štatā. Šai meitenei bija deviņpadsmit gadu, kad Ričards padarīja viņu grūtu, apžilbināja un apmuļķoja. Kāpēc gan Ričards mani apprecēja? Varbūt viņš tomēr mani mīlēja? Kaut pavisam nedaudz? Alka pēc manis? Taču ar mani viņam nebija pieticis, lai viņš būtu laimīgs, lai neapvītu ap savu dzīvi tik daudz melu. Hm… vai gan tas patiesi vēl ir tik svarīgi? Viņš taču ir miris. Jā,” viņa secināja. “Jā, tas ir svarīgi.”
Viņš Šelbiju bija padarījis par muļķi, pazemojis viņu. Atstājis sievu ar tik milzīgu finansiālu slogu, kas vēl daudzus gadus neļaus viņai mierīgi elpot. Viņš bija izpostījis Kalijas nākotni.
“Sasodīts! Tas nudien ir svarīgi!”
Visu nākamo stundu Šelbija sistemātiski pārlūkoja vīra kabinetu. Ar seifu jau bija pastrādāts. Viņa par tā eksistenci zināja, taču viņai nebija ne jausmas, ar kādu kodu tas atverams. Viņa neiebilda, ka advokāti seifu atver.
Viņi paņēma lielāko daļu juridisko dokumentu, bet bija arī pieci tūkstoši skaidras naudas. Šelbija tos nolika malā. Tur bija arī Kalijas dzimšanas apliecība. Ričarda un viņas pases.
Vīra pasē Šelbija kādu laiku pētīja viņa fotogrāfiju.
Tik pievilcīgs. Spodrs un kārtīgs, gluži vai kinozvaigzne. Bieziem, brūniem matiem un dzeltenbrūnām acīm. Šelbija priecātos, ja Kalija būtu pārmantojusi viņa vaigu bedrītes. Šīs sasodītās vaigu bedrītes… tās gluži vienkārši bija apbūrušas Šelbiju.
Arī pases viņa nolika malā. Lai cik neticami liktos, ka viņai nāksies izmantot savus vai Kalijas dokumentus, viņa tos noglabāja kastē. Ričarda pasi viņa iznīcinās. Varbūt pavaicās advokātiem, vai tā būtu pareiza rīcība.
Neko paslēptu Šelbija neatrada, taču rūpīgi izpētīja itin visu un tikai pēc tam sasmalcināja vai novietoja kādā kastē. Kafija un sēras deva spēku. Viņa staigāja pa māju, šķērsoja lielo divstāvu foajē un pa plašajām kāpnēm devās augšup. Biezajās zeķēs ieautās kājas klusi spēra soļus.
Vispirms viņa apraudzīja Kaliju piemīlīgi iekārtotajā istabā. Viņa noliecās un noskūpstīja meitas vaidziņu, pēc tam sakārtoja segu. Meitenīte gulēja savā iecienītajā pozā – saslējusi dibentiņu uz augšu.
Izgājusi no meitas istabas, viņa atstāja durvis vaļā un devās tālāk pa gaiteni uz vīra apartamentiem.
Šo istabu Šelbija ienīda – tagad viņa atļāvās tā uzskatīt. Viņa ienīda pelēkās sienas, gultas galvgali no melnas ādas, melno mēbeļu asās šķautnes.
Tagad Šelbija šo istabu ienīda pat vēl vairāk, jo zināja, ka mīlējusies ar vīru šajā gultā pēc tam, kad viņš pabijis daudzās citās gultās ar daudzām citām sievietēm.
Vēderā kaut kas nepatīkami iekņudējās, un viņa piepeši atskārta, ka arī pašai noteikti jāaiziet pie ārsta. Jāpārliecinās, ka Ričards nav viņai atstājis kaut ko mantojumā. “Tagad par to nedomā,” viņa sev pavēlēja. “Vienkārši norunā vizīti uz rītdienu un tagad par to vairs nedomā.”
Šelbija piegāja pie vīra skapja. Tas bija gandrīz tikpat liels kā viņas guļamistaba mājās.
Daži uzvalki gandrīz nemaz nebija valkāti. Armani, Versače, Kučinelli. Ričards visbiežāk deva priekšroku itāliešu meistaru darinātajiem uzvalkiem. “Un arī kurpēm,” viņa nodomāja, no apavu plaukta paņēmusi rokās melnu Ferragāmo mokasīnu pāri. Viņa tos pagrieza otrādi un nopētīja pazoles.
