Grifam gribējās viņu noskūpstīt. Visur.
– Ak, Grifs jau arī teica tieši to pašu. Viņš sacīja, ka tie ir tīri un svaigi. Vai tu patiešām domā…
– Mammu, mēs pat vēl neesam iepazīstinājušas Šelbiju ar Grifu. Šelbij, tas ir mana puiša Meta partneris Grifins Lots. Grif, tā ir Šelbija… Foksvērta, vai pareizi?
– Jā. – Viņa pievērsa Grifam savas apbrīnojami skaistās acis, un viņa sirds bija gatava atkal uz brīdi aizmirst par pukstēšanu. – Priecājos iepazīties!
– Sveika! Es esmu tava brāļa draugs.
– Kura brāļa?
– Laikam jau abu, tomēr galvenokārt Foresta. Un man jāsaka uzreiz, ka esmu patiešām iemīlējies tavā vecmāmiņā. Es daru visu, lai dabūtu viņu projām no Džeksona, un pēc tam mēs ar tavu vecmāmiņu varētu aizbēgt uz Taiti.
Šīs daiļās lūpas izliecās smaidā, skumjajās acīs iemirdzējās gaisma. Lai arī pavisam nedaudz. – Ir grūti tevi vainot par to.
– Grifs dzīvo vecajā Triplhornu mājā, – Emma Keita piebilda. – Viņš to atjauno.
– Tad jau tu esi brīnumdaris.
– Ja vien man pieejami darbarīki. Tev kādu reizi vajadzētu turp aizbraukt un paskatīties.
Viņa Grifam uzsmaidīja, taču acīs šoreiz smaids neuzziedēja.
– Tev ir vēl jāstrādā, bet man tagad jāiet. Man ir pieraksts savas vecmāmiņas salonā.
– Šelbij, kad te viss būs pabeigts, apciemo mani atkal! Mēs kārtīgi parunāsimies. – Bitsija satraukti bēra vārdus. – Ceru, ka tu tagad te būsi bieža viešņa, kā tas jau reiz bija. Zini, tu esi tikpat kā mūsu ģimenes locekle.
– Paldies Bitsijas kundze. Bija patīkami iepazīties, – viņa pievērsās Grifam un tad pagriezās uz iešanu.
– Es tevi pavadīšu, – sacīja Emma Keita un atdeva mātei iepirkumu somas. – Te ir aukstās uzkodas un jau gatavi salāti. Daudz ēdiena, kas nav jāgatavo. Līdz brīdim, kamēr būs uzstādīta jaunā plīts, tev nav jāraizējas ne par cepšanu, ne vārīšanu. Es tūdaļ atgriezīšos.
Pa ceļam līdz durvīm Emma Keita klusēja. – Pasveicini savu vecmāmiņu no manis, – viņa teica, tās atvērdama.
– Noteikti pasveicināšu. – Šelbija izgāja ārā un pagriezās. Bitsijas siltā izturēšanās lika Emmas Keitas vēsumam sāpēt vēl vairāk. – Man ir vajadzīga tava piedošana.
– Kāpēc?
– Jo tu esi labākā draudzene, kāda man dzīvē bijusi.
– Tas bija sen. Cilvēki mainās. – Sapurinājusi matus, Emma Keita sabāza rokas jakas kabatās. – Klau, Šelbij, tev bijis ļoti smagi, un es patiešām jūtu tev līdzi, taču…
– Lūdzu, piedod. – Lepnums kūdīja doties projām, taču mīlestība neļāva to darīt. – Es neizturējos pareizi pret mūsu draudzību. Un es neizturējos pareizi pret tevi un to visu patiešām nožēloju. Vienmēr esmu nožēlojusi. Man vienkārši vajag, lai tu man piedotu. Lūdzu, atceries mūsu draudzību, kāda tā bija, pirms es to izpostīju. Un piedod man. Vismaz tik daudz, lai tu būtu gatava runāt ar mani, pastāstīt, kā tev klājies, kā tu tagad dzīvo. Man pietiks kaut vai ar to.
Emmas Keitas tumšās acis domīgi pētīja Šelbiju. – Saki, kāpēc tu neatbrauci, kad nomira mans vectētiņš? Viņš tevi mīlēja. Un man tu biji vajadzīga.
