties, – Stepa Trakule uzrunāja Džordžu Klūniju tik sazvērnieciski kā profesionāle, kas vēršas pie cita profesionāļa. – Es patiešām neiesaku šo nodarbību grūtniecēm. Es pajautāju, vai kāda no viņām nav stāvoklī.
– Kurā grūtniecības nedēļā tu esi, Alise? – Džordžs gribēja zināt.
Alise jau grasījās atbildēt un tad pārsteigta atklāja, ka viņas prātā uzradies tukšums.
– Divpadsmitajā, – viņa pēc mirkļa sacīja. – Divpadsmitajā nedēļā. – Pirms pāris dienām viņi bija gājuši uz divpadsmitajā grūtniecības nedēļā paredzēto ultrasonogrāfijas pārbaudi. Rozīne bija viegli, dīvaini palēkusies, gluži kā disko dejotājs, kam kāds iebikstījis mugurā, un vēlāk, runājot ar citiem, Niks un Alise bija mēģinājuši šo kustību atdarināt.
Visi bija pieklājīgi atzinuši, ka tas esot iespaidīgi.
Nu viņa vēlreiz piekļāva plaukstu pie vēdera un pirmo reizi pamanīja, kas viņai bija mugurā. Sporta apavi un baltas zeķes. Melnas, īsas sporta bikses un dzeltens krekliņš bez piedurknēm, kuram priekšpusē bija spīdīga, zeltaina folijas uzlīme. Šķiet, tas bija dinozaurs, kuram no mutes nāca ārā burbulis ar uzrakstu “RULLĒ”. Rullē?
– No kurienes ir uzradušās šīs drēbes? – viņa apsūdzoši noprasīja Džeinai. – Tās taču nav manas.
Džeina daudznozīmīgi savilka uzaci un uzlūkoja Džordžu.
– Man pie krekla ir pielipis dinozaurs, – Alise godbijīgi secināja.
– Kāda šodien ir diena, Alise? – Džordžs vaicāja.
– Piektdiena, – Alise atbildēja. Viņa blēdījās, jo Džeina bija pateikusi, ka viņas bija atnākušas uz “piektdienas stepa nodarbību”, lai kas tā arī būtu.
– Vai tu atceries, ko šorīt ēdi brokastīs? – Džordžs runādams saudzīgi aplūkoja Alises galvu. Otrs feldšeris tikmēr uzlika viņai asinsspiediena mērāmo aproci un sāka to piesūknēt ar gaisu.
– Grauzdiņus ar zemesriekstu sviestu?
Tās bija viņas ierastās brokastis. Šāds minējums šķita drošs.
– Viņš nezina, ko tu ēdi brokastīs, – Džeina iejaucās. – Viņš cenšas noskaidrot, vai tu atceries, ko esi ēdusi brokastīs.
Asinsspiediena mērītāja aproce cieši saspieda Alises roku.
Džordžs izslējās un paziņoja:
– Alise, sagādā man to prieku un pasaki, kā sauc mūsu izcilo premjerministru.
– Džons Hovards, – Alise paklausīgi atbildēja, cerēdama, ka vairāk nekādu jautājumu par politiku nebūs. Tā nebija viņas stiprā puse. Viņa nespēja vien beigt par to šausmināties. Džeina izgrūda savādu, nicinājuma un uzjautrinājuma pilnu skaņu.
– Ak tā. Jā. Bet viņš taču vēl aizvien ir premjerministrs, vai ne? – Alisi pārņēma pazemojums. Tagad viņu par to ķircinās vēl gadiem ilgi. Ak, Alise, tu nezini, kas ir premjerministrs! Vai viņa bija palaidusi garām vēlēšanas? – Bet es taču pavisam noteikti zinu, ka viņš ir premjerministrs.
– Un kāds tagad ir gads? – Neizskatījās, ka Džordžam tas īpaši rūpētu.
– Tūkstoš deviņi simti deviņdesmit astotais, – Alise nekavējoties atbildēja. Par to nu viņa bija pilnīgi droša. Bērnam vajadzēja nākt pasaulē nākamgad, tūkstoš deviņi simti deviņdesmit devītajā gadā.
Džeina aizspieda sev muti. Džordžs grasījās kaut ko teikt, taču tad iejaucās Džeina. Viņa uzlika plaukstu Alisei uz pleca un cieši ieskatījās viņai sejā. Džeinas acis satraukumā bija plati ieplestas. Skropstu galos šūpojās sīciņi tušas pikucīši. Viņas dezodoranta lavandas aromāta un pēc ķiplokiem smaržojošās elpas iespaids bija visnotaļ nomācošs.
– Cik tev gadu, Alise?
– Man ir divdesmit deviņi gadi, Džeina. – Džeinas teatrālais tonis Alisi aizkaitināja. Ko viņa īsti gribēja sacīt? – Tikpat, cik tev.
Džeina izslējās un uzvaroši uzlūkoja Džordžu Klūniju.
Viņa paziņoja:
– Es pavisam nesen tiku uzaicināta uz viņas četrdesmito dzimšanas dienu.
Tā bija diena, kad Alise Mērija Lova aizgāja uz sporta zāli un nevērīgi pazaudēja desmit sava mūža gadus.
OTRĀ NODAĻA
Džeina paziņoja: protams, viņa labprāt būtu braukusi uz slimnīcu līdzi Alisei, taču divos viņai jābūt tiesā.
– Par ko tad tu esi iesūdzēta? – Alise apjautājās, ļoti nopriecājusies, ka Džeina nebrauks uz slimnīcu. Šai dienai viņai Džeinas jau bija par daudz. Ielūgums uz četrdesmito dzimšanas dienu. Ko tieši viņa ar to
