advokātiem… jā… tagad jau laikam maniem advokātiem, lai dara visu nepieciešamo.
– Kādu mirkli uzgaidiet.
Babingtone lasīja dokumentus, un Kalija nemierīgi dīdījās Šelbijai klēpī. – Es gribu tās tējas viesības, mammīt. Tu teici, ka būs. Es gribu tās tējas viesības!
– Mēs jau pavisam drīz tās sarīkosim. Tiklīdz būsim te visu pabeigušas. Mums būs princeses tējas viesības. Un tev vajadzētu padomāt, kuras lelles tu ielūgsi.
Kalija sāka uzskaitīt paredzamās viešņas, un Šelbija sajuta, ka no spriedzes viņai piepeši ļoti gribas čurāt.
– Ar pilnvarām viss ir kārtībā, gluži tāpat kā ar visiem pārējiem dokumentiem. Es parādīšu jums seifu.
– Jau tagad?
– Ja jūs labāk vēlaties atnākt kādu citu reizi…
– Nē, nē! Es patiešām novērtēju jūsu pūliņus. – Viņai no saviļņojuma pat bija grūti elpot un mazliet reiba galva. – Es nekad agrāk neesmu to darījusi. Man nav zināms, kā rīkoties.
– Es aizvedīšu jūs pie seifa. Man nepieciešams jūsu paraksts. Man tikai jāizdrukā šis dokuments. Izklausās, ka tavas tējas viesības būs kupli apmeklētas, – viņa sacīja Kalijai, nenovirzīdamās no pienākumu veikšanas. – Man ir mazmeita apmēram tavā vecumā. Arī viņai ļoti patīk tējas viesības.
– Viņa varētu piedalīties.
– Varu saderēt, ka viņai tas patiktu, tikai viņa dzīvo Ričmondā. Virdžīnijas štatā. Un tas ir diezgan tālu no šejienes.
Ja jūs tagad parakstītu šo, Foksvērtas kundze…
Šelbijas prātā domas joņoja tik nevaldāmi, ka viņa gandrīz nespēja izlasīt, kas dokumentā rakstīts.
Babingtone izmantoja atslēgkarti un piekļuves kodu. Pēc tam viņas iegāja velvētā telpā, kuras sienas bija kā nosētas ar numurētiem privātseifiem. Pieci simti divpadsmit.
– Tagad es iziešu, lai jūs netraucētu. Ja nepieciešama kāda palīdzība, tikai pasakiet.
– Liels paldies! Un es drīkstu paņemt to, kas atrodas seifā? – Jūs esat pilnvarota persona. Nesteidzieties, – viņa noteica un aizvilka aizkaru, lai norobežotu telpu.
– Man jāsaka… sasodīts… – Viņa nolika uz galda lielo somu ar Kalijas mantām, Ričarda portfeli un pati savu somiņu, pēc tam, cieši piekļāvusi meitu, piegāja pie bankas seifa.
– Tu mani pārāk spied, mammīt!
– Piedod, piedod! Mans Dievs, es tik ļoti nervozēju. Droši vien tur būs tikai kaut kādi papīri, ko viņš nevēlējās glabāt mājās. Visticamāk, nekā īpaša. Un tas vispār varētu būt tukšs. “Tad atver taču to beidzot, Dieva dēļ!” Šelbija pavēlēja pati sev.
Ar drebošu roku viņa ieslidināja atslēdziņu slēdzenē un pagrieza. Kad atskanēja klikšķis un durtiņas atvērās, viņa pat nedaudz salēcās.
– Pat tad, ja tas ir tukšs, vienalga. Būtiskais ir tas, ka man izdevās to atrast. Pašai saviem spēkiem. Es to izdarīju patstāvīgi. Man uz mirklīti jānoliek tevi zemē, mazulīt. Tikai tu stāvi tepat pie manis, tepat man blakus!
Šelbija nolika Kaliju zemē, izņēma no seifa kastīti un novietoja uz galda.
Un tad palika stāvam un skatāmies.
