ārkārtīgi tieva puiša gurnu. Viņam kājās bija ieplēsti džinsi, un Vinona jaunekli sauca par “Holisteru puiku”.
Un Šelbijas māsīca Lārka savos sešpadsmit gados bija paguvusi tikt pie visai kārdinošām miesas formām, tādēļ bija skaidrs, ka vanaga acs ir nepieciešama.
Cits par citu uzstājīgāk apkārtējie pūlējās Šelbiju paēdināt, un viņa paklausīja ikvienam, jo manīja, ka arī viņas māte nenolaiž vanaga skatienu. Šelbija dzēra šampanieti, lai gan tas lika viņai atcerēties Ričardu.
Un Šelbija arī dziedāja, jo vectēvs viņai to lūdza. Tautasdziesmas un “Vientulīgā ceļa blūzu”. Vārdi atausa atmiņā, it kā tikai vakar būtu atkārtoti. Vienkāršais prieks par dziedāšanu pagalmā, kur mūzikas skaņas cēlās pretī spožajai saulei zilajā debesjumā, mierināja viņas saplosīto sirdi.
“Es ļaušu tam visam nogrimt aizmirstībā,” Šelbija domāja. “Aizmirsīšu vīrieti, kuru nekad neesmu īsti pazinusi. Un aizmirsīšu arī dzīvi, kura bija neīsta no pašām pirmajām dienām līdz pat pēdējai.”
Vat tad nebija brīnumaini, ka īstais un patiesais gaidījis viņu šeit?
Kad radās piemērots brīdis, viņa, citu nemanīta, iegāja mājā, uzkāpa augšstāvā un ieslīdēja Kalijas istabā, un viņu pārplūdināja emociju jūra.
Sienas ziedlapiņu sārtumā un koši balti aizkari pie logiem, pa kuriem paveras skats uz pagalmu un kalniem ar robotām virsotnēm, kas slejas debesīs. Jaukas baltas mēbeles un virs gultas sārti balts baldahīns. Viņi bija salikuši baltajā grāmatu plauktā dažas lelles un citas rotaļlietas, kā arī vairākas grāmatas. Un uz gultas bija sasēdināti daži pūkaini rotaļu zvērēni.
Var jau būt, ka šī istaba bija uz pusi mazāka par to, kas palika lielajā mājā, taču šī izrādījās tieši tāda, kā vajadzīgs. Šelbija izgāja cauri kopējai vannas istabai, kas mirdzēja un laistījās vien. Tā kā bija iesaistījusies viņas mamma, citādi nemaz nevarēja būt. Pēc tam Šelbija iegāja istabā, kurā reiz dzīvoja viņas brālis. Tagad tā bija viņas istaba.
Vecā dzelzs gulta bija tā pati, kur bērnībā Šelbija gulēja un sapņoja par nākotni. Tā bija novietota, lai varētu redzēt logu – tieši tāpat kā savulaik viņas agrākajā istabā. Viņai vislabāk patika, ja pamostoties varēja redzēt kalnus.
Uz gultas bija uzklāta vienkārša balta sega. Eida Meja bija sagādājusi spilvendrānas ar mežģīņu rotājumiem malās un spilvenus atbalstījusi pret gultas galu. Starp baltajiem glīti iekļāvās arī zili un zaļi toņi.
Kājgalī atradās kārtīgi salocīts vecmāmiņas tamborētais pārklājs. Arī tas bija ieturēts zilos un zaļos toņos.
Sienas šķita dūmakaini silti zaļas, gandrīz kā tuvējie kalni. Pie tām bija pielikti divi akvareļi – viņas māsīcas Džeslinas darbi. Maigas, sapņainas krāsas, pavasara pļava un zaļojošs mežs rīta blāzmā.
Uz Šelbijas agrākā naktsgaldiņa bija nolikta vāze ar baltām tulpēm – tās bija viņas mīļākās puķes. Turpat blakus atradās fotogrāfija sudraba rāmī. Kalija astoņu mēnešu vecumā.
Viņi bija uznesuši arī Šelbijas ceļasomu. Viņa to darīt nelūdza, un to nemaz nebija vajadzējis darīt. Kastes… Jā, tās laikam jau saliktas garāžā – līdz brīdim, kad Šelbija izlems, ko iesākt ar lietām no tās dzīves, kas tagad jau vairs nemaz nelikās pašas.
