style="font-size:15px;"> Māklere iesmējās un samirkšķināja plakstus, jo saprata, ka Šelbija to sacījusi pilnīgi nopietni. – Es taču jums pat neizstāstīju, kāds tieši bija viņas priekšlikums!
– Tam nav nekādas nozīmes. Es ienīstu tās mēbeles. Man derdzas ikviena mēbele šajā mājā. Izņemot tās, kuras atrodas Kalijas istabā, – viņa precizēja. Kalija tostarp izņēma rotaļlietu grozu, ko Šelbija glabāja vienā no virtuves skapīšiem. – Tā ir vienīgā telpa, kurai visas mēbeles izvēlējos es pati. Manis dēļ tā māsa var braukt iekārtai pakaļ kaut šovakar. Ir daudz citu vietu, kur es šajā mājā varu pārlaist nakti.
– Vai varam apsēsties?
– Atvainojiet. Jā, protams. Piedodiet, Tinsdeilas kundze, es joprojām neesmu atguvusies no satricinājuma. Tas arī viss.
– Es taču jums jau sacīju, lai saucat mani vārdā. Donna.
– Donna. Varbūt vēlaties kafiju vai ko citu? Es pilnībā esmu aizmirsusi par pieklājību.
– Vienkārši apsēdieties. Jums ar daudz ko jātiek galā. Godīgi sakot, pat neaptveru, kā jums tas izdodas. Es vēlos jums palīdzēt. Tas ir mans darbs. Cenas piedāvājums par mēbelēm ir pārāk zems. Ļaujiet man izteikt pretpiedāvājumu. Noslēgt veiksmīgu darījumu nav nekas peļams. Man nepatīk doma, ka jūs nevēlaties izmantot savas priekšrocības. Pat tad, ja tās mēbeles ir briesmīgi neglītas.
– Ak! – Šelbijā it kā pamodās kāda gaisma. Viņa jutās kā attaisnota. – Arī jūs tā domājat? Patiešām?
– Par visām mēbelēm šajā mājā. Izņemot tās, kas atrodas Kalijas istabā.
Šelbija piepeši izplūda smieklos, kas gluži negaidot pārtapa raudās.
– Atvainojiet! Mans Dievs, atvainojiet!
– Mammīt! – Kalija ierāpās Šelbijai klēpī. – Mammīt, neraudi. Mammīt, neraudi.
– Man nekas nekaiš. – Viņa piekļāva meitu sev klāt un šūpoja. – Man viss ir labi. Es tikai esmu nogurusi.
– Mammītei jāpaguļ diendusa.
– Man viss ir labi. Viss ir labi, bērniņ. Nesatraucies.
– Es ieliešu jums glāzi vīna, – Donna paziņoja un izņēma no kabatas papīra salvetītes. – Sēdiet. Ledusskapī redzēju pudeli.
– Vēl ir agrs.
– Šai dienai gan ne. Un tagad pastāstiet, – viņa turpināja, iedama pēc glāzes, – ko vēl jūs vēlētos pārdot? Mākslas darbus?
– Mans Dievs, jā! – Šelbija jutās ļoti nogurusi un ļāva, lai Kalija uzklāj viņai uz sejas papīra salvetīti. – Tos es esmu iekļāvusi sarakstā. Man nav lielas sapratnes par šādām gleznām.
– Paklājus? Lampas?
– Itin visu, ko vēlos no šejienes aizvākt, es jau esmu sasaiņojusi. Tur nav tikai mantu no Kalijas istabas un manu drēbju, kā arī dažu lietu, kas man nepieciešamas, kamēr vēl uzturamies šeit. Es neko no tā visa nevēlos paturēt, kundz… Donna. Pat šķīvji nav mani.
– Lejasstāvā ir visai iespaidīga vīnu kolekcija.
– Divdesmit četras pudeles es izsolīju internetā, vietnē, kuru man izdevās atrast. Ir jau sākusies vairāksolīšana. Šovakar es grasos tur izlikt vēl kādu duci pudeļu.
