to māju? Es pazinu meiteni, kura tur dzīvoja. Viņu sauca Lorilija, un viņas mamma Meibelinas kundze strādāja pie manas vecmammas. Un joprojām turpina strādāt. Liekas, vecmamma sacīja, ka arī Lorilija tur strādā. Un… vai redzi tur, priekšā, ceļa sazarojumu? Tādu kā dakšiņu?
– Tu ēd ar dakšiņu.
– Jā, pareizi. – Šelbija sajutās gandrīz tikpat nepacietīga kā viņas meita un iesmējās. – Bet tā saka arī tad, kad runā par sazarotu ceļu. Kad var doties pa vienu vai pa otru atzaru. Ja mēs pagriezīsimies pa labi… ar kuru rociņu tu krāso savus zīmējumus? Tad mēs jau ātri nokļūsim Randevūridžā. Bet mēs dosimies pa kreisi… – Aizvien vairāk aizrāvusies, Šelbija tā arī nogriezās. Mazliet ātrākā tempā nekā vajadzētu. – Un brauksim uz mājām.
– Uz vecvecmammas māju.
– Pareizi.
Bija redzamas vairākas ēkas, dažas no tām uzceltas Šelbijas prombūtnes laikā. Ceļš joprojām vijās un locījās.
Emmas Keitas māja un pie tās pievedceļā liela automašīna, kurai uz kravas kastes borta rakstīts: “Puiši, kas palīdzēs!”
Un tur jau tās bija. Mājas.
Viņa pamanīja, ka visur ir daudz vieglo un kravas automašīnu – pievedceļā un arī ceļa malās. Pagalmā skraidīja bērni, un kopā ar viņiem draiskojās suņi. Un pavasara puķes, kuras Šelbija vecāki aprūpēja gluži kā bērnus, jau bija saplaukušas pie divstāvu mājas.
Starp priekšējā lieveņa stabiem bija novietots transparents.
“Sveicam mājās, Šelbija un Kalija Roza!”
Laikam jau Šelbija nevilšus bija atspiedusi galvu pret automašīnas stūri un sākusi pateicībā šņukstēt, bet Kalija dīdījās savā sēdeklītī.
– Ārā! Ārā! Pasteidzies, mammīt.
Tieši mājas priekšā Šelbija ievēroja vēl vienu uzrakstu, kas bija novietots uz steķiem.
“Rezervēts Šelbijai.”
Viņa skaļi iesmējās. Divi zēni pamanīja minivenu. Priecīgi klaigādami, viņi metās sagaidīt atbraucējas.
– Mēs to pārvietosim, Šelbij!
Viņas tēvoča Greidija dēli, kas kopš Ziemassvētkiem, kā Šelbijai likās, bija pastiepušies augumā par kārtējām sešām collām.
– Tas ir tev. Hei, Kalij! Sveika! – Vecākais no abiem zēniem, Meikons, pieklaudzināja pie Kalijas loga.
– Kas viņš ir, mammīt? Kas?
– Tas ir brālēns Meikons.
– Brālēns Meikons. – Kalija vicināja abas rokas. – Hei! Hei!
Šelbija novietoja automašīnu ceļa malā un ar jūtamu atvieglojumu izslēdza motoru. – Esam galā, Kalij. Beidzot.
– Ārā! Ārā! Ārā!
– Es tūdaļ. – Šelbija nepaguva apiet savu auto un atvērt durvis, kad ap viņu jau spietoja bērnu pulks. Un skriešiem vien tuvojās viņas mamma.
Gandrīz sešas pēdas slaidajai Eidai Mejai bija arī garas kājas, kas raiti pieveica attālumu līdz minivenam. Ap tām viļņoja koši dzeltenā vasaras kleita, un vējā plīvoja rudo matu vainags.
Nepaguvusi ne elpu ievilkt, Šelbija jau bija iekļauta spēcīgā lāča skāvienā un apkārt vēsmoja “L’Air du Temps” aromāts, ko gandrīz varēja uzskatīt par viņas mātes pazīšanās zīmi.