Tikpat kā nav autas kājās.
Viņa pārskatīja arī citu apģērbu un pēc tam paņēma drēbju pārnēsāšanai paredzētos maisus.
Cik daudz vien spēs, nākamajā rītā viņa tās aizgādās uz komisijas veikalu.
– Tam vajadzēja būt jau izdarītam, – viņa nočukstēja.
Taču vispirms viņu bija pārņēmušas bēdas un satricinājums, pēc tam nāca juristi, grāmatveži, nodokļu inspektors… Šelbija pārbaudīja pelēki svītrotās žaketes kabatas, lai pārliecinātos, ka tās ir tukšas, un ielika to maisā. Vienā var ielikt piecus, viņa rēķināja. Četri maisi uzvalkiem, pieci vai varbūt seši – žaketēm un mēteļiem. Tad vēl krekli un ikdienas bikses.
Darbs, kas neprasīja garīgu piepūli, viņai dāvāja mieru. Pakāpeniskā telpas tīrīšana kaut nedaudz atviegloja sirdi.
Nonākusi līdz tumšas bronzas krāsas ādas jakai, Šelbija vilcinājās. Ričards bija ļoti iemīlējis šo jaku, un tā viņam lieliski piestāvēja – gan aviatoru stila, gan piesātinātā toņa dēļ. Tā bija viena no piecām viņas dāvātajām lietām, kas vīram patiešām patika.
Āda likās tik maiga kā tauriņa spārns, piekļāvīga, liega… Šelbija noglāstīja vienu jakas piedurkni, gandrīz jau padevās jūtelībai un grasījās nolikt to malā. Paturēt kaut īsu laiciņu vēl.
Tad viņa atcerējās par rēķinu no ārsta un sāka pārmeklēt jakas kabatas.
Tukšas. Protams. Viņš bija uzmanīgs un katru vakaru iztukšoja kabatas. Visu sīknaudu viņš parasti sabēra stikla traukā, kuru glabāja uz tualetes galdiņa. Telefons tad tika pieslēgts pie lādētāja, atslēgas vienmēr noliktas vai nu traukā pie ieejas durvīm, vai pakarinātas skapī viņa kabinetā.
Neko nedrīkst atstāt kabatās, lai lieks smagums tās neizstaipītu, nevilktu uz leju, nesabojātu griezuma līnijas.
Taču tad Šelbija kabatu paspieda – šo paradumu viņa bija mantojusi no savas mātes, kura veļas dienās allaž tā darīja, – un kaut ko sajuta. Viņa atkārtoti pārbaudīja kabatu. Tā likās tukša. Viņa atkal ieslidināja tajā pirkstus, izgrieza oderi uz āru.
Un oderē viņa pamanīja mazu ieplīsumu. Jā, šī jaka viņam patiešām bijusi mīļa.
Viņa aiznesa jaku uz guļamistabu un no manikīra komplekta izņēma šķērītes. Ļoti uzmanīgi viņa palielināja caurumiņu un nosprieda, ka to vēlāk kārtīgi aizšūs un pēc tam jau varēs atdot jaku veikalā.
Ieslidinājusi pirkstus atvērumā, viņa no turienes izņēma atslēgu.
“Tā nav durvju atslēga,” viņa secināja, grozīdama to gaismā. “Un nav arī mašīnas atslēga. Tā ir no bankas seifa. Tikai… kurā bankā tas meklējams? Un kas tur ielikts? Kālab gan nepieciešams seifs bankā, ja pašam mājās, kabinetā, jau tāds ir? Varbūt vajadzētu to pateikt juristiem?” viņa nodomāja.
Tomēr nē, Šelbija to negrasījās darīt. Pēc visa, ko viņa bija uzzinājusi, varēja iztēloties, ka tur Ričards glabā reģistru grāmatu, kurā pierakstītas visas tās sievietes, ar kurām viņš pārgulējis pēdējo piecu gadu laikā. Un pazemojumu viņai jau tāpat bija pārāk daudz.
“Es pati atradīšu to banku un noskaidrošu, kas atrodas tajā seifā.”
Viņi var paņemt māju, mēbeles, automašīnas, dokumentus, naudu, kuras nepavisam nebija tik daudz, kā Ričards viņai iegalvoja. Viņi var paņemt mākslas darbus, juvelierizstrādājumus, šinšillas kažoku – Ričarda dāvanu Šelbijai viņu pirmajos un arī
