rīts! – Kalija dziedošā balstiņā teica. – Fifī grib ēst.
– Mmm… – Fifī – Kalijas iemīļotā rotaļlieta, suņu meitene – allaž pamodās izsalkusi. – Labi. – Bet Šelbija vēl kādu mirkli turēja meitu apskāvienā.
Viņai nekad neizdevās pārliecināt Kaliju – vai Fifī – palikt gultā vēl kādu stundiņu, taču dažas minūtes tomēr varēja dabūt.
– Tavi mati labi smaržo, – Šelbija nočukstēja.
– Kalijas mati. Mammas mati.
Šelbija pasmaidīja. Kalija bija mazliet paraustījusi viņu aiz matiem.
– Tādi paši.
Tumši rudais zeltainums bija mantots pa mātes līniju. Pa Maknī līniju. Un gandrīz nesavaldāmās sprogas – Ričards deva priekšroku taisniem un gludiem matiem – viņa bija taisnojusi katru nedēļu.
– Kalijas acis. Mammas acis.
Meita ar pirkstiem pacēla Šelbijas plakstiņu – tās pašas piesātināti zilās acis, kas dažos apgaismojumos izskatījās pat violetas.
– Tādas pašas, – Šelbija sacīja un tad piemiedza plakstu, jo meita bija iebikstījusi viņai acī.
– Sarkanas.
– Varu saderēt, ka tieši tā arī ir. Ko tad Fifī vēlētos brokastīs? – Kalija domāja piecas minūtes. Tikai piecas.
– Fifī grib… konfekti!
Neviltotais prieks meitas balsī lika Šelbijai atvērt skaisti zilās, tomēr tagad piesārtušās acis. – Vai tā patiešām ir, Fifī? – Šelbija pavērsa mīkstā, sārtā rotaļu pūdeļa mīlīgo seju uz savu pusi. – Nekas nesanāks.
Viņa pagrieza Kaliju apkārt, pakutināja un, par spīti netīkamajām galvassāpēm, ļāvās mirklīgai jautrībai.
– Vispirms būs brokastis. – Viņa pacēla Kaliju augšup.
– Un pēc tam, mana mazā feju karaliene, mums būs šur tur jāaiziet un jāsatiek daži cilvēki.
– Marta? Vai atnāks Marta?
– Nē, meitiņ. – Viņa iedomājās par auklīti, kuru algot Ričards bija kategoriski uzstājis. – Vai atceries? Es tev jau pastāsīju, ka Marta vairs nevarēs pie mums nākt.
– Tāpat kā tētis, – noteica Kalija, kad Šelbija nesa viņu lejup pa kāpnēm.
– Ne gluži tāpat. Un tagad es mums abām sarūpēšu lieliskas brokastis. Vai zini, kas brokastīs ir gandrīz tikpat garšīgs kā konfekte?
– Kūka!
Šelbija iesmējās. – Gandrīz uzminēji. Pankūkas. Kucēnu pankūkas.
Kalija ieķiķinājās un atspieda galvu pret Šelbijas plecu.
– Es mīlu mammu.
– Es mīlu Kaliju, – Šelbija atbildēja un apņēmās visiem iespējamajiem līdzekļiem nodrošināt savai meitiņai patīkamu un drošu dzīvi.
Pēc brokastīm viņa palīdzēja Kalijai saģērbties, un jau drīz abas stāvēja biezos tērpos. Ziemassvētkos Šelbija ļoti priecājās par sniegu, taču janvārī, pēc Ričarda nāves, viņa to tikpat kā neievēroja.
Nu jau bija marts, un Šelbija sniegu vairs nespēja paciest, gluži tāpat kā griezīgi vēso laiku, kas nerādīja ne mazākās zīmes par iespējamu atkusni. Taču garāžā bija pietiekami silts, lai iekārtotu Kaliju sēdeklītī un visus smagos apģērbu maisus sakrautu pilsētas džipā, kas arī pavisam drīz laikam vairs nepiederēs viņai.
Vajadzēja izdomāt, kur dabūt naudu, lai nopirktu kādu lietotu automašīnu. Labu, drošu, bērna pārvadāšanai piemērotu automašīnu. “Minivenu,” viņa sprieda, atpakaļgaitā stūrēdama auto ārā no garāžas.
Šelbija brauca uzmanīgi. Ceļi gan bija kārtīgi nošķūrēti, tomēr ziemā vajadzēja uzmanīties pat tik labā rajonā, jo bija izveidojušās grambas.
Te viņa nevienu nepazina. Ziema bija ārkārtīgi skarba un auksta, turklāt notikumi viņas dzīvē aizēnoja pilnīgi visu pārējo, un viņa daudz vairāk laika pavadīja mājā nekā ārpus tās. Un Kalija bija spēcīgi saaukstējusies. Tieši meitas slimība neļāva abām braukt kopā ar Ričardu, kad viņš devās uz Dienvidkarolīnu. Šis ceļojums bija paredzēts kā kopīgs ģimenes izbraukums ziemas brīvdienās.
Viņas kopā ar Ričardu būtu atradušās uz jahtas. Šelbija klausījās, kā meita pļāpā ar Fifī, un šī doma viņai šķita neizturama. Viņa pievērsās ceļa vērošanai un meklēja komisijas veikalu.
Kaliju Šelbija iesēdināja bērnu ratiņos un, lādēdama griezīgo vēju, izcēla trīs augšējos drēbju maisus no automašīnas. Tagad vajadzēja atvērt veikala durvis, pieraudzīt, lai drēbju maisi nenokrīt zemē, un pasargāt Kaliju no nešpetnākajām brāzmām. Tajā brīdī veikala durvis atvēra kāda sieviete.
– Ak vai! Ļaujiet, es jums palīdzēšu.
– Paldies! Tie ir pasmagi, tāpēc man vajadzētu…
– Es tos paņemšu. Meisij! Dārgumu krātuve.
Kāda cita sieviete – ar ļoti izteiktām grūtniecības pazīmēm – iznāca no dibentelpas.
– Labrīt! Sveiki, jaukumiņ! – viņa vērsās pie Kalijas.
– Tev ir bērniņš vēderā.
– Jā, ir gan. – Uzlikusi roku savam vēderam, Meisija uzsmaidīja Šelbijai. – Laipni lūgtas “Otrajā iespējā”. Vai atvedāt mums kaut ko?
– Jā. – Šelbija ātri pārlaida skatienu drēbju pakaramajiem un plauktiem ar apaviem un aksesuāriem. Un pavisam niecīgajai telpas daļai, kas bija atvēlēta vīriešu apģērbiem.
Viņa juta, ka cerības sabrūk.
– Man neradās izdevība atnākt uz šejieni jau agrāk, tāpēc nebiju pārliecināta, vai jūs… Lielākā daļa no visa, ko atvedu, ir vīriešu uzvalki. Krekli un žaketes.
– Mums ir gaužām nepietiekams vīriešu apģērbu klāsts. – Sieviete, kura pirmīt ielaida Šelbiju, pabungoja ar pirkstiem pa apģērbu maisiem, kurus bija sakrāvusi uz letes. – Vai neiebilstat, ja apskatīšos?
– Nekādā ziņā! Lūdzu!
– Jūs neesat no tuvākās apkārtnes, – Meisija noteica.
– Nē, nē. Laikam gan ne.
– Vai esat te atbraukusi kādu apciemot?
– Mēs… es pašlaik dzīvoju Villanovā, kopš decembra, bet…
– Mans Dievs! Tie taču ir brīnišķīgi uzvalki! Un vēl pavisam jauni. Meisij!