– Te nu jūs esat! Manas meitenes! Mans Dievs, Šelbija Ena, tu esi tik tieva kā čūska. Nu, to mēs izlabosim. Dieva dēļ, bērni, atvēliet taču arī mums kādu brīvu vietu! Tik paskaties! Tik paskaties! – Viņa satvēra Šelbijas seju rokās un pacēla viņas galvu augstāk. – Viss būs labi, – viņa noteica, kad meitas acīs iemirdzējās asaras. – Neraudi, citādi izplūdīs skropstu tuša. Tagad viss ir kārtībā. Kā ir jāatver tās durvis?
Šelbija pavilka aiz roktura, un durvis aizslīdēja uz sāniem. – Vecmamma! Vecmamma! – Kalija izstieptām rociņām tiecās pretī. – Ārā! Ārā!
– Es tevi izņemšu laukā no šejienes. Kā īsti tu viņu dabū ārā? Nu, paskat tik, kāda meitene! – Eida Meja apklāja Kalijas sejiņu skūpstiem, kamēr Šelbija atsprādzēja sēdeklīša siksnas. – Tu esi tik jauka, gluži kā saulstariņš maijā. Un cik skaista kleitiņa! Nu, apskauj savu vecmammu cieši, cieši!
Ar dzeltenām augstpapēžu sandalēm kājās Eida Meja kā tādā karuselī grieza apkārt mazmeitu, kura cieši turējās pie viņas.
– Tagad mēs visi esam te. – Asaras ritēja pār Eidas Mejas vaigiem, viņai joprojām riņķojot.
– Neraudi, vecmamm!
– Tā izlīst mans prieks. Un labā ziņa ir tā, ka es esmu uzkrāsojusi ūdensnoturīgo skropstu tušu. Mēs esam ārā, esam mājā, pagalma pusē, ir jau iekurināts lielais grils. Mums ir tik daudz pārtikas, lai paēdinātu visu mūsu kompāniju, jo tā ir milzīga kā armija. Un mums ir šampanietis, lai varam nosvinēt.
Turēdama Kaliju rokās, Eida Meja apskāva arī Šelbiju, un iznāca tāds trīs paaudžu apskāviena paraugs. – Esi mīļi aicināta mājās, bērniņ!
– Paldies, mammu! Nemaz nespēju izteikt, cik laimīga jūtos.
– Tagad ieiesim iekšā. Padzersiet tēju. Pārvadātāju auto arī pabija te apmēram pirms divām stundām.
– Jau?
– Viss tika aiznests uz Kalijas istabu. Mēs visu esam iekārtojuši jauki un skaisti. Tava istaba ir tieši blakus tavas mammas istabai, – Eida Meja sacīja, kad viņas iegāja mājā. – Es esmu tev ierādījusi kādreizējo Kleja istabu, Šelbij. Tā ir lielāka par to, kurā tu agrāk dzīvoji. Istaba ir svaigi krāsota, un ir arī jauns matracis. Vecais bija gauži nolietojies. Kalijai būs istaba, kurā kādreiz dzīvoja Forests. Tu jau zini, jums abām būs kopīga vannas istaba. Noliku tur vairākus jaunus dvieļus. Paņēmu no tavas vecmāmiņas spa centra, tātad tie ir patiešām jauki.
Šelbija būtu varējusi sacīt, ka nemaz nevajadzēja tik ļoti pūlēties, taču… Ja Eida Meja nevarēja par kādu rūpēties, viņa gluži vienkārši nespēja elpot.
– Džillija izcepa kūku, un tā ir brīnišķīga. Viņai jau pavisam drīz jādzemdē, taču kūkas viņa cep meistarīgi.
Pretī nāca Šelbijas brālis Klejs. Viņš bija liela auguma, tāpat kā vecāki, un mantojis tēva melnīgsnējo ādu, tumšos matus un acis. Viņš smaidot pacēla Šelbiju gaisā un apgrieza apkārt.
– Sen jau bija laiks, – viņš iečukstēja māsai ausī.
– Tik ātri, cik varēju.
– Dod viņu man, – Klejs sacīja mammai un satvēra Kaliju. – Sveika, Saulstariņ!