Donna piešķieba galvu un veltīja Šelbijai skatienu, kurā viņa izlasīja uzslavu. Vismaz Šelbijai tā likās. – Jūs taču esat ļoti prātīga, vai ne?
– Ja es patiešām būtu prātīga, tad nebūtu nonākusi tik kļūmīgā situācijā. Paldies, – viņa piebilda, kad Donna viņai pasniedza vīnu.
– Manuprāt, tā nav taisnība, bet sāksim no šīs pašas vietas. Vai varat man pateikt, kā sauc to kompāniju, kurā jūs vērsāties saistībā ar mēbeļu pārdošanu?
– “Dolbijs un dēli” pie Filadelfijas.
– Tas ir labi. Arī es būtu ieteikusi tieši viņus. – Malkojot vīnu, Donna kaut ko pierakstīja savā piezīmju grāmatiņā un turpināja ātri runāt. – Es nākšu klajā ar pretpiedāvājumu, un šai pircējai vajadzēs paskatīties reālāk, ja viņa patiešām vēlas iegādāties to guļamistabas iekārtu. Pretējā gadījumā Čeds Dolbijs – tas ir vecākais dēls, kurš, visticamāk, arī ieradīsies un runās par cenu, – nosauks jums godīgu piedāvājumu. Es pazīstu kādu, kurš jums piedāvās labu cenu par šķīvjiem, stikla traukiem, glāzēm un tamlīdzīgiem priekšmetiem. Un vēl es varu ieteikt divus mākslas darbu tirgotājus, kas varētu nopirkt jūsu gleznas.
– Pat nesaprotu, kā jums pateikties.
– Tas ir mans darbs, – Donna atgādināja. – Turklāt tas man sagādā prieku. Mana meita ir pāris gadu jaunāka par jums. Ceru, ka arī viņai kāds palīdzēs, ja viņa nonāks šādā… tik sarežģītā situācijā. Pamanīju, ka esat iztukšojusi sava vīra skapi.
– Jā. Mammai viss ir labi, bērniņ. – Šelbija noskūpstīja Kalijas matus. – Tagad ej un parotaļājies. Lielāko daļu mantu es aiznesu uz “Otro iespēju”, – viņa paskaidroja Donnai, kad Kalija izslīdēja viņai no klēpja.
– Ideāli. Meisija un Šerila ir patiešām prasmīgas savā arodā, un viņu veikalam ir labs apgrozījums.
– Vai jūs te pazīstat itin visus?
– Tā ir daļa no mana darba. Un kā būs ar grāmatām?
– Savējās es esmu sasaiņojusi. Tās, kuras man patīk. Ričarda pirktās es atstāju bibliotēkā. Viņš tās pirka… kā to pareizi sauc… viņš pirka tās vairumā.
– Un mēs tās pārdosim tāpat. – Donna pamāja ar galvu un pabungoja pa savu piezīmju grāmatiņu. – To es pierakstīšu. Ja vēlaties, es palūgšu, lai daži mani paziņas piezvana jums. Varēsiet norunāt tikšanos.
– Tas būtu brīnišķīgi. Es to patiešām augstu novērtētu. Ir tāda sajūta, ka es ilgi esmu maldījusies apkārt un neesmu sapratusi, ko īsti iesākt.
– Cik varu spriest, jūs visu esat izdarījusi patiešām labi.
– Paldies! Tomēr ļoti palīdz, ja ir kāds, kurš dod padomu un norāda pareizo virzienu. Jūs esat ļoti jauka. Nesaprotu, kālab jūs liekat man tik ļoti nervozēt.
Donna iesmējās. – Tādu iespaidu es varu radīt. Vai nosaukt tiem cilvēkiem jūsu mobilā telefona numuru vai labāk stacionāro?
– Varbūt varat iedot viņiem abus. Es cenšos savu mobilo telefonu allaž nēsāt līdzi kabatā, taču ir reizes, kad to aizmirstu.
– Sarunāts. Tie ir lietišķi cilvēki, un viņi vēlas gūt peļņu.
Tomēr viņi jūs nepiekrāps. Ja jums ienāk
