ieminējās:
– Jocīgi, es pirmīt iedomājos, ka vienīgais Bens, ko pazīstu, bija tas milzīgais neona izkārtņu veidotājs, ar kuru es reiz iepazinos Nika māsas veikalā. Viņš man ir uz visiem laikiem palicis atmiņā, jo viņš bija tik liels, nesteidzīgs un kluss – gluži kā milzīgs pelēkais lācis, kas pārvērsts par cilvēku.
Elizabete pēkšņi sāka skaļi smieties, un gan šī skaņa (skaļi, neapvaldīti smiekli, kas allaž rada vēlēšanos vēlreiz atkārtot to pašu joku), gan tas, kā viņa atgāza galvu, atkal lika viņai izskatīties tādai pašai kā agrāk.
– Es nesaprotu, – Alise pasmaidīja, gatava saprast.
– Tieši ar to Benu es arī apprecējos. Mēs iepazināmies Doras veikala atklāšanas pasākumā. Mēs esam precējušies jau astoņus gadus.
– Patiešām? – Elizabete bija apprecējusi to milzīgo, lācīgo neona izkārtņu veidotāju? Parasti viņa satikās ar briesmīgi asprātīgiem, veiksmīgiem biznesa cilvēkiem, kuru klātbūtnē Alise jutās dumja. – Bet vai tad viņš nebija bārdains?
Nudien, Elizabete taču nebūtu precējusi bārdainu vīrieti, vai ne?
Elizabete smējās tā, ka drebēja.
– Jā, viņam vēl aizvien ir bārda.
– Un vai viņš joprojām veido neona izkārtnes?
– Jā, skaistas. Man vislabāk patīk “Roba ribu un šķiņķu” izkārtne Kilarā. Pērnajā ikgadējā neona izkārtņu konkursā tā ieguva otro vietu.
Alise asi paskatījās uz Elizabeti, taču šķita, ka māsa ir pilnīgi nopietna.
Viņa noteica:
– Tātad viņš ir mans māsasvīrs. Tad jau… es laikam viņu pazīstu. Pazīstu ļoti labi. Vai Niks ar viņu saprotas? Vai mēs ejam izklaidēties visi kopā?
Elizabete uz brīdi apklusa, un viņas sejas izteiksme kļuva neizprotama. Tad viņa ieteicās:
– Pirms daudziem gadiem, kad mēs ar Benu vēl nebijām apprecējušies, Medisona vēl bija pavisam maza, bet tu gaidīji Tomu, mēs Lieldienās kopīgi noīrējām māju Džērvisa līcī. Zini, tā atradās tieši Haijemsa pludmalē – tur, kur ir visbaltākās smiltis pasaulē, – un laiks bija ideāls, un Medisona bija tik jauka, ka mēs visi bijām gatavi viņā burtiski iemīlēties. Mēs nodevāmies visādām muļķīgām kāršu spēlēm, un kādā vakarā Niks un Bens piedzērās un sāka dejot astoņdesmito gadu mūzikas pavadībā. Bens nekad nemēdz dejot. Iespējams, tā varētu būt vienīgā reize, kad esmu redzējusi viņu dejojam. Viņi uzvedās tik ākstīgi! Mēs smējāmies no visas sirds un tik aizrautīgi, ka pat pamodinājām Medisonu, un viņa izkāpa no gultas un vienā pidžamā sāka dejot kopā ar viņiem. Patiesībā tas bija patiešām īpašs atvaļinājums. Par to domājot, mani pārņem tāda nostalģija. Es jau veselu mūžību neesmu par to domājusi.
– Es itin neko neatceros, – Alise sacīja. Šķita tik nežēlīgi, ka viņa nespēja atcerēties brīnišķīgu atvaļinājumu, it kā viņas vietā šo dzīvi būtu dzīvojusi pavisam cita Alise.
Elizabetes balss tonis pēkšņi pārvērtās.
