– Eida Meja uzlika olas uz šķīvja, pievienoja arī grauzdiņu un pār leti pabīdīja šķīvi Šelbijai. – Un vēl mazliet.
– Jā, kundze.
– Tā. – Eida Meja sāka uzkopt jau tā spodro virtuvi. – Mammas salonā pulksten divos tev sarunāta karsto akmeņu masāža.
– Patiešām?
– Noderētu arī sejas masāža, bet to izdarīšu es pati. Nedēļas otrajā pusē. Sievietes, paķērušas līdzi mazus bērnus, šurp brauc pat no Filadelfijas, lai izbaudītu labu masāžu. Un mums ar Kaliju ir plāni šai pēcpusdienai.
– Jums ir plāni?
– Es vedīšu viņu pie Sūzenas. Vai atceries manu labo draudzeni Sūzenu Lī? Vakar viņa nevarēja ierasties, jo viņas māsas meitai Skārletai bija pirmskāzu apdāvināšanas ballīte. Jūs ar Skārletu kopā mācījāties skolā.
– Oho! Skārleta ir saderinājusies!
– Maijā ieplānotas kāzas ar jauku puisi. Viņi iepazinās koledžā. Kāzas paredzētas šeit, jo te ir visi Skārletas tuvinieki, bet pēc tam viņi dosies uz Bostonu. Viņam tur ir darbs reklāmas jomā. Skārletai ir grāds pedagoģijā, tad nu viņa nodarbosies ar skološanu.
– Skolotāja? – Šelbijai nāca smiekli. – Cik es atceros, Skārletai skola riebās tikpat stipri, cik neiespējami liktos ēst spinātus, kas samērcēti arsēnā.
– Gan jau redzēsim. Jā, gan jau redzēsim, kā īsti būs. Lai nu kā, es grasos Kaliju aizvest pie Sūzenas. Tur būs arī viņas mazmeita Čelsija, viņai arī ir trīs gadi, tāpat kā mūsu Kalijai. Čelsija ir Sūzenas dēla Robija meita. Robijs apprecējās ar Treisiju Linnu Bourenu. Man liekas, ka Treisiju tu nepazīsti. Viņa nāk no Pidženfordžas. Jauka meitene. Podniece. Tā bļoda, kurā salikti citroni, ir viņas darbs.
Šelbija paraudzījās bļodu, kuras piesātināti brūnos sānus rotāja koši zili un zaļi virpuļi. – Skaista.
– Viņai ir pašai savs ceplis pie mājas. Daži viņas darbi tiek tirgoti pilsētā “Mākslas grēdā”, un tos pārdod arī viesnīcas dāvanu veikalā. Mēs dosim jums ar Treisiju brīvdienu, jo Sūzenai, Čelsijai, Kalijai un man ir sarunāts rotaļu pilns randiņš.
– Kalijai tas ļoti patiks.
– Un man tāpat. Kādu laiku es izturēšos alkatīgi un tveršu katru brīdi, ko varēšu pavadīt kopā ar viņu, tāpēc… pacenties man piedot. Ap vienpadsmitiem mēs dosimies projām. Viņas iepazīsies, un tad mēs paēdīsim otrās brokastis. Ja laiks būs labs, mēs viņas izvedīsim ārā.
– Kalija pēcpusdienā parasti kādu stundu guļ diendusu.
– Tad viņas pagulēs. Un vari pārtraukt raizēties. Es redzu, ka tu satraucies. – Izslējusi zodu gaisā, Eida Meja piesita ar dūri sev pie gurna. – Man izdevās izaudzināt tevi un divus tavus brāļus. Domāju, ka varēšu tikt galā ar mazu bērnu.
– Es zinu, ka tu varēsi. Vienkārši… es neesmu viņu izlaidusi no acīm kopš… Pat nespēju iedomāties, cik sen.
– Tu allaž esi bijusi gudra meitene. Man citāda nemaz nevarētu būt, – Eida Meja piebilda, apgāja apkārt darba letei un uzlika plaukstas Šelbijai uz pleciem. – Mīļo stundiņ! Meitēn, tu taču esi viens vienīgs nervu kamols. Es pierakstīšu tevi pie Vonijas. Tu taču atceries Voniju? Radiniece no tava tēva puses.
