pabarota un skaisti ietērpta, kad vīrs pārradās mājās.
Tas viss ir aiz muguras.
– Jā, aiz muguras… – viņa skaļi noteica. – Kālab tad es vēl esmu šeit?
Viņa iegāja savā agrākajā ģērbtuvē, kur negribīgi bija sākusi likt Luija Vitona zīmola ceļasomā savas drēbes. Somu Ričards viņai nopirka tās vietā, kuru, steigā pietūcītu, viņa bija paķērusi līdzi, kad aizbēga no mājām.
Nu jau viņa ceļasomu piepildīja ar lielāku dedzību, tomēr, pārkāpusi nodomu to nepamest pusdarītu, devās pamodināt Kaliju. Kamēr mazā bija aizņemta ar “Šreka” vērošanu un brokastu pārslu ēšanu, Šelbija sasaiņoja meitas mantas. Klausīdama savas mammas ieteikumiem agrāk par deviņiem no rīta nezvanīt nevienam, izņemot policiju, santehniķus vai ugunsdzēsējus, viņa sagaidīja noteikto stundu un tikai tad sameklēja Donnas numuru.
– Sveika, Šelbij! Kā klājas?
– Jau atkal snieg.
– Tā ir ziema, kas nepadodas. Prognozē, ka sasnigs vismaz astoņas collas, taču līdz sestdienai jau būs pāri piecdesmit. Cerēsim, ka tas ir pēdējais mēģinājums.
– Es gan uz to nepaļaujos. Donna, mājā bez manis un Kalijas gandrīz nekas vairs nav palicis. Es gribu paņemt televizoru no virtuves. Aizvedīšu savai vecmāmiņai. Viņai tas ļoti patiks. Un kādu no lielajiem plakanekrāna televizoriem. Vienalga kuru. Pa visu māju ir deviņi, es saskaitīju. Gribu vienu aizgādāt uz mājām tētim. Varbūt pircēji vēlēsies pārējos? Es zinu, ka vienošanās nav pilnībā panākta, taču televizoru pārdošanu mēs varbūt varētu sasaistīt ar visu pārējo. Godīgi sakot, mani nemaz neinteresē, cik viņi man par tiem samaksās.
– Es, protams, varu viņus par to informēt. Lai viņi izsaka savu piedāvājumu.
– Tas būtu vienkārši lieliski. Ja viņi tos nevēlēsies vai arī gribēs tikai dažus, es par to parūpēšos.
“Kaut kā,” viņa nodomāja, berzēdama savus sāpošos deniņus.
– Kad mēs beigsim sarunu, es grasos zvanīt pārvadājumu kompānijai. Minivenā es nevaru ielikt Kalijas istabas mēbeles. Vismaz ne kopā ar tām kastēm, ko ņemu pati, ceļasomām un viņas rotaļlietām. Un… Donna, es grasos jums lūgt kādu patiešām lielu pakalpojumu.
– Dariet to! Kā es varētu jums palīdzēt?
– Man vajadzētu, lai jūs mājā ierīkojat vienu čeku pasta kasti. Un mūsu vārdā tiekat galā ar visiem dokumentiem, kurus nāktos kārtot. Man jādodas mājās, Donna. – Jau pasakot šos vārdus, tikai izrunājot tos, smagums uz viņas pleciem kļuva mazāk jūtams. – Man jāaizved Kalija mājās. Visā šajā notikumu virpulī viņai tā arī nav bijis iespējas iegūt šeit sava vecuma draugus. Māja ir pilnīgi tukša. Man liekas, tā allaž tāda ir bijusi, taču tagad nav pat iespējams izlikties to nemanām. Es šeit vairs nespēju palikt, un rīt mēs dodamies projām. Vēlākais, sestdien.
– Tas nav nekāds milzu pakalpojums un arī nerada nekādas problēmas. Par māju es parūpēšos, neraizējieties. Un visu to garo ceļu jūs veiksiet viena pati?
– Man taču ir Kalija. Es grasos slēgt šo stacionāro telefona līniju, taču man būs mobilais telefons. Zvaniet, ja kaut kas nepieciešams. Un man ir arī klēpjdators, tātad var sūtīt elektroniskās vēstules. Ja darījums neizdosies, izrādiet māju kādam citam. Tomēr es ceru, ka vienošanās tiks panākta un tie cilvēki māju arī dabūs. Un viņiem varbūt izdosies to padarīt mājīgu. Bet mums ir jādodas projām.