– Pārsteidzoši, ka tu neatceries Benu. – Viņas balsī bija dzirdams kaut kas gandrīz agresīvs, un viņa lūkojās uz Alisi tik asi, it kā pat izaicinātu viņu kaut ko sacīt. – Tu taču vēl tikai vakar ar viņu sastapies. Viņš atbrauca, lai tev palīdzētu tikt galā ar automašīnu. Tu viņam izcepi viņa iemīļotos banānu kēksiņus. Jūs ilgi sarunājāties.
– Tātad, – Alise nervozi ievaicājās, – mums tagad ir automašīna?
– Mmm. Jā, ir gan, Alise.
– Un es cepu banānu kēksiņus?
Elizabete pasmaidīja.
– Ar zemu tauku saturu. Ar augstu šķiedrvielu saturu.
Toties pārsteidzoši gardus.
Alises prāts drudžaini lēkāja šurpu turpu, kamēr viņai uznāca reibonis. No trim svešajiem, vienā rindā sēdošajiem bērniem pie banānu kēksiņiem un automašīnas (viņai nepatika automašīnas: viņai patika autobusi un prāmji; turklāt viņa nebija īpaši prasmīga autovadītāja), tad pie Elizabetes, kura bija apprecējusies ar neona izkārtņu veidotāju Benu.
Tad viņa pieķērās kādai pēkšņai, sāpīgai domai.
– Paklau! Tu noteikti esi apprecējusies bez manis! – Alisei ļoti patika kāzas. Viņa nemūžam nebūtu aizmirsusi nevienas no tām.
Elizabete iebilda:
– Alise, tu biji mana līgavas māsa, un Medisona bija ziedu kaisītāja. Jums bija saskaņotas, koši violetas kleitas. Tu uzstājies ar uzjautrinošu runu, un jūs abi ar Niku sarīkojāt veselu izrādi, dejodami dziesmas “Panāc šurp, Eilīn” pavadībā. Mēs smējāmies kā traki.
– Ak tā. – Alise juta, ka viņā uzbango vilšanās. – Es nekādi nespēju noticēt, ka neatceros neko. Pat neizklausās, ka es kaut ko tādu būtu dzirdējusi! – Viņa iegrūda pirkstus uz kājām uzsegtās segas caurumos un ar muļķīgu, bērnišķīgu kustību ar abām rokām stipri saņēma to vienā pikucī. – Ir tik daudz visādu… lietu!
– Paklau, rāmāk, rāmāk. – Elizabete paberzēja Alises plecus pārāk sparīgi, it kā viņa būtu bokseris. Tad viņa drudžaini palūkojās apkārt, kā meklēdama palīdzību. – Tev tagad jāļauj man aiziet un uzmeklēt kādu ārstu, lai es varu par to parunāt.
Elizabete bija problēmu risinātāja. Viņa allaž centās citu vietā atrast kādu risinājumu.
Blakus nodalījumā pēkšņi atskanēja spalgi sievietes smiekli.
– Ne jau tu! To izdarīju es!
Alise un Elizabete ar vienādu, klusu nepatiku saskatījās un pacēla uzacis, un Alisi piepildīja mierinoša sirsnība pret māsu.
Atlaidusi segu, viņa pamanījās rāmi salikt rokas atpakaļ klēpī.
– Lūdzu, paliec tepat. Drīz atnāks kāda medmāsa, lai paskatītos, kā es jūtos, un tu varēsi apvaicāties viņai. Vienkārši paliec tepat un parunājies ar mani. Es domāju, ka tas man palīdzēs atlabt.
Elizabete uzmeta skatienu pulkstenim un noteica:
– Nezinu gan, – tomēr tad atslīga krēslā.
Alise ērtāk iegrozījās aiz muguras saliktajos spilvenos. Viņa iedomājās, vai nevajadzētu uzdot vēl kādu jautājumu par fotogrāfijā redzamajiem bērniem (trīs – tas bija tik nepadevīgs un neiespējams skaits!), taču sajūta bija tik sirreāla, ka šķita muļķīga. Gluži kā filma, kas bija tik pārspīlēta, ka nācās nemitīgi grozīties savā vietā, cenšoties nesākt skaļi smieties. Prātīgāk bija apvaicāties, kā Elizabetei klājas.
Elizabete