Emociju pārņemta, viņa apsēdās uz gultas malas. Aiz loga skanēja mūzika, balsis… Arī sajūta bija tāda – mazliet attālināta. Viss noritēja turpat aiz stikla, kamēr viņa sēdēja savā bērnības istabā un prātoja, ko iesākt tālāk, ko darīt ar visu to, ko viņai nācies paņemt sev līdzi. Vajadzēja tikai atvērt logu, un viņa jau uzreiz kļūs par daļu, kas cieši iekļaujas veselumā, nevis par savrupu daļu.
Taču…
Todien visi sveica Šelbiju ar atgriešanos mājās, bet daudz kas palika neizteikts. Bet vēlāk jautājumi, kas turpat vien gaidīja aiz apsveikuma vārdiem, tiks uzdoti. Viņa sagatavoja dažas atbildes, taču jautājumu bija vairāk.
“Cik daudz būtu jāatklāj? Un kā to labāk izdarīt? Kāds labums gan būtu no tā, ja es izstāstītu, ka vīrs bijis neuzticīgs melis un ka es bažījos, vai tikai nav bijis vēl ļaunāk…” Sirds dziļumos Šelbiju māca aizdomas par to, ka viņš arī zadzis un krāpies. “Un… lai kā tas arī būtu, lai kas vēl atklātos, viņš taču ir mana bērna tēvs. Miris. Viņš vairs nespēj ne aizstāvēties, ne paskaidrot kaut ko.”
Šāda sēdēšana un gremdēšanās ļaunās domās noteikti nebija īstais risinājums. Viņa izniekoja šo priecīgo sagaidīšanu, šo saules pielieto dienu, kad apkārt skanēja mūzika. Vajadzēja kāpt lejā, nogaršot kādu tortes gabaliņu… lai gan viņa jau tagad jutās mazliet pārēdusies.
Šelbija pavēlēja sev piecelties un doties lejā. Piepeši viņa izdzirdēja soļus, kas tuvojās pa gaiteni.
Viņa piecēlās kājās un ievilināja sejā bezrūpīgu smaidu.
Forests vienīgais vēl nebija apsveicinājies ar Šelbiju un tagad stāvēja uz sliekšņa. Viņš bija mazāka auguma nekā Klejs. Tikai sešas pēdas garš un, kā mēdza teikt vecmāmiņa (pat ar zināmu lepnumu), viņam piemita traču cēlāja augums. Un viņš to arī mēdza pierādīt. Forests bija mantojis tēva tumšos matus, bet zilajās acīs mirdzēja izaicinājums – tieši tāpat kā Šelbijai. Skatieni sastapās. “Pārliecināta cilvēka skatiens, un tajā lasāmi jautājumi, kurus neviens neuzdrošinās uzdot,” Šelbija nodomāja.
Pagaidām.
– Sveiks! – Viņa pūlējās smaidīt platāk. – Mamma teica, ka tev šodien jāstrādā. – Viņš bija pilnvarots varas pārstāvis, policists, un šis darbs viņam likās tik piemērots kā neviens cits. Tas saderēja ar viņu gluži kā paša āda.
– Tā arī ir.
Viņam bija asi vaigu kauli kā tēvam un mātes acis. Šelbija pamanīja nelielu sārtu brūci uz brāļa zoda.
– Vajadzēja kauties?
Brīdi likās, ka viņš īsti nesaprot, par ko ir runa, bet tad pārvilka ar pirkstu pār zodu. – Gadās. Arlo Keterijs… tev vajadzētu viņu atcerēties… Vakar “Šaubīgajā bārā” viņš kļuva tāds mazliet… trokšņains. Tevi ārā meklē. Nospriedu, ka būsi atnākusi šurp.
– Dažus soļus atpakaļ no vietas, kur viss sākās.
Forests atspiedās pret durvju aplodu un cieši ieskatījās Šelbijai sejā. – Tā jau liekas.
– Sasodīts, Forest! Sasodīts! – Neviens cits viņu ģimenē nespēja Šelbiju tik ļoti izsist no līdzsvara, satraukt un pēc tam atkal nomierināt, kā tas izdevās Forestam. – Kad tu reiz beigsi dusmoties uz mani? Nu jau pagājuši četri gadi. Pat gandrīz pieci. Tu taču nevari dusmoties uz mani vienmēr!
– Es neesmu dusmīgs uz tevi. Biju gan, taču tagad to vairāk varētu dēvēt par aizkaitinājuma stadiju.
– Un kad tu vairs nebūsi aizkaitināts?
– To