– Kad nonāksiet galā, vai atsūtīsiet man elektroniskā pasta vēstuli? Es mazliet raizēšos par jums.
– Es jums paziņošu, kad būšu galā. Un ar mums viss būs kārtībā. Kaut es jau agrāk būtu zinājusi, cik jauka jūs esat! Ak, tas izklausījās muļķīgi.
– Nemaz arī ne, – Donna sacīja un iesmējās. – Es varētu to pašu sacīt par jums. Un neraizējieties, te viss būs kārtībā. Ja jums kaut kas būs nepieciešams, kad jau būsiet mājās, tikai paziņojiet man. Jums Filadelfijā ir draudzene, Šelbij.
– Un jums ir draudzene Tenesī.
Šelbija nolika klausuli un dziļi ieelpoja. Viņa sagatavoja sarakstu, rūpīgi atzīmējot visu, kas vēl jāpadara. Kad viņa būs paveikusi visu, kas tajā minēts, beidzot varēs doties uz mājām.
Viņa aizvedīs Kaliju uz Randevūridžu.
4
Bija vajadzīga lielākā daļa dienas un visai prasmīga Kalijas piekukuļošana, lai panāktu, ka viņa liek Šelbiju mierā. Bija jāslēdz vai jāpārceļ daži konti, kā arī jānomaina numuri. Pārvadājumu kompānijas pieprasītās summas bija pārmēru augstas, lai nogādātu Kalijas mēbeles galapunktā un tur tās arī uzstādītu. Šelbija sāka apsvērt, ka vajadzētu noīrēt šim darbam piemērotu automašīnu un visu paveikt pašai.
Tomēr, lai gultu un skapi dabūtu lejā pa kāpnēm un ieceltu piekabē, palīdzība bija nepieciešama.
Viņa norija šo smago kamolu un samierinājās ar tēriņiem. Liekas, tas atmaksājās. Nākamajā dienā pēc divdesmit dolāru dzeramnaudas saņemšanas strādnieki nocēla lielo televizoru no sienas dzīvojamajā istabā, iesaiņoja to un aiznesa uz viņas minivenu.
Donna, kā jau bija solījusi, noorganizēja čeku pasta kastes uzstādīšanu.
Šelbija sasaiņoja vēl atlikušās mantas, kā arī salika lielā somā visu, kas varētu noderēt tālajā ceļā.
Iespējams, ka izbraukšana tik vēlā piektdienas vakarā bija muļķīgs solis. Gudrāk un apdomīgāk būtu sākt braucienu no rīta.
Bet viņa nevēlējās pavadīt vēl vienu nakti mājā, kas nekad nav viņai piederējusi.
Viņa izstaigāja māju krustām šķērsām un pēc tam apstājās foajē.
Tagad, kad visi dīvainie mākslas darbi un nepievilcīgās mēbeles bija aizvāktas, viņa varēja iztēloties, kādai tai vajadzētu izskatīties. Siltākas krāsas, maigāki toņi, varbūt kāda liela senatnīga glezna… Kaut kas ar savu raksturu, ziedi un sveces pie ieejas.
“Jaunā un senā sajaukums,” viņa nodomāja. “Vienkārša elegance un kāds mazumiņš nenopietnības.”
Antīki spoguļi… Jā, viņa būtu varējusi pie tās sienas izlikt senus dažādu formu spoguļus, ģimenes fotogrāfijas un kādus mīļus niekus plauktos. Un…
“Māja nav mana,” Šelbija sev atgādināja. “Šīs telpas vairs nepieder man, tātad vairs par iekārtojumu nav jāraizējas.”
– Es nesacīšu, ka ienīstu šo vietu. Tas nebūs godīgi pret to, kurš māju nopirks. Tas būtu gandrīz tas pats, kā uzlikt šai mājai lāstu. Sacīšu, ka es par to rūpējos, cik bija manos spēkos, kamēr vien varēju.
Mājas atslēgas Šelbija atstāja uz virtuves galda kopā ar pateicības vēstulīti Donnai un pēc tam satvēra Kalijas plaukstiņu.