– Mans Dievs! Sasodīts!
– Sasodīts, mammīt!
– Tā gan nesaki. Un arī man tā nevajadzēja teikt. – Viņai nācās pieturēties pie galda.
Seifs nebija tukšs. Vispirms uzmanību piesaistīja nauda. Paciņām vien. Simtdolāru banknotes.
– Katrā paciņā desmit tūkstoši. Un… Mans Dievs, Kalij! Tur to ir patiešām daudz. – Nevaldāmi drebošām rokām Šelbija skaitīja naudas paciņas. – Divdesmit piecas. Divsimt piecdesmit tūkstoši dolāru. Skaidrā naudā. – Šelbija jutās gandrīz kā zagle. Viņa pameta ašu un satrauktu skatienu uz aizkaru un lēnām lika naudas paciņas portfelī. – Man jāpavaicā advokātiem, kas darāms.
“Jā, par naudu,” viņa nodomāja, “bet par pārējo?” Tur bija trīs autovadītāja apliecības ar Ričarda fotogrāfiju un kāda cita vārdu. Un vēl arī pases.
Un trīsdesmit otrā kalibra pusautomātiskā pistole.
Roka jau stiepās pēc ieroča, tomēr Šelbija to nepaņēma. Viņa vēlējās to atstāt. Viņa pat nezināja, kāpēc, taču nepavisam negribēja tai pieskarties. Tomēr galu galā viņa apvaldīja uztraukumu un izņēma aptveri.
Šelbija uzauga Tenesī kalnos kopā ar brāļiem, un viens no viņiem strādāja policijā. Viņa prata apieties ar ieročiem, taču nebija gatava turēt rokā pielādētu ieroci, kad tuvumā atradās Kalija.
Pistoli un divas rezerves aptveres Šelbija ielika portfelī. Viņa paņēma arī vadītāja apliecības un pases. Vēl viņa pamanīja sociālās apdrošināšanas kartes ar tiem pašiem svešajiem vārdiem, kā arī “American Express” un “Visa” kartes. Ar vieniem un tiem pašiem vārdiem.
Vai kāds no tiem bija īsts?
Vai kaut kas no tā visa bijis īsts?
– Mammīt, iesim! Iesim! – Kalija raustīja viņu aiz bikšu staras.
– Jau pavisam drīz.
– Tagad! Mammu, tūlīt!
– Vēl tikai mirklīti! – Asais un stingrais balss tonis varbūt lika ietrīsēties meitenes lūpai, taču reizēm bērniem vajadzēja atgādināt, kurš īsti ir noteicējs.
Un mammai bija jāatceras, ka trīsgadniecei ir pilnas tiesības justies nogurušai, ja viņa katru dienu tiek vadāta apkārt un staipīta pa iestādēm.
Šelbija noliecās un noskūpstīja Kalijas galvvidu. – Es jau gandrīz esmu pabeigusi. Vēl tikai tas jāieliek atpakaļ.
“Kalija ir īsta. Viņa patiešām eksistē,” Šelbija nodomāja. “Un tas ir svarīgi. Pārējais? To es uzzināšu. Bet varbūt arī ne. Taču Kalija ir īsta. Un vairāk nekā divsimt tūkstoši dolāru ļaus iegādāties gluži pieklājīgu mašīnu, samaksāt daļu parādu, varbūt pat izdosies sagrabināt pirmajai iemaksai, lai nopirktu nelielu māju, un pēc tam varētu sameklēt stabilu darbu.”
Var jau būt, ka Ričards tā nebija iecerējis, un viņa vispār nezināja, kas te savulaik plānots, tomēr galu galā meitas nākotni vīrs izrādījās nodrošinājis. Un viņa atkal varēja uzelpot, tāpēc par visu pārējo nolēma nedomāt.
Viņa paņēma Kaliju rokās, uzlika somu uz pleca un tik cieši satvēra portfeli, it kā no tā būtu atkarīga viņas dzīvība.
– Labi, meitiņ! Tagad iesim un sarīkosim tējas viesības.
