style="font-size:15px;"> Tur viss bija tik mirdzošs un likās tik kluss, gluži kā baznīcā dievkalpojumu starplaikos. Šelbijai gribējās steigšus pagriezties un doties projām. Tā pavisam vienkārši – pagriezties un aiziet, tomēr viņa piespieda sevi virzīties uz priekšu. Viņa piegāja pie sievietes, kurai mugurā bija izsmalcināts, melns kostīms un ausīs spīguļoja gaumīgi zelta auskari.
– Atvainojiet! Es gribētu parunāt par juvelierizstrādājumu pārdošanu. Pie kā man būtu jāvēršas?
– Jūs varat runāt ar jebkuru no mūsu darbiniekiem. Juvelierizstrādājumu pārdošana ir mūsu ikdiena.
– Nē, kundze. Es pati vēlētos pārdot. Dažas lietiņas. Es lasīju, ka jūs arī uzpērkat juvelierizstrādājumus.
– Protams. – Sievietes asais un pētošais skatiens pārslīdēja Šelbijai līdz pat viņas apavu purngaliem.
“Varbūt es neizskatos tik labi, kā varētu,” Šelbija nodomāja. “Varbūt man nav izdevies nomaskēt tumšos lokus zem acīm, tomēr vecmāmiņa bija iemācījusi, ka brīdī, kad klients ienāk veikalā, pret viņu izturas ar cieņu. Lai kā viņš arī izskatītos.”
Šelbija izslējās taisnāk un pūlējās raudzīties tieši uz veikala darbinieci. – Vai es varētu ar kādu par to parunāt, vai arī man labāk izvēlēties kādu citu vietu, kur veikt šādu darījumu?
– Vai tiem priekšmetiem, kurus vēlaties pārdot, esat saglabājusi čekus, kas apliecina iegādi?
– Ne visiem. Rotas man tika arī dāvinātas. Taču man ir dokumenti, kas apliecina to vērtību, kā arī apdrošināšanas papīri. Vai es izskatos pēc zagles, kura vadā līdzi savu mazo meitu pa smalkiem juvelierveikaliem pūliņos notirgot savu guvumu? – Šelbija juta, kā viņā mostas kaut kas biedējošs, kas jau gatavs izlauzties uz āru un aizskalot visu savā ceļā. Laikam to manīja arī veikala darbiniece un pakāpās soli atpakaļ. – Vienu mirkli uzgaidiet, lūdzu!
– Mammu, es gribu braukt mājās!
– Ak, mazulīt! Es arī to gribu. Un mēs tā arī darīsim. Jau pavisam drīz mēs brauksim mājās.
– Vai varu jums palīdzēt?
Vīrietis, kurš tikko bija ienācis tirdzniecības telpā, izskatījās kā godājams vectētiņš, kā tāds, kurus rāda Holivudas filmās par bagātniekiem, kam liela nauda ir piederējusi visu mūžu.
– Jā, kungs. Es ceru, ka tā. Lasīju, ka jūs uzpērkat juvelierizstrādājumus, un man ir daži, ko es vēlētos pārdot.
– Labi. Nāciet tur. Jūs apsēdīsieties, bet es paskatīšos, ko esat atnesusi.
– Paldies!
Šelbija pūlējās noturēt staltu stāju, kamēr gāja pāri telpai pie krāšņa rakstāmgalda. Vīrietis atvilka krēslu un piedāvāja apsēsties. Šis pieklājības žests likās tik aizkustinošs, ka viņa teju gluži muļķīgi apraudājās.
– Man ir dažas rotas, ko mans… mans vīrs man uzdāvināja. Man ir speciālista novērtējums un tamlīdzīgi dokumenti. – Viņa atvēra portfeli, izņēma no tā kārbiņas ar juvelierizstrādājumiem un brūnu aploksni ar jau pieminētajiem papīriem.
– Es… Viņš… Mēs… – viņa stomījās, tad apklusa, aizvēra acis un pāris reižu dziļi ieelpoja. – Atvainojiet. Es nekad iepriekš neesmu to darījusi.
– Viss ir ideālā kārtībā. Kundze?
– Foksvērta. Es esmu Šelbija Foksvērta.