“Ļoti miglaini,” Šelbija nodomāja. Dažādu pakāpju radinieku viņas ģimenē bija pamatīgs pulks.
– Vonija Geitsa, – Eida Meja turpināja. – Tava tēva brālēna Džeda vidējā meita. Viņa pratīs izdarīt tā, lai tie kamoli pazustu.
Šelbija noglāstīja mātes roku. – Tev nevajadzētu justies spiestai par mani visu laiku rūpēties.
– Vai šādos apstākļos tu tā sacītu savai meitai?
– Nē. – Šelbija nopūtās. – Es viņai sacītu, ka tas bija mans pienākums un vēlēšanās viņai palīdzēt.
– Nu redzi. Un vēl mazliet, – Eida Meja klusi noteica un noskūpstīja Šelbijas galvvidu.
– Nākamajās dienās tu pati mazgāsi savus netīros traukus, taču ne šodien. Ko tu vēlētos darīt šajā rītā?
– Ak… Man vajadzētu izsaiņot mantas.
– Es nevaicāju, ko vajadzētu izdarīt, – Eida Meja atgādināja, notīrīdama no Šelbijas šķīvja pārpalikumus. – Es teicu – ko tu vēlētos.
– Tas būs tas pats. Īsti iekārtojusies es jutīšos, kad viss būs savās vietās.
– Mēs ar Kaliju tev palīdzēsim. Kad atvedīs pārējās tavas mantas?
– Nekā cita nav. Es atvedu visu.
– Visu. – Eida Meja apklusa un cieši raudzījās uz meitu. – Mīļā, bija taču vien pāris ceļasomu. Jā, vēl arī Kalijas mantas. Uz kastēm bija uzlīmes. Klejs juniors garāžā izlika ne vairāk kā pusduci kastu.
– Un ko tad es būtu darījusi ar visām tām mantām, mammu? Pat tad, kad būšu sameklējusi sev māju – turklāt man vispirms ir jāatrod darbs… Pat tad es nevarētu izmantot visas tās lietas. Vai tu zināji, ka ir tādas firmas, kas atsūta darbinieku uz klienta mājām un nopērk visas mēbeles, kas tur atrodas?
Viņa to pateica gluži ikdienišķi, pat gaiši, pēc tam piecēlās un pieliecās, lai paņemtu Kaliju. Mazā dejoja, rokas augšup pacēlusi. – Māklere man palīdzēja šādu firmu atrast. Šī aģente man bija liels atspaids. Kad visa tā pārdošana būs galā, man laikam vajadzētu aizsūtīt viņai ziedus, vai ne?
Šis jautājums tomēr nespēja novērst mātes uzmanību, kā Šelbija cerēja.
– Visas mēbeles? Kāpēc, Šelbij? Tajā milzu mājā bija septiņas guļamistabas un vēl tas kabinets… Es pat nemaz nezinu par visām pārējām telpām. Tā māja gandrīz līdzinājās muižai, kurā es reiz biju, tikai par apskati nebija jāmaksā. Un pavisam jauna… – Eidas Mejas sejā skaidri vīdēja satricinājums un raizes. Viņa ar delnas pamatni paberzēja krūšu kaulu. – Ceru, ka tev par to visu kārtīgi samaksāja.
– Es sadarbojos ar firmu, kam ir ļoti laba reputācija. Vari man ticēt. Viņi šajā jomā strādā jau vairāk nekā trīsdesmit gadu. Es kārtīgi izpētīju internetā atrodamos piedāvājumus. Zvēru, ka pēc tā visa es varētu dabūt pētnieces darbu, ja vien jau pēc pirmās nedēļas man nerastos vēlēšanās nošauties.
– Mēs izsaiņosim mantas, Kalij. Vai pirms iešanas prom tu man palīdzēsi?
– Es palīdzēšu! Man patīk palīdzēt mammītei.
– Visu laiku labākā palīdze. Nu tad sāksim. Mammu, vai Klejs uznesa kasti ar Kalijas mazajiem drēbju pakaramajiem? Viņas drēbēm es vēl nevaru izmantot tādus, kas ir parastā lielumā.
– Viņš uznesa visu, kas bija atzīmēts ar Kalijas