– Es gribēju, bet nevarēju.
– Nē, ar to vien piedošanai nebūs gana. – Emma Keita lēnām pašūpoja galvu un pakāpās atpakaļ. – Tu tā vienkārši pasaki, ka nevarēji, lai gan zināji, ka tas bija ļoti svarīgi. Tu atsūtīji ziedus un kartīti. It kā tas būtu pietiekami… Pasaki man patiesību kaut vai tikai par šo vienu reizi!
– Ričards pateica, ka es nedrīkstu braukt. – Kauna sārtums pāršalca Šelbijas seju, kauns dedzināja viņas sirdi. – Viņš pateica “nē”, un man nepietika ne naudas, ne drosmes, lai viņam iebilstu.
– Tev taču allaž piemita drosme.
To meiteni, kurai vienmēr piemita drosme, Šelbija atcerējās tikai ļoti miglaini, gluži tāpat kā radinieci Voniju.
– Laikam jau biju to iztērējusi. Un vēl pāri palikusī pēdējā drosme man bija nepieciešama, lai tagad te stāvētu un lūgtu tavu piedošanu.
Emma Keita dziļi ievilka elpu. – Vai atceries “Kontrabandistu grilbāru”?
– Protams, ka atceros.
– Rīt satiksimies tur. Man piemērots laiks ir pusastoņi. Tad arī parunāsim.
– Man jāpavaicā mammai, vai viņa varēs pieskatīt Kaliju. – O, jā… – Aukstums uzvilnīja atkal. Tas bija dzestrāks un nemīlīgāks par sīko lietu. – Tā laikam ir tava meita. Tā pati, kuru es neesmu vēl redzējusi.
Kauns un vainas izjūta savijās vienā. – Es varu turpināt atkārtot, ka ļoti nožēloju. Varu sacīt to tik daudz reižu, cik vien vēlies to dzirdēt.
– Būšu tur septiņos trīsdesmit. Ja vari, atnāc.
Emma Keita iegāja atpakaļ mājā, pēc tam atspiedās pret durvju aplodu un īsu brīdi ļāvās asarām.
Apakšējo skapīšu uzstādīšanu Grifs pabeidza svētlaimīgā klusumā. Emma Keita bija aizvedusi savu māti iepirkties. Viņš atļāvās nelielu atelpas brīdi, tieši no pudeles iemalkoja limonādi un novērtēja paveikto.
Viņš nešaubījās, ka pļāpīgā kundzīte būs sajūsmā par katru atjaunotās virtuves collu, kad remonts būs pabeigts. Un viss izskatīsies tīri un svaigi. Gluži tāpat kā daiļā rudmate. “Tur kaut kas slēpjas,” viņš domāja. Bitsija taču nemitējās skandēt, cik ļoti abas meitenes bija viena otrai pieķērušās, draudzējušās teju vai mātes klēpī. Un tomēr Emma Keita izturējās tik stīvi un dzedri. Tādu viņš vēl nekad šo meiteni nebija redzējis. “Vienkārši vajag atrast pareizo pieeju, un tad viņa visu izstāstīs.”
Grifs vēlējās zināt.
Un vēl viņu interesēja, cik ilgam laikam jāpaiet, lai puisis drīkstētu aicināt atraitni uz satikšanos un tas neizskatītos nepiedienīgi.
Var jau būt, ka par tādām domām nāktos kaunēties, taču Grifs tās nevarēja aizgainīt no prāta. Tik ātri un strauji uz kādas sievietes klātbūtni viņš nebija reaģējis kopš… Nē, tas vispār vēl nekad nebija noticis. Un šī sieviete viņam patiešām patika. Ārkārtīgi.
Grifs nolika limonādes pudeli. Mets bija aizņemts ar tās sasodītās izlietnes labošanu, un tas prasīs visu dienu, tātad viņš varēja ķerties pie augšējo skapīšu uzstādīšanas. “Un nebūs jau tikai izlietnes remonts vien,” viņš nodomāja, piesliedams kāpnes pie sienas. “Vēl būs izsmeļoša saruna. Randevūridžā nekādi darbi nenotika