– Vilsons Brauns. – Viņš satvēra Šelbijas pastiepto roku un maigi to paspieda. – Tad parādiet man, ko esat atnesusi, Foksvērtas kundze.
Viņa izlēma, ka vislabāk būtu sākt ar pašu lielāko, un atvēra kārbiņu, kurā glabājās saderināšanās gredzens.
Vīrietis nolika to uz samta drāniņas un paņēma juveliera lupu. Viņa atvēra aploksni.
– Te sacīts, ka tas ir trīsarpus karātu liels. Smaragda slīpējumā. D kategorija. Liekas, tai vajadzētu būt labai, spriežot pēc tā, ko esmu lasījusi. Sešstūra akmeņi platīna ietvarā. Tā ir?
Vecais kungs pacēla skatienu. – Foksvērtas kundze, diemžēl man jāteic, ka šis ir cilvēka veidots akmens.
– Kā, lūdzu?
– Tas ir sintētiskais briljants. Gluži tāpat kā akmeņi, kas tam apkārt.
Viņa nolika rokas zem rakstāmgalda, lai vīrietis neredzētu, kā tās trīc. – Tas nozīmē, ka akmeņi ir viltoti.
– Tas gluži vienkārši nozīmē to, ka akmeņi ir mākslīgi radīti. Un šis ir visnotaļ labs eksemplārs.
Kalija sāka činkstēt. Sadzirdējusi šīs raudas, kas lauzās cauri skaļajai pulsācijai galvā, Šelbija somā sameklēja rotaļu telefonu. – Bērniņ, piezvani vecmāmiņai un pastāsti, kā tev klājas. Tas nozīmē, – viņa turpināja, atkal vērsdamās pie Vilsona Brauna, – ka šis nemaz nav D kategorijas briljants un gredzens nemaksā to summu, kāda norādīta šajā dokumentā? Tas nemaksā simt piecdesmit piecus tūkstošus dolāru?
– Nē, mana dārgā, tas nemaksā tik daudz. – Viņa balss bija ļoti maiga, un tas visu padarīja vēl ļaunāku. – Es varu jums nosaukt vēl citus novērtētājus, lai viņi izsaka savu viedokli.
– Jūs man nemelojat. Es zinu, ka nemelojat. – Bet Ričards gan bija melojis. Vēl, vēl, vēl, vēl… atkal un atkal. Viņa piekodināja pati sev, ka nesalūzīs. Ne jau tagad un ne šajā vietā. – Vai jūs apskatīsiet arī pārējos, Brauna kungs? Pasakiet man, vai arī tie ir viltoti!
– Jā, protams.
Briljantu auskari bija īsti. Un tas arī viss. Šelbijai tie patika, jo tie bija jauki un vienkārši auskariņi ar nagliņu, kas valkājot nelika viņai justies neatbilstīgi.
Viņa bija augstu vērtējusi arī smaragda piekariņu, jo vīrs to dāvināja, kad viņas ar Kaliju atbrauca no dzemdību nama. Un arī tas izrādījās tikpat viltots kā viss pārējais.
– Par briljantu auskariem varu jums dot piecus tūkstošus. Protams, ja vēl aizvien vēlaties tos pārdot.
– Jā, paldies. Būs labi. Vai varat man pateikt, kurp aizvest visu pārējo? Vai labākais variants būtu lombards? Varbūt jums ir zināms kāds piemērots? Man negribētos vest Kaliju uz vietu, kas… Nu, jūs jau saprotat, ko vēlējos pateikt. Un, ja neiebilstat, varbūt pasakiet man, cik tas viss patiesībā maksā.
Vilsons Brauns sēdēja un vēroja Šelbiju. – Saderināšanās gredzens ir kvalitatīvs darbs un, kā jau sacīju, lielisks sintētiskais briljants. Es par to varētu jums dot astoņus simtus.
Šelbija cieši paraudzījās uz viņu un tad noņēma savu laulības gredzenu, kas bija saskaņots ar saderināšanās gredzenu. – Un cik jūs maksātu par komplektu?
Galu galā viņa nesalūza, bet no juvelierveikala izgāja ar piecpadsmit tūkstošiem
